Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Konkurss pēc pandēmijas „karstā“ laika

Laikraksts Latvietis Nr. 619, 2020. g. 15. okt.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Konkursa galvenās balvas ieguvēja Inga Jurova. „„Dindiņu“saimnieki. Alfrēds un Elfrīda“ (2020). FOTO Māris Brancis.

Edvīns Kalnenieks. „Žagaru vedēji“. (2020). FOTO Māris Brancis.

Līga Skariņa. „Kad māls ir ainava“. FOTO Māris Brancis.

Olita Gulbe-Ģērmane. „Klusā daba“. FOTO Māris Brancis.

23. septembrī apritēja 133 gadi, kopš platonieša, gleznotāja Ģederta Eliasa dzimšanas. Viņa jubilejas dienā Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā jau otro reizi tika piešķirta Jelgavas pilsētas domes iedibinātā Ģederta Eliasa balva par lauku tēmas atspoguļojumu Latvijas glezniecībā.

Kā mums visiem zināms, šis gads ir neparasts ar to, ka savu zīmogu uzlikusi pandēmija. Tā atstājusi zināmas pēdas arīdzan uz šo balvu. Salīdzinot ar pirmo balvu, ko piešķīra pirms trim gadiem, šoreiz bija iesnieguši darbus nedaudz mazāk mākslinieku. Žūrija, kurā bez Jelgavas muzeja direktora vietnieces Marijas Kauperes, Jelgavas novada pārstāves Anitas Lieknas, šo rindu autora Māra Branča darbojās arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs un mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, kā arī pirmās balvas ieguvējs Edvīns Kalnenieks, izvērtēja 61 mākslinieka 95 darbus. No tiem izstādei akceptēja 44 autora 48 gleznas. Domāju, ka lielā mērā piedalīšanos dalībnieku skaitu ietekmēja tas, ka vairākkārt tika pārlikta darbu iesniegšana – gribam to vai ne, bet Corona-19 vīrusa izplatība iespaidoja darbu radīšanu un atvešanu. Pieņemu, ka savu zīmogu uzspieda arīdzan tas, ka Jelgavā strikti ievēroja nolikumu, kas noteica tikai profesionālu mākslinieku piedalīšanos konkursā, un nepieļāva amatiermākslinieku darbu iesniegšanu, kā tas ir J. Pīgožņa balvas gadījumā, kur pat amatieris (pirms gadsimta teiktu lajs) tiek nominēts prēmijai, tā degradējot šo nozīmīgo notikumu Latvijas glezniecībā.

Kaut arī dalībnieku skaits ir samazinājies izstādē, tomēr mākslas procesa tendences šis konkurss noteikti atklāj. Par to liecina tas, ka konkursā sevi pieteica dažāda vecuma autori, viņi dzīvo dažādos Latvijas reģionos, viņu darbi pārstāv visus glezniecības žanrus, to izteiksmes veids ir plašs – no reālistiska pasaules skatījuma līdz abstraktam. Gleznas radītas dažādās tehnikās, strādājot gan ar eļļas un akrila pigmentiem, gan ar pasteli un akvareli. Līga Skariņa savu Kad māls ir ainava darinājusi, izmantojot daudzejādu toņu mālu un līmi un panākot ļoti iespaidīgu efektu.

Pirms ķeramies pie lauku tēmas analīzes, mums pašiem jāsaprot, ka šajos simts gados, kas aizritējuši, kopš Ģederts Eliass tik daudzpusīgi atainoja Latvijas lauku dzīvi, mūslaiku zemnieku dzīve un lauku apstrāde, arīdzan lauku darbi, cilvēki un notikumi laukos ir ārkārtīgi mainījušies. Vairs ne katrā lauku sētā dzen lopus ganībās saimniece vai slaucējas, arī saimes ir nelielas, vairs nesvilina vai ļoti reti kauj cūkas. Tām dzīvību atņem savādāk. Mainījusies arīdzan lauku apstrāde un līdz ar to – lauku ainava. Piemēram, siena gubiņu vietā tagad pļavas un labību pļauj traktors un tūlīt nopļauto saveļ ruļļos, kas paliek uz lauka vai visu ziemu – līdz to izbaro lopiem. Arī cilvēku attiecības ir mainījušas – nav saimnieku un kalpu satiksmes, darba devēja un darba ņēmēju sakari ir savādāki.

Tiesa gan, izstādes darbos daudzas parādības Zemgalē, Vidzemē vai Kurzemē neatklājas tieši vai ļoti dziļi, taču mākslinieki jaunās iezīmes lauku dzīvē nevarēja ne apiet, ne ignorēt.

Bez šaubām, nevarēja apiet retrospektīvu dzīves attēlojumu, netieši neuzsverot skumju pilnu mājienu, ka tā vairs nenotiek šodien, kā tas notika manā bērnībā. Visspilgtākā ir Edvīna Kalnenieka lielformāta kompozīcija Žagaru vedēji (2020), kurā attēlota plaša figurāla Latvijas ainava, kas lielā mērā atgādina Pītera Breigeļa Vecākā sadzīviskos Holandes lauku dzīves tēlojumus. Tajā vecāki vīrieši nodarbojas par žagaru sagatavošanu, ēkas atsauc atmiņā miera laika apbūvi, arī siena guba vēsta par senākiem laikiem. Arī Ritma Zikmane-Lagzdiņa savu bērnību tēlo gleznā Piena malšana „Mesteros“ (2018). Tajā divas lauku sievas ar separatoru maļ pienu, fonā sen mūrēta maizes krāsns un plīts, turpat karājas sīpolu kule. Zināmas retrospekcijas notis parādās Induļa Landaua un Ulda Rogas darbos, bet Laines Kainaizes kompozīcijā Gatavošanās kāzām „Ceļarājos“ (2018), tēlojot nokautas cūkas tīrīšanu pirms sadalīšanas, jauniešu lustīgo danci, vecāku sieviešu uzsākto kāzu mielasta sagatavošanu pie galda dārza viducī. Glezna atsauc atmiņā mākslinieces mātes Birutas Baumanes kāzu gleznas.

Pagātnes atmiņās kavējas arīdzan jaunā gleznotāja Inga Jurova, kura konkursam iesniedza kompozīciju „Dindiņu“saimnieki. Alfrēds un Elfrīda (2020). Mākslinieces dzimta cēlusies no Malienas pie Gulbenes. Viņas vecmāmiņa saņēmu Dindiņu mājas mantojumā. Viņas vīru pēc 1940. gada Latvijas okupācijas pasludināja par tautas nodevēju. Viņš tika apcietināts, bet sieva bija spiesta bēgt, lai izvairītos no Sibīrijas. Dzīve tika turpināta Rīgā.

Gleznas autore atradusi neparastāku formu šim stāstam. Viņa tumšās krāsās uzgleznojusi vecvecāku jaunības dienu portretus, katru uz sava finiera, ierāmējusi tos un piestiprinājusi uz cita finiera, uz kura uzgleznota ainava. Līdz ar to divas gleznas iekomponētas vienā. Nav te gaišu, priecīgu toņu, bet drīzāk smagu un padrūmu krāsu salikumi. Nekā jau priecīga nav bijis. Šāds izvērsums mūsu tautas traģiskajai tēmai, kā liekas, nav bijis, tādēļ vien šis darbs ir nozīmīgs ne tikai konkursa vēsturē, bet arī visas latviešu glezniecības attīstībā, un tādēļ nav brīnums, ka žūrija vienbalsīgi Ingai Jurovai piešķīra Ģederta Eliasa balvu 3000 eiro vērtībā un Nellijas Skujenieces piemiņas medaļu.

Lielākā daļa iesniegto darbu ataino Latvijas laukus un to ainavu. Gita Palma attēlojusi vilcienu lielā ātrumā drāžamies cauri zaļajai, saulainajai ainavai, kurā rāmi guļ govs un mierīgi gremo, neuztraucoties par lielo troksni un straujo kustību līdzās. Savukārt Raitis Junkers liek skatītājam nomesties guļus labības lauka malā un vērot notiekošo aiz dzeltenās kviešu vai rudzu druvas. Uldis Zuters attēlojis leknu labības lauku ceļamies pakalnā, bet tā laukumu sadala traktora sliedes, kas palikušas pēc aplaistīšanas un mēslošanas. Tā parādās ļoti raksturīgs štrihs mūsdienu lauku ainavā. Savukārt Ligita Caune izcentrējusi labības rulli (abi pēdējie mākslinieki saņēma Jelgavas novada simpātijas balvas) un žagatu uz tā, kādi tagad pēc pļaujas paliek tīrumos, netieši vēstot par dabas un cilvēku savstarpējām attiecībām. Līdzīgi skati paveras arīdzan Diānas Īves darbā Siena ruļļi (2017).

Ģederta Eliasa fondu piesaistīja Katrīnas Vīnertes figurālā kompozīcija ar diviem puišeļiem, kuri kāpnēs rāpjas pēc ķiršiem (Ķiršos 2020), ienesot ekspozīcijā jautrāku akcentu. Turpretim Dagnijas Čerevičņikas darbā Pilsētniece laukos (2020) atklājas vienas daļas mūsdienu jaunatnes attieksme pret laukiem.

Neizpaliek arī klusās dabas, kas ataino no zemes gūtos labumus. Sevišķi jāizceļ Olitas Gulbes-Ģērmanes Klusā daba, kurā ārkārtīgi jūtīgos pustoņos uzgleznotas olas un čaumalas.

Nu jau II Ģederta Eliasa balva par lauku tēmu Latvijas glezniecībā pieder pagātnei. Pēc trim gadiem sekos nākošais konkurss.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com