Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Uldis Siliņš par interesantiem cilvēkiem

Laimons Sakne un viņa grāmata „Likteņa rotaļa“ (6)

Laikraksts Latvietis Nr. 138, 2011. g. 28. martā
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
UldisSilins

Uldis Siliņš.

Piektais turpinājums. Sākums LL132, 133, 134, 135, 137.

Dienests pulkā, kas sevi apkaunojis

Poļitruki, komunistiskās mācības pasniedzēji dienā apmācībās nepiedalās un ir labi atpūtušies. Visgrūtāk ir sēdēt, klausīties un neiesnausties. Kad politiskās mācības pasniedz virsnieki, var snaust. Viņi ir redzējuši citas zemes un paši netic tam, ko stāsta. Kad kāds tuvojas, viņu balsis kļūst asas un griezīgas, un visi atkal atgriežas nomoda stāvoklī. Politisko mācību stundās interesanti vērot klausītāju, pa lielākai daļai analfabētu trulās sejas. No visa teiktā viņi saprot tik daudz, cik cūka no saules.

Kad vienība ir novietnē, ir izdevība iepazīties ar brālīgo tautu kultūru, lai gan pirms tam ir krietni jāpasvīst. Viss pulks stiepj baļķus, dēļus no vācu mājām un būvē skatuvi. Krievu starpā atrodas labi kazačoka dejotāji un ermoņiku spēlētāji. Viens māk staigāt uz rokām, tā iegūdams milzu aplausus. Kultūras sniedzēji krievu armijā tiek augsti vērtēti. Viņi bauda pat speciālas privilēģijas. No latviešiem neviens neko neprot un negrib prast, un iegūst no krieviem palamu: kulturāli stulbeņi. Pie tā ir bijis palīdzīgs arī Marcinkēvičs, kas, kāvienu aizmirsis, uzstājies ar čigānu deju un izgāzies.

* * *

Pienācis transports. Ēdienu trauku vietā izdotās krāsu bundžas apmaina pret karavīru katliņiem. Pienākusi arī mahorka, trūkst tikai tinamā papīra. Nav pienākušas gaidītās bruņu cepures. Pusstundu viņus apmāca durkļu cīņā, īsa apmācība ar šautenēm, viena stunda automāta lietošanā.

Šis ierocis ir labs, viegli izjaucams un saliekams. Mašīnpistoles daļu nosaukumus Sakne iekaļ galvā kā latiņu gramatiku. Vēlāk par labu pagriešanās tehniku ierindā un daļu nosaukumu zināšanu, viņš saņem lielu pagodinājumu – tiek minēts sienas avīzē. Toties krievu biedri viņu ienīst. „Esmu nokļuvis uz gluma, bīstama ceļa,“ saka Sakne. „Nākotnē negribu un nedrīkstu būt labāks par citiem.“

Vakarā vēl īsais kurss par badu Anglijā, tad paziņo, ka rīt pulku vedīs uz fronti. Kur viņi atrodas, to paši nezina, uz kurieni vedīs, to nesaka. Katra veida apvidus kartes ir noliegtas. Ja kāds tās atrod, nedrīkst ņemt. Sods ļoti bargs.

Pulka kareivji brīvajā laikā nedrīkst no novietnes iziet. Palēnām noskaidrojas, ka pulks pēdējā kaujā nogrēkojies un sevi apkaunojis. Nav varējis izturēt vācu artilērijas uguni un atkāpies. Apmēram puse no sastāva kritusi. Robs aizpildīts ar tādiem kā Purmalis un Sakne. Pulkam uzlikts sods. Visas parastās tiesības atņemtas. Tas attiecas arī uz instruktoriem un virsniekiem.

Du bist verrückt, mein Kind, du fährst nach Berlin!*

Wo die Verrückten sind,
Da gehörst du hin.

Rītā padotais transports ir nepatīkams pārsteigums, un ne tāds, kāds redzēts pirms krišanas gūstā. Mašīna ir četrkantīga kaste bez sēdekļiem. Šoferis sēž uz kastes, karavīri stāv kājās, izņemot virsniekus un apakšvirsniekus. Riepas nav pildītas ar gaisu, bet taisītas no viengabala gumijas, kas nodilusi plāna, plāna.

Pietur pie lauku virtuves. Netālu dzird kaujas troksni. Zupa lieliska ar lieliem gaļas gabaliem. Sakne domā, ka tik labi ēdis beidzamo reiz tikai Romas pagrabā. Izsniedz arī maizi. Tā ir melna, smaga ar lielu ūdens procentu. Izsniedz reizi dienā, bet, ja negrib kārt zobus vadzī, visu uzreiz apēst nedrīkst. Izdod arī mahorku, bet tinamā papīra nav. Nav papīra nekam. Pie tam pīpot uz stingrāko aizliegts.

Pēc īsas atpūtas atpakaļ mašīnā, brauc visu dienu un vēl pāris stundas pa tumsu. No stāvēšanas visiem dreb kājas. Vientulīga sajūta. Reglamentā nekas nav sacīts, ka brīvajā laikā nevarētu sarunāties savā mātes valoda, bet pašiem jāsaprot, ka tas ir viens no nerakstītiem likumiem. Pie tam krieveļiem acis zvēro, dzirdot svešu mēli. Viņi domā, ka viņus aizmuguriski aprunā.

Brauciens turpinās. Pēc īsa laiciņa nokauc bremzes un atskan pavēle: „Grāvjos!“ Sāk sprāgt vācu lidmašīnu mestās bumbas. Arī Saknem ir mašīnpistole un viņš šauj uz lidmašīnu, cik jaudā. Šauj uz bijušajiem draugiem un bijušajiem savu draugu slepkavām. Saknem blakus četri ievainoti, no tiem viens smagi. Uzlidotāji vairs neatgriežas.

Vienība brauc tālāk. Pusdieno pussagrautās mājās. Iekšā var slepus pīpot. Igaunis Perro atradis mājās Bībeli. Tas ir ļoti vērtīgs atradums, jo nu ir papīrs. Igaunis viņam iedod pāris lapas un saka: „Pīpo, velns!“ Papīrs plāns un deg mazliet par ātru, tāpēc ar siekalām vairākkārt jāapslapina.

Var redzēt, ka viņi ir kādas lielas pilsētas priekšpilsētā. Aplido ziņa, ka tā ir Berlīne. Saknes cigarete vēl nav pusē, kad sākas pēkšņa granātu, šauteņu un automātu uguns. To priekšniecība nav gaidījusi. Izlūki nekā nav manījuši. „Pats nezinu, kā esmu iekļuvis ielas grāvī,“ saka Sakne, „tur redzu savu tiešo priekšnieku – grupas komandieri un vēl divus krievus. Priekšnieks savu atbildīgo galvu pāri grāvja malai neceļ. Sprāgst granātas, apmētājot mūs ar dubļiem un māliem. Sava grāvja priekšā redzu palielus akmeņus, kas ir pietiekoši, lai segtu no lodēm manu pieri un rokas.

Mani un grupas komandiera skati satiekas. Viņam redzot, pasniedzos grāvī mazliet uz augšu, bet tā, lai mana galva būtu aizsegā, un gāžu no mašīnpistoles kārtu pēc kārtas. Vissliktākajā gadījumā mani var ievainot labajā rokā, ja negadās granātas trāpījums. Kur iet manis šautās lodes, man neinteresē. Grupas komandieris un abi krievi skatās manī kā brīnumā.

Vienu no krieviem ievaino granātas šķēpele. Viņa draugs, grāvī guļot, nolaiž savas bikses, novelk apakšbikses un pārsien ievainotajam galvu. Šķemba norāvusi ausi. Grupas komandieris galvu līdz grāvja malai vēl nav pacēlis. Tiklīdz manu skatus manā virzienā, gāžu atkal ar mašīnpistoli zilajā tālē.

Pa kreisi redzu kaut ko, kas man nepavisam nepatīk. Vācu tanku! Man munīcija iet uz beigām. Kliedzu krievam, lai gādā jaunu. Tas pat netaisās kustēties. Sāk šaut krievu smagā artilērija, granātas krīt tik pat kā mūsu priekšā. Grupas komandieris kaut ko kliedz krievam, kas atkal ir uzvilcis virsbikses. Tas lien plakaniski pa grāvi uz manu pusi ar zodu arot dubļus. Kad viņš man tikpat kā blakus, paceļos mazliet uz augšu, jo man šī spēlīte sāk iepatikties, un kliedzu, cik spēka: „Za roģinu!“ un gāžu atlikušos šāviņus debesīs. Man pretim trīcoša roka padod patronas. Tad viņš kā ķirzaka veikli apgriežas un lien atpakaļ. Deg vācu tanks. Tikko artilērija piestājas, pa kreisi dzirdu mežonīgus urrā saucienus. Kāda spēcīga krievu vienība uzbrucējus padzen.“

Pulkam ierindā ir palikušas tikai ⅔. Bataljona komandieris kritis varoņa nāvē, toties pulka komandieris, neskatoties uz viņa mālainajām drēbēm, dzīvs un vesels. Krievs neatbilstu savam raksturam, ja neplātītos. Šoreiz atzinības saule ķer arī Sakni un it sevišķi krievu, kas palicis bez apakšbiksēm. Grupas komandieris Saknem piesaka, lai viņš tur savu stulbo muti, ja grib, lai tiek gādāts par viņa labklājību un padotības kārtībā ziņo priekšniecībai par Saknes un bezbikša varonību.

Vienības tiek sasauktas kopā māju drupās. Vispirms slavē kritušo komandieri, vēl pāris instruktorus un tad visu priekšā kā paraugus bezbiksi, Sakni un grupas komandieri. Grupas komandieris dabū apbalvojumu. Tiek pieminēts arī, ka Sakne kliedzis: „Par tēviju!“ Šoreiz krievu acis naidā nezvēro, viņi skatās Laimonā mīlīgām acīm.

Pienāk brīdis, kad Sakne var parunāties ar Jēkabu divatā. Jēkabs saka, ka esot turējis Sakni par samērā prātīgu puiku, bet nu viņam esot pilnīgi skaidrs, Laimons esot caur un cauri ķerts. Kad Sakne viņam izstāsta, kas patiesībā noticis. Jēkabs nevar apstāties smieties.

Turpmāk vēl

*Tu esi traks, mans bērns,
Tu brauc prom uz Berlīni,
Kur visi trakie mīt,
Tur tu arī esi piederīgs.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com