Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


No Adelaides uz Ārkarūlu (Arkaroola) (6)

Flindersa Kalnos – Dienvidaustrālijas iekšzemē

Laikraksts Latvietis Nr. 632, 2021. g. 13. janv.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ikara agrā rītā. FOTO Marija Perejma.

Ikara. Zaļais papagailis. FOTO Marija Perejma.

Ikara. Pastaiga. FOTO Marija Perejma.

Ikara. Ceļš uz Vangara skatpunktu. FOTO Marija Perejma.

Ikara. Atspīdumi upē. FOTO Marija Perejma.

Gide – Iedzimtā Džakija. FOTO Marija Perejma.

Kanjakas ciema drupas. FOTO Marija Perejma.

Marija un Pēteris Afgāņu ekspresī. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Afgāņu ekspresis. FOTO Marija Perejma.

Silosi Virabarā. FOTO Marija Perejma.

Lauras pilsētiņa. FOTO Marija Perejma.

Pauletes vīnotava. FOTO Marija Perejma.

Noslēgums. Sākums LL623, LL626, LL628, LL629, LL630.

10. oktobris

Istaba bija skaistā vietā; negribējās kāpt ārā no gultas. Lieli skatlogi pavērās uz kalniem un kokiem, bija žēl atstāt istabu un iet brokastīs. Agrā rīta stundā saule atsitās pret kalnu galotnēm ar dzeltenīgu blāzmu un apkārt plivinājās putni, īpaši – zaļie papagaiļi. Šur un tur vēl bija peļķītes, atgādināt mums par neparasto laiku, kaut mēs bijām pavalsts sausākajā vietā.

Vilpīna ir dabīgs amfiteātris, kas ieskauj kalnus un atrodas Flindersa kalnu centrā. Vietiņa sēž kā bļodā, no kuras malām atlec skaņas. Šī ir populāra vieta ar daudz pastaigu un kalnu kāpšanas takām, kā arī skatu punktiem. Ir arī aizliegtās vietas, kas ir svētas iedzimto kultūrai. Apkārtnē dzīvo ap 1 000 iedzimto, kas turpina savas medicīniskās zināšanas par stādiem un augiem, un daži strādā par gidiem.

2012. gadā Adnyamathanha grupai atdāvināja 40 000 gadus veco senču zemi un nākamajā gadā uzbūvēja tūrisma ēkas. 2016. gadā vietu pārkristīja pa Ikara – satikšanās vieta.

Pēc brokastīm iedzimtā gide Džakija (Jackie) ar mazo busiņu aizveda mūs pa līkumoto ceļu garām kempinga laukumiem līdz pirmajiem kalna soļiem. Tur mēs aizstaigājām uz veco Vangara māju (Wangara Homestead) un tās skatupunktu.

Taka veda gar Vilpīnas grīvu, sarkaniem eikaliptiem un zaļām priedēm, dažādiem tiltiem, stāviem un krāsainiem kalniem, akmeņainām trepēm un dabīgiem stādiem, piemēram, karī krūms, kura lapu smarža liecināja par stāda lietošanu. Pie Vangaru mājas varējām apbrīnot vecos kolonistus un viņu cīņas un izaicinājumus Austrālijas apkārtnē. Akmens skulptūras bija glīti izveidotas mājas dārzā.

Aiz mājas sākās ļoti stāvs kāpiens pa akmeņainām trepēm uz skatupunktu, bet tas bija to vērts, jo skats bija aizraujošs. Diena kļuva siltāka, un atpakaļ cilpojam lēnāka solī.

Tamdēļ, ka programma bija jāmaina, nebija laiks izstaigāt un baudīt citas takas. Kāpām busiņā un skatījāmies, kā apkārtne mainās no stāviem kalniem uz pakalniņiem.

Pusdienās no galvenā ceļa iegriezāmies uz Kanjaku (Kanyaka), kura Barnggarla iedzimto vārds nozīmē Akmens vieta. Vārds atspoguļoja īstenību, jo visas ēkas bija būvētas no vietējiem akmeņiem, un tie bija redzami, cik vien tālu acis varēja skatīties.

Kādreiz šeit dzīvoja 70 ģimenes. Tās visas strādāja liellopu saimniecībā, kas piederēja īru īpašniekam. Tuvu bija dzelzceļš, netālu tecēja upīte, un ar 7 000 liellopiem tā bija vislielākā saimniecība. Dzīve nebija viegla, un pa reizei dingo nozaga kādu bērnu.

Šodienā upīte bija gandrīz sausa, un mēs katrs atradām sev vietiņu, klusumā ēdām pusdienas un uzsūcām mieru un klusumu. Mēs abi sēdējām uz akmeņiem upes vidū. Apkārt šur un tur bija peļķes un daudz dubļu, kas mums atgādināja, ka no pirmā acu skata, ne vienmēr viss ir tik ideāli.

1872. gadā upe pludoja, un īpašnieks ar zirgu mēģināja savus liellopus glābt, bet pats noslīka. Nākotnē īpašumam saule vairs nespīdēja. Pēc liellopu saimniecības pārgāja uz aitkopību. Iekopa ganāmpulku līdz 40 000 aitām, bet tad uznāca nežēlīgs sausums, un pazaudēja pusi no aitām. Tad pārgāja uz kviešu audzēšanu, bet pēc laika arī tas izputēja. Šodien ēkas ir atjaunotas, īstenībā tās ir drupas, bet, redzot tās, var tik apbrīnot lielo uzņēmību un darba gribu. Vieta ir vēsturiskā mantojuma sarakstā.

Pēcpusdienā iebraucām skaisti uzturētā Korn (Quorn) pilsētiņā. Tieši ēku dēļ te bieži filmu studijas izmanto skatus, piemēram, – Gallipoli. Korn bija pilsēta pie dzelzceļa un kā daudzām citām pilsētām pie vecās Gāna (Ghan) līnijas, tām vairs te neslīd un vilcieni neapstājās. Ar ko Korn atšķiras no citām vietām, ir tas, ka kopš 1973. gada brīvprātīgie dzelzceļa entuziasti atjaunoja vilcienus, kabīnes un uzturēja sliedes. Afgāņu ekspresis (Afghan Express) un Pičī Ričī (Pichie Richie) vilcieni ir palikuši kā interesanti izbraucieni nedēļas nogalēs, atskaitot skolas brīvdienas, kad atiet katru dienu braucieni uz Augustas ostu (Port Augusta).

(Pičī Ričī kādreiz bija ciemats ar savu peronu un staciju, apmēram, pusceļā uz ostu. Vārds ir no iedzimto pituri, kas ir lapas un pelnu maisījums, ko ēd kā stimulējošu līdzekli.

Iekāpām 130 gadus vecā vagonā ar ērtām mēbelēm, kas ir no skaisti izstrādātiem koka darbiem. Logus attaisījām, lai vēdinātu siltās telpas, galvas bāzām ārā pa logu pēc patikas, tvaiki bija redzami, zvans izskanēja, saule spīdēja un fotoaparāts bija gatavs. Ceļojām 40 km stundā vai lēnāk, un skati bija vareni. Ainavās bija kalni, tuneļi, tilti, akmeņi un pāri visam tvaiki. Līkumos skati bija īpatnēji. Vietās, kur līnija šķērsoja mašīnu ceļu, bija daudz skatītāju, dažreiz tie paši, kas bija pabraukuši tālāk, gaidot ar fotoaparātiem, un vicināja ar rokām. Pičī Ričī perons vēl stāvēja, bet ciemats dzīvo vairs tik vēstures lapās. Pēc apmēram stundas iebraucām ostas pilsētā.

11. oktobris

Pēc brokastīm iesākām pēdējās dienas braucienu.

Sākuma posmā bija daudz dārzeņu siltumnīcas, lielāko tiesu – tomāti. Blakus siltumnīcām stāvēja masīvi 115 m torņi, kas ražoja saules spēku, lietojot 23 000 spoguļus. Apūdeņošanai tiek pārstrādāts jūras ūdens, un viss notiek tuksneša apstākļos. Pašlaik Portugāle un Spānija vēro Augustas ostas komerciālo biznesu, skatoties – kā pielietot šo tehnoloģiju savās zemēs.

Vēlāk vērojām stāvas klintis un to saspēli ar rīta sauli. Tālāk vairākas mazas pilsētiņas; katra mēģinot atrast ko īpašu, lai tūristi apstātos, apbrīnotu un cerams, kaut ko nopirktu. Piemēram, Vilmantonā bija spēļu mantu un leļļu teātra muzejs, kā arī intensīva programma mežu sastādīšanai.

Melrozē, dibināta 1853. gadā, ir visvecākā Flindersa kalnu pilsēta, kas izcēlās ar gleznainiem ielu stabiem un ar lielu variāciju no zirgu jāšanas takām.

Piebraucām Virabarā (Wirrabara), kas labāk pazīstama ar mākslinieciski iespaidīgo graudu tvertnes skatu, kas veidots 2018. gadā. To darināja Sams Baits (Sam Bates) – Austrālijas ielu mākslas grafiķis, kas tagad dzīvo Skotijā. Viņa uzdevums bija uzzīmēt ainavu, kas atspoguļo apkārtnes mežsaimniecību un lauksaimniecību. Viņš pievienoja reti redzamo rajona putniņu – Petroica goodenovii.

Lauras pilsētiņa ir labāk pazīstama kā Zelta ziemeļu saldējuma (Golden North) mājas vieta. Saldējums viens no pavalsts ikonām. Tur mēs apstājamies un pastaigājam pa galveno ielu, kamēr citi ieēda saldumus.

Apkārtējā ainava rādīja skaistus eikaliptus, un siltā saulīte palīdzēja baudīt skatus. Pirmā diena, kas tiešām bija silta, un mēs tā baudījām 24°C.

Braucām tālāk uz pēdējās pieturas vietu – vīnotavu Klēras ieleja (Clare Valley). Tā ir vieta, kur tiek ražoti vislabākie rīslinga vīni, saņemot godalgas. Rita mums stāstīja, ka izmaksā vismaz $10 000 par katru akru*, lai audzētu un novāktu vīnogas ražu. Mašīnas vākšanas spēks ejot ātrāk nekā cilvēka spēks nolasīt ražu, bet toties arī bieži mašīna savāc peles, žurkas un ķirzakas, bet pasmaidīja un teica, ka tās visas izšķiro vēlāk, pirms sāk vīnogas gatavot vīnam.

Vispirms es pastaigāju pa vīnotavas dārzeņu lauku, kur īpašnieki audzē iedzimto krūmus, stādus un garšvielas savam restorānam. Tur bija daudz un dažādas ogu šķirnes, kā arī variācijas no piparmētrām.

Pārskatot Poļu kalnus, piesēdāmies pie Pauletes vīnotavas garā galda un baudījām skatus un ēdienu. Poļu kalni ir nokristīti pēc Poļu imigrantiem, kas iebrauca ielejā 1800. gados.

Pauletes vīnotavas restorāns Bush DeVine 12. oktobrī saņēma godalgu kā pavalsts labākais tūrisma resturāns.

Vēl tikai 140 km, un tad būsim mājās!

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

* 2,5 akri = 1 hektārs



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com