Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Septembris 2020.

Laikraksts Latvietis Nr. 616, 2020. g. 30. sept.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Lai laba diena! Plašsaziņas līdzekļi vēsta, ka Eiropā sācies pandēmijas otrais vilnis. It visur situācija pasliktinās, izņemot Latviju. Beidzot kādā punktā esam pirmie un labākie, pat salīdzinot ar vistuvākajiem kaimiņiem – Lietuvu un Igauniju. Tomēr skaļi priecāties laikam būtu nevietā, pa kādam saslimušajam ir arī pie mums, kas nozīmē, ka kroņvīruss tepat kaut kur klīst, jāturpina sargāties un piedomāt. Ikdienas dzīvē gan ierobežojumus jūtam maz. Tik vien kā visās publiskās vietās redzami novietoti dezinfekcijas līdzekļi, un roku mazgāšana kļuvusi jau par pašsaprotamu vajadzību. Kaut nu tā arī paliktu!

1. septembris atnāca ar tik acīmredzamu bērnu un jauniešu pieplūdumu ielās, parkos, veikalos un visur citur, ka pat samulsu. Mūsu ģimenē pašreiz neviena skolnieciņa nav, tāpēc pa garajiem klusuma mēnešiem bija aizmirsies, cik enerģijas pārpilna ir šī sabiedrības daļa, kad tā pulcējas lielākā skaitā. Visapkārt bija jūtams tāds kā dzīvesprieka sprādziens, daudz baltās krāsas un ziedi – gandrīz katram otrajam gan lielam, gan mazam rokās puķu pušķis. Skaisti gandrīz līdz asarām. Sirds iekustējās, un arī mēs sailgojāmies pēc desmitnieku tortes, kā agrāk, kad mūsu mazajiem sākās kārtējais skolas gads. Cits citu sveicām Zinību dienā, jo galu galā visi ar to esam saistīti – tagadnē, pagātnē vai drīzā nākotnē. Vai sajutāt ko līdzīgu?

Mums abām ar meitu sanāca ļoti interesanta ciemošanās pie radiem Svitenes pagasta Kļaviņās. Tās ir īstas lauku mājas Zemgalē pie pašas leišu robežas. Tur ir pat robežstabs, bet upīte, kas aizlokās gar īpašumu un ir tikai nedaudz lielāka par grāvi, norobežo abas valstis, tātad otrā krastā jau Lietuva. Vieta īsti zemgaliska – visapkārt plaši lauki, līdzeni kā galds. Apvārsni neļauj saskatīt vienīgi koku skupsnas, pa kādai meža vai krūmāju audzei, atsevišķas augļu koku ieskautas kaimiņu mājas, kas atrodas pat kilometriem tālu. Lai nokļūtu Kļaviņās, jābrauc gar pašu slaveno Rundāles pili.

Šajā apkārtnē netrūkst vēl citu vienreizīgu vietu, bet šoreiz tieši par šo viensētu, tik raksturīgu Latvijai. Arī visa mūsu valsts vēsture smagi izbridusi cauri Kļaviņu pagalmam. 17 hektāru lielā saimniecība izveidota un uzcelta pagājušā gadsimta divdesmitajos gados – dzīvojamā ēka zem viena jumta ar lopu kūti. Ne govju, ne zirgu, ne citu kustoņu tagad te vairs nav, bet dzīvojamais gals rūpīgi uzturēts un kārtīgs. Toreiz, taupīgi saimniekojot, kuplā piecu bērnu Vīksnu ģimene jau gādāja būvmateriālus jaunas mājas celtniecībai, bet tad nāca okupācija, karš, tēva arests, no izsūtīšanas gan mātei ar bērniem izdevās noslēpties. Kļaviņās ienāca sveši cilvēki, lietoja visu, ko te atrada, neko nepūlējās uzturēt, pieremontēt, tāpēc, kad sešdesmitajos gados vecākajai māsai izdevās mājas no kolhoza atpirkt, atklājās īsta postaža.

Tēvs neatgriezās, un tikai daudzus gadus vēlāk ģimene noskaidroja, ka viņš miris izsūtījumā. Vidējie bērni, jau pieauguši, izveidoja savas dzīves, pie Kļaviņām turējās memme, vecākā meita Velta un jaunākais no brāļiem Juris. Velta, Kaucmindē mācīta saimniece, tuvā un tālākā apkārtnē riktēja mielastus kāzām, bērēm un citiem godiem, bija ļoti cienīta un novērtēta, stingri vadīja arī pašu mazo saimniecību. Juris, cilvēks ar zelta rokām, paveica ne tikai smagos lauku darbus, cik nu zemes padomju laikā ļāva izmantot, bet arī remontēja, lāpīja, būvēja. Ne memmes, ne Veltas vairs nav šai saulē, bet Juris vēl aizvien te saimnieko, atguvis visus 17 hektārus, kaut ko iznomā, kaut ko apsēj un apstāda pats. Iekārtojis veselu plantāciju ar smiltsērkšķiem. Saradojušies esam, kad Juris apprecēja Mārīti, mana tēva māsīcu, īstu rīdzinieci, kas viņa ģimenei nešķita prātīgi darīts. Arī galvenā dzīvošana Jurim aizcēlās uz Rīgu. Tomēr pāris ir saskanīgi nodzīvojis jau vairāk par 50 gadiem. Juris regulāri braucis šurp apdarīt darbus un apgādājis daudzus galvaspilsētas radus ar kartupeļu un citu dārzeņu maišeļiem, to vienmēr atceros. Savos pusaudža gados domāju, kas gan viņam tur Kļaviņās par pārpilnības ragu, ka visiem tā var dot un dot.

Mārīte manās acīs vienmēr ir bijusi īpaša radiniece. Pirmskara Latvijas galvenā ģeologa Gailīša meita izrādījās sava tēva garīgā mantiniece. Jau studiju gados viņa sāka pētīt folkloru un izvēlētajam ceļam ir palikusi uzticīga līdz pat šim laikam. Padomijas gados, svinot neatļautos Jāņus, nokļuva čekas uzmanības lokā, – visi radi par to runāja. Tika brīdināta, tomēr spītīgi darīja savu. Nu jau daudzus gadus viņa ir Barontēva skapja atslēgu glabātāja, joprojām folkloriste līdz matu galiem, gudra pētniece, daudzu zinātnisku rakstu un grāmatu autore. Bet man viņa ir pirmā, kas pusauga meitēnam ielika rokās aizliegtos Edvarta Virzas Straumēnus, paaicināja uz Rīgu izlasīt Ziedoņa Kurzemīti un citas vērtīgas grāmatas, par kurām savos laukos pat nenojautu. Neaizmirstamas ir naktis, ko pavadīju Gailīšu dzīvoklī ar grāmatu pie naktslampiņas. Domāju, tieši tad dzima mana apjausma par citu pasauli, par cilvēka gara lidojumu un vārda spēku. Tagad skatījos Kļaviņu simtgadīgajos ozolos un liepās, kuras savulaik Velta nosargāja no melioratoru asajiem cirvjiem, pie katra koka noliekot šņabja pudeli, un domāju par vērtībām, kuras mums nekas nespēj atņemt, par mantojumu, kuru protam vai nereti arī nejēdzam saglabāt, par gara bagātību un turpat līdzās esošo aprobežotību. Braucam prom ar smiltsērkšķu sulas vāti un pilnu galvu visādu stāstu par šo apkārtni un tās cilvēkiem, ko mums atklājuši Juris un Mārīte jeb publiski pazīstamā Māra Vīksna.

Atpakaļceļā uz mājām nenoturamies un iegriežamies apskatīt Kaucmindes muižu. Jau kopš deviņdesmitajiem tas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kuram vairākkārt mainījušies saimnieki, bet, diemžēl, šī vienreizīgi skaistā pils turpina brukt kopā... Šobrīd skats ir drausmīgs: jumta praktiski vairs nav, pirms vairākiem gadiem ēkai pārvilktais celtniecības apsegs saplīsis, tā stērbeles plivinās vējā, padarot skatu vēl nepievilcīgāku. Baisi un neizsakāmi žēl.

Pavasarī kroņvīrusa dēļ atliktie sarīkojumi, izrādes un koncerti steidzīgi tiek rīkoti tagad, vasaras nogalē un rudens sākumā, kad vēl silts un ir kāre ceļot, tāpēc kultūras notikumi pār mums gāžas neiedomājamā daudzumā. Vienreizīga ir dzejniecei Annai Rancānei veltītā izrāde Latgolys freska Rēzeknes Gorā, kurai vajadzēja notikt jau aprīlī. Ja jau jābrauc uz Rēzekni, tad ir īstais laiks atdot Kultūrvēstures muzejam pirms krietna laika solītos mana mūžībā aizgājušā dzīvesbiedra, žurnālista Broņislava Spridzāna ierakstus magnetafona lentēs, kas saglabājušies vēl no Atmodas laika. Tajos skan gan dzīvo, gan jau viņsaulē esošo kultūras darbinieku balsis un reportāžas no Latgalei svarīgiem notikumiem divdesmit gadu garumā. Tāpēc vispirms iebraucam muzejā, kur mūs ļoti laipni uzņem, izrāda jaunāko ekspozīciju un uzaicina uz 40. Latgales Podnieku dienām, kas parasti arī notiek pavasarī, bet nu šogad viss ir citādi. Un viens Podnieku dienu sarīkojums ir tieši tovakar – viesošanās keramiķa Andra Ušpeļa ceplī Mōldedži. Kurinātāja lomā šoreiz iejutās meistars no Alūksnes Uģis Puzulis. Tas tik bija piedzīvojums! Podu izņemšanā no cepļa jau biju piedalījusies, taču pašu rituālo kurināšanu ar visādiem stiķiem un brīnumiem skatīju pirmo reizi. Lielajā krāsns vēderā bija savietoti divdesmit keramiķu darbi. Uh, tikai varu iedomāties, kā pagāja nakts, kā no rīta vēra vaļā cepli, dzisināja vāzes, bļodas, svečturus un citus darinājumus un kā tos vēlāk izvietoja Lūznavas muižas izstāžu zālē!

Anniņas Rancānes dzeja Latgolys freskā skanēja neaizmirstami, it kā atverot vārtus uz Latgali, līdz sāpēm skaistu, ne ar vienu citu vietu nesalīdzināmu, tā vienā veselā saplūda ar muzikālo pavadījumu, ko tik smalki bija izstrādājis diriģents un izrādes mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava Viestura Kairiša režijā. Piedalījās gan pati Anniņa, gan aktrise Baiba Broka, kura uz šo vakaru bija pārvērtusies par dzejnieces dubultnieci. Te visam bija nozīme: telpai, tērpiem, horeogrāfijai, katram instrumentam, balsij, gaismai... Es nezinu otru tik vienkāršu, sirsnīgu, nesamākslotu dzeju, kāda ir Anniņai, tāda ir arī viņa pati. Un te tas bija – līdz sirds dziļumiem!

Nestāstīšu ne par sēņošanu, kas šogad iespējama katrā mežiņā, ne par bagāto vīnogu ražu, ak, ko nu par tik piezemētām lietām. Kad esi palidojis kaut kur mākoņos pāri Latgalei, tad ilgi nevari atgriezties uz zemes. Sirsnīgi, –

jūsu Biruta Ikšķilē
2020. gada 26. septembrī
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com