|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 130, 2011. g. 4. febr.
∎ -
Melburnas ev. lut. latviešu „Draudzes vēstis“ Nr. 139, 1966. g. 1. aprīlī
Mīļais Prāvest un brāli!
Vēlu Tev un visam Tavam namam bagātā Dieva bagātu svētību un žēlastību Jaunajā gadā. Lai Dievs dod spēku un veselību, darbu, darba prieku un darba svētību! Paldies par atsūtīto naudu palīdzībai – DM 60,18. Tā labi noderēs, jo manā ziņā ir daudzi sērdieņi, grūtdieņi, veci, vārgi un slimi. Tas ir ļoti liels pārpratums, ka mums te klājas labi, ka palīdzību nevajaga. Tā tas nav. Lielais saimnieciskais uzplaukums ir un skar galvenāmkārtām vācu tautu, jaunos, veselos, tur arī sava daļa atlec mūsu ļaudīm, – bet nedrīkst piemirst, ka te Vācijā palika lielais vairums slimo, veco, vārgo un darba nespēcīgo. Un ar sociālo pabalstu iztikšana ir gaužam plāna. Manā tiešā rajonā vien ir tādu grūtdieņu vairāk nekā simts, bet kopš archibīskapa Dr. Grīnberga nāves, grūtdieņi griežas pie manis arī no citām Vācijas malām. Un tā šajos Ziemassvētkos es biju lielā izmisumā, jo daudzi mani lūdza – lūkoju palīdzēt, liekot arī savu maku lietā, jo šogad man no archibīskapa nebija atsūtīts nekas, vienīgi Ņujorkas draudzes palīdzības fonds atsūtīja, bet lielāko tiesu ar noteiktiem vārdiem, kuŗiem ir ziedojumi jānosūta. Saki, vai var mierīgs palikt, ja uz Ziemassvētkiem sieva, šķirtene no vācu vīra, slima, ar diviem maziem bērniem lūdz, lai ko pasniedzu, ka svētku vakarā var izkurināt siltu mazo pagraba dzīvoklīti Nirnbergā? – Jeb veca slimīga māte, abas kājas paralizētas, viena dzīvo Švarcvaldē pie labiem vācu cilvēkiem, dēli un meitas aizvesti uz Sibīriju, pazuduši vai nomocīti, kas nevienā vārdā nesūdzas par savu likteni, bet kad saņem pabalstu, tad pateicas, vēstuli slacīdama ar pateicības asarām?
Lūdzu, lūdzu, ja variet, palīdziet! Mums tādu grūtdieņu un sērdieņu ir daudz. Un latviešu cilvēki nemīl ubagot. Viņi cieš un mirst badu, bet retais no viņiem iet un klaudzina pie vācu iestāžu durvīm. Es esmu ar mieru norēķināties par katru Tavas draudzes ziedojumu, bet palīdzību vajaga, it īpaši mātēm ar maziem bērniem, kur vīri ir miruši vai nogalināti nelaimes gadījumos. Un tad veciem cilvēkiem vajaga – kā to viņi paši saka – zālēm, jo slimo kasu ārstiem ir noliegts, ne jau nu oficiāli, bet slepeni, izsniegt veciem cilvēkiem dārgas zāles, bet tās zāles, kas palīdz ir dārgas. Ja vien vari, palīdzi ar savu draudzi. Es esmu ar mieru vēl vairāk un sīkāk aprakstīt mūsu postu, trūkumu un mūsu vajadzības, ja tas kaut ko līdzētu, lai atvērtu sirdis draudzes locekļiem.
Ar mīļām labdienām Tavs
Elmārs Rozītis.
Red. Vēstules autors ir arhibīskapa Elmāra Ernsta Rozīša tēvs, Elmārs Valdemārs Rozītis. Pēc arhibīskapa prof. Teodora Grīnberga nāves viņu 60o gadu sākumā ievēlēja par Vācijas prāvestu. Iepriekš viņš bija kalpojis kā mācītājs un arhib. Grīnberga sekretārs. Publicējam šo vēstuli, jo daudzi būs piemirsuši (vai vispār nekad nezināja) par apstākļiem, kādos bija jādzīvo daudziem latviešiem Vācijā vēl ilgi pēc kara beigām. ■