Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Dieva izredzētie (1)

Top Visums

Laikraksts Latvietis Nr. 629, 2020. g. 22. dec.
Jānis Priedkalns -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pirms trīspadsmit un pus miljardu gadiem notika liels sprādziens (Big Bang), kura rezultātā radās Visums jeb Universs, kurā atrodamies, secina vairums astronomu un kosmosa pētnieku. Eksplodējošā viela un tās radiācija bija bezgalīgi karsta, bet jau 1 sekundi pēc sprādziena karstums nokritās uz apm. 10 miljardu Celsija grādiem. Viela un tās radiācija sastāvēja galvenokārt no fotoniem, elektroniem, neitriniem un to antidaļiņām (antipartikuliem). Temperatūra kritās, daļiņu kustības ātrums samazinājās, sekoja lielāka elektronu – antielektronu savstarpējā annihilācija. Veidojās arī protoni un neitroni un tiem savienojoties radās pirmie atomu – smagā ūdeņraža (deuterija) – kodoli. Pāri palikušie neitroni sabruka protonos, kuri kļuva par parastā ūdeņraža atomu kodoliem. Tad protoni sāka savstarpēji savienoties, radot pirmos hēlija atomu kodolus un mazāku skaitu smagāku elementu – litija un berilija – atomu kodolus. Bet jau dažas stundas pēc lielā sprādziena hēlija un minēto citu elementu atomu kodolu sintēze izbeidzās.

Nākamajos miljona gados universs turpināja izplesties, bet pašu atomu sintēze vēl nebija sākusies. Tikai tad, kad universa izplešanās procesā temperatūra bija nokritusies uz dažu tūkstošu Celsija grādiem, elektroniem un atomu kodoliem pietrūka kustības enerģijas pārvarēt elektromagnētisko pievilkšanas spēku to starpā un sākās pirmo atomu veidošanās. Pats universs turpināja izplesties un kļuva vēsāks. Vietās, kurās bija matērijas lielāka biezība, gravitatīvās atrakcijas rezultātā sāka veidoties galaktikas un zvaigznes. Galaktiku daļas sāka kontrahēties, paaugstinājās temperatūra, līdz tā sasniedza karstumu, kurā sākās atomu termonukleārs fūzijas process – ūdeņraža atomiem saplūstot hēlija atomos, šai procesā atdalot milzu enerģijas daudzumu, kas savukārt apturēja tālāku gravitatīvu galaktikas un zvaigžņu sabrukšanu.

Zvaigznes, kas šai procesā radās, turpināja dedzināt ūdeņradi, radot hēliju, un izstarojot gaismu un siltumu. Zvaigznēs, kas ir masīvākas nekā mūsu Saule, termonukleārā fūzija bija straujāka, un ūdeņradis tika izlietots īsākā laikā – ap simt miljonu gados. Šīs zvaigznes tad sāka gravitatīvi sabrukt, jo bija zudusi termonukleārā fūzijas procesā radītā enerģija, kas zvaigzni līdz tam bija turējusi līdzsvarotā distensijā. Gravitatīvais sabrukums radīja tik augstu temperatūru, pie kuras atomu fūzijas process sāka radīt smagākus elementus – iesākumā oglekli, skābekli, tad citus. Sekoja zvaigznes eksplozija, t. s., supernova, kurā smagie elementi nonāca galaktikas gāzē un tika iekļauti jaunu zvaigžņu un planētu veidošanā. Nepieciešamais karstums smago elementu sintēzei nekad nav bijis pietiekams ne uz mūsu Saules, nedz tās planētām. Tā arī zelts un sudrabs, ko atrodam uz mūsu Zemes, nav radies šeit, bet gan lielā karstumā senās zvaigžņu eksplozijās – supernovās! Arī mūsu Saule un tās planētas ir radītas no šo eksploziju atliekām. Pati Saule ir otrās vai pat trešās ģenerācijas zvaigzne un iekļauj ap 2% smago elementu.

Mūsu planēta – Zeme, sakarā ar tās izdevīgo attālumu no Saules un mēreno temperatūru, un šķidra ūdens klātieni, izrādījās piemērota vieta pirmo dzīvības formu attīstībai. Zemei iesākumā trūka skābekļa, bet dažas pirmatnējās dzīvības formas okeānos spēja izmantot ūdeņraža sulfīdu, lai ražotu skābekli. Tas pieļāva augstāku dzīvības formu attīstīšanos – dzima rāpuļi, zīdītāji un beidzot cilvēki. Iesākumā organiskas makromolekulas vairojās daloties, bet tad attīstījās reproduktīvais process. Bioloģiskās evolūcijas procesā ribonukleārskābes (RNA) molekulas apguva replikācijas spējas, ko varētu apzīmēt par retu un veiksmīgu bioloģisku notikumu, kam sekoja bioloģiskās evolūcijas straujāka attīstība un radību lielāka diversitāte.

Šo aprakstu veidojot, esmu sekojis divu ievērojamu zinātnieku pētījumiem – Oksfordas Universitātes matemātikas profesora Rodžera Penroza (Roger Penrose) un nelaiķa, Kembridžas Universitātes matemātiskās fizikas profesora, Stīvena Hokinga (Stephen Hawking) atziņām.

Prāvests Jānis Priedkalns,
Adelaides latviešu evaņģeliski-luteriskās draudzes mācītājs
2020. g. decembrī
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

Piezīme. Ievērojot šā raksta tematiku, pieminam, ka prāvests Jānis Priedkalns ir arī Medicīnas zinātņu doktors, Adelaides Universitātes Medicīnas fakultātes emeritēts profesors un Zinātņu fakultātes dekāns; Latvijas Universitāte viņu ievēlējusi par Goda doktoru, ir arī Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Goda doktors un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com