Mazdēls un vīnu lauki (6)

Palielināt / Enlarge

Suzanna un Kristaps pie Mengoplā briesmoņa. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Piektais turpinājums. Sākums LL647, LL648, LL649, LL650, L651.

Ceļamies laicīgi un pēc vieglām pārslām ar pienu un stipru kafiju brokastīs, sapakojam auto, sevišķi uzmanot, kā iepakojam mūsu pirktos vīnus, un ar ardievu sveicienu mūsu kaimiņu lamām, stūrēju prom uz ziemeļu pusi.

Pirmo pieturvietu – Visu svēto muiža (All Saints Estate) – bijām apciemojuši pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, un atmiņā palikuši ne tikai gardie vīni, bet arī kokiem apstādītā iebraucamā ceļa gatve, bet tā nu ir vēl iespaidīgāka nekā atcerējāmies. Koku galotnes iebrauktuves abās pusēs tagad saaugušas tā, ka satiekas augstu virs ceļa, veidojot lapotu, ēnainu un garāmbraucējus iebraukt aicinošu tuneli, kam galā ir grezna Eiropas stila celtne, kurā atrodama ne tikai vīnu baudīšanas telpa, bet arī smalks restorāns (Cik sapratu, tam esot piešķirta viena Melnā cepure, atzīmējot restorānu piedāvājumu kvalitātes!), lauku produktu veikaliņš, vīnu gatavošanas novērošanas telpa un vēsturiska, veca mājiņa, kur izmitināja āziešu darbiniekus muižas sākuma gados.

Nogaršojam vairākus piedāvājumus, es šoreiz atsakos norīt devumus, jo jāvada auto, tomēr kārtīgi izskalo vīnus mutē pirms bēdīgi palaižu bļodiņā, bet Suzannai nav tāds ierobežojums, un viņa godīgi iztukšo katru devumu. Iepērkamies un pēc īsas pastaigas dārzā dodamies tālāk un nākošo vīnu dārzu – Moris Vīni, kur mēs arī bijām, kad beidzamo reizi bijām Raterglenā (Rutherglen).

Piebraucot, atmiņā nāk beidzamā reize, kad apmeklējām šo vīnotavu. Toreiz, stāvot pie letes un baudot piedāvājumus, telpā ienāca neglīti apģērbts vecītis, kam uz pleca sēdēja krāsains papagailis un smalki vaicāja apkalpotājai: Lūdzu, vai varētu nogaršot jūsu portvīnu? Pēc diviem nogaršojumiem, vēl smalkāk pateicās Paldies! un izgāja laukā!

Atstāstīju šo notikumu mūsu apkalpotājai, un mēs visi pasmējāmies. Šodien nesastopam ne ubagu, ne papagaili un, pēc piedāvājumu baudīšanas, nopērkam dažas pudeles, ieskaitot gardu portvīnu un šī rajona slaveno, sarkano Džūrif un dodamies tālāk.

Pusdienas pavadām uz kafejnīcas balkona Marija (Murray) upmalas dārzā, un nolēmām šodien nebraukt tālāk, labāk pārgulēt Alburijā (Albury). Suzanna sazvanās ar bērniem, un viss kārtībā. Jaunā ģimenīte iedzīvojas labi. Mums nav ko steigties. Ar vieglu prātu atrodam naktsmājas un pastaigājamies pa Alburijas ielām un veikaliem. Suzanna mudina: Taču mazulim jāiepērk kāda dāvana. Nekādā ziņā nevaram atgriezties pie bērniem ar tukšām rokām! Kad es jautāju, vai nevarētu pietikt ar devumu no mūsu vīnu iepirkumiem, saņemu rājienu un skatienu, kas izkausētu aisbergu. Labi, ejam iepirkties!

Nākošā dienā nogriežamies no galvenās šosejas pie Holbrukas (Holbrook) ciema un dodamies pa lauku ceļu uz Vagas (Wagga Wagga). Kaut gan šaurāks nekā galvenais ziemeļu-dienvidu lielceļš, braukšana ērta, jo nav daudz pretim braucēju un no aizmugures neviens nelien klāt. Netālu pirms mūsu galapunkta piebraucam Mengoplā (Mangoplah) miestiņam, kur puķu dārziņā krodziņa priekšpusē nezvēra skulptūra vēro ik katru garām ceļotāju. Piebremzēju un izkāpjam, lai tuvāk apskatīt briesmoni. Fotografējamies un izpalīdzam citiem vērotājiem, kad viņi palūdz mūs nofotografēt viņus.

Drīz jau esam mājās pie bērniem un mazdēla, kas skaisti iemidzis. Izlādējam iepirktās preces un lietotās drēbes, un, kamēr sievas pārrunā zīdaiņu lietas, es ķeros pie drēbju mazgāšanas.

Lūkas aizbraucis iepirkties, un varam sagaidīt lieliskas vakariņas, bet no mūsu puses piedāvāsim gardumus no Raterglenas vīnu laukiem.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl