Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Uldis Siliņš par interesantiem cilvēkiem

Laimons Sakne un viņa grāmata „Likteņa rotaļa“ (8)

Laikraksts Latvietis Nr. 141, 2011. g. 13. apr.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
UldisSilins

Uldis Siliņš.

Astotais turpinājums. Sākums LL132, 133, 134, 135, 137, 138, 140.

Moris ir savu darbu padarījis, moris var iet

Darbi nebeidzas. Nojaukta un mašīnās iekrauta trikotāžas fabrikas iekārta. Gaidot transportu uz nākamo vietu, neviens nestāv dīkā. Jāaizber dziļie tanku aizsprosti. Viss trieciena tempā, ēšana un miegs – nesvarīga blakus lieta.

Otrā dienā transports nepienāk. Jāiet uz nākamo fabriku kājām. Virsnieki un apakšvirsnieki zirgos. Ejot garām lauku virtuvei, viņi saņem maizi un mazliet gaļas. Soļošana jāturpina ēdot. Šim gājienam, liekas, gala nebūs. Kājas noberztas. Kāds spēcīga auguma krievu kaprālis nokrīt netālu no Saknes. Tie, kas viņam tieši aizmugurē, krīt pāri, ceļas un soļo tālāk. Pakritušais guļ aizvērtām acīm. Saknem priekšā divi kareivji nolien grāvmalē. Viņu sejas ir zaļgani bālas. Pēc laika aizmugurē atskan vairāki šāvieni.

Kam tie domāti? Sakne raksta: „Zinu tikai to, ka, ja citi var soļot, jāvar arī man. Lai novirzītu domas, dungoju pie sevis kādu melodiju. Laikam esmu dziedājis pusbalsī latviski. Blakus skan krieviski draudzīgs aicinājums: „Nelieti, turi žaunas!“ Vēl 10 minūtes, un mans pamācītājs krīt.

Viņi pienāk pie lauku virtuves. Pie komandas „stāt“ paliek stāvot tikai daži, pārējie sabrūk. Varot saņemt siltas vakariņas. No Saknes zupas katli ir 50 metru, grāvmale tikai piecus. Sakne aizlien uz grāvmali un paliek tur guļot. No rīta var saņemt duļķainu ūdeni, ko dēvē par kafiju vai zupu. Tā gandrīz visa palikusi pāri no vakardienas. Viņi nojauc naglu fabriku, divas dienas vēlāk krauj vagonos dēļus un zāģējamās mašīnas. Tā smagos darbos paiet apmēram mēnesis.

Pēkšņi no krievu vienībām izvāc lietuviešus, igauņus, latviešus, Pievolgas vāciešus un visus citus, kas nav īsti krievi. Kas tad nu? Lieta vienkārša: moris ir savu darbu padarījis, moris var iet. Uz mājām! Krieviem reizē priecīgi un skumji. Priecīgi, ka tiks no salašņām vaļā, bet nikni, ka viņiem, kas šo sasodīto karu uzvarējuši, jāpaliek un jāstrādā.

Attiecības saasinās. Divi krievi, kas ķērušies latviešiem klāt, tagad ārstē punus un zilumus. Ilūzijas zaudējuši arī tie, kas no sākuma domāja, ka viņiem no krieviem nekas nedraud. Tam vairs netic neviens. Politiskajās stundās tiek paskaidrots, ka tiem, kas cīnījušies pret Lielo Tēviju, būs jāsaņem sods. Parastie ierindas krievi gan domā, ka sodīti tiks vlasovieši un tādi, kas padevušies vāciešiem.

Smagākais liktenis paredzēts tiem sarkanarmiešiem, kas padevušies gūstā un pievienojušies nodevēja ģen. Vlasova armijai, lai cīnītos pret Tēviju. Šo nodevēju noziegums ir tik liels, ka trūkst krievu valodā attiecīga vārda. Viņus sauc vienkārši par vlasoviešiem. Šis vārds iemieso sevī iespējami lielāko nodevību, noziedzību un nepasakāmi dziļāko cilvēcisko nicināšanu. Tikai nedaudz labāki ir krievi, kas padevušies dzīvi gūstā. Labāki nav arī tādi, kas uzvilkuši vācu uniformas, lai cīnītos pret savējiem. Un tā kādā sādžā no tuvākām un tālākām vienībām tiek savākti kopā visi salašņas. Jānodod uzkabe, munīcija un ieroči.

Redz, ko nu dara padomju vara!

Baltieši atkal nonāk pirtī. Pirts līdz šim bijusi kā grimējamā telpa, kas pārvērš aktierus citai lomai.

Šoreiz jānovelk visas drēbes un arī apavi. Tā aiziet uz Lielo Tēvzemi Saknes vērtīgais pulkstenis, gredzens gan, aptīts ar drēbes gabaliņu, paglābjas kājas pirkstā. Kad bijušie sarkanarmieši nāk ārā, armijas drēbes ir aizvāktas un istabas kaktā gandrīz līdz griestiem ir sakrautas visādas privātas drēbes un apavi. Sakne vispirms sameklē piemērotus zābakus, jo zina, kāda tiem nozīme. Liepāja tālu. Kaut cik jēdzīgus apavus arī izdodas dabūt. Žakete darināta Parīzē, bet ar virsbiksēm nelaimējas. Pirmās ir par mazām, otras valkājis resnītis. Bikšdibens salāpīts, ielāps tik tikko turas. Vēl izdodas paķert divus virves gabalus un vārāmo katliņu bez osas.

Saknes baraku apsargā tikai četri sargi ar automātiem. Priekšnieks, kāds vecāks seržants, liekas lāga vīrs, jo atļauj sarunāties. Sakne pārrunā ar Purmali bēgšanas iespējas. Segvārds šim nolūkam ir Dzintra. Viņiem visapkārt ir ausis, kas latviešu valodu saprot vēl labāk par pašiem. Ne par velti viņiem ir tikai 6 pavadoņi. Vadība zina, ko dara. Viņi nolemj par Dzintru vēl nedomāt. Izsniedz arī segas.

Šajā drausmīgā izskata barā vēl sprēgā veselīgs, draudzīgs humors.

Padots vilciens. Iekāpt! Izsniedz zupu. No Saknes katliņa ēd vairāki. Viņš to sargā vairāk par visu, jo tagad zog acis no pieres laukā. Izdzīvos stiprākais, glumākais, melīgākais. Pirms kāpšanas vilcienā izsniedz maizi, bet piekodina ēst vēlāk. 24 stundu laikā vilciens pietur divas reizes. Dzert dod, ēst nē. Priekšpēdējā stacijā piekabina vēl kādus vagonus ar mājās braucējiem baltiešiem. Viņi sarkanarmijā nav bijuši un apgādes ceļā sevi labāk apģērbuši. Visu laiku bijis smagi jāstrādā. Tām vienībām, no kurām daži aizbēguši, tagad apsardzība ir visstingrākā.

Naktī vilciens apstājas. Izkāpt! Izsniedz zupu, maizi un tad, visiem par brīnumu, vilciens aizbrauc atpakaļ. Seržants saka, ka uzspridzināts tilts. Upe saucoties Odera. Otrā krastā viņus gaidot otrs vilciens. Bet viņi ir vēl dienas gājienā no upes. Naktī viņiem pievienojas vēl kāda 200 cilvēku liela grupa, kurā ir arī latvieši, niknu sargu pavadībā. No šīs grupas kāds latvietis izbēdzis, noķerts un piekauts. Viņu tagad liek pie vissmagākajiem darbiem, pārtikas deva samazināta uz pusi. Priekšniecība nikna, jo jādod vairāk apsargu. Ikviena roka vajadzīga zemes izlaupīšanai.

Nākamā dienā pārgājiens. Viņi iet garām lielai tanku kapsētai un jau pa gabalu jūt salkano līķu smaržu. Tanku kapsētā ir vienāds skaits vācu un krievu sašauto milzeņu, bet nevienam līdz šim nav bijis ne vaļas, ne gribēšanas līķus apglabāt. Tagad, kamēr pārējie pusdieno, tas jādara latviešu grupai, kurai pieder izbēgušais. Viņi velk ārā no tankiem pussatrūdējušos ķermeņus, met tos tanku aizsprostu grāvjos un steidzīgi aprok. Grupa strādā trakā steigā. Sargiem ap deguniem apsietas lupatas. Pa laikam viņi izšauj automātu kārtas uzmundrinājumam. Racēji zina, ka bedrēs vietas nepietrūks, un strādā kā traki.

Tādi skati apetīti neuzlabo. Daži ēd, daži nē. Pēc beigtā darba, godinot kritušos, sargi kārtīgi nospļaujas. Racēji ēst nespēj, tikai ilgi un pamatīgi mazgājas. Pat krievu apsardze šoreiz neēd. Pat viņiem šīs dienas pieredze iet pāri spēkiem.

Odera, līķi un dāmu bikses

Gaismai austot, viņi pienāk pie upes. Tilts ir saspridzināts un guļ zem ūdens, ārpus tā redzami tikai reliņi. Spēcīga līķu dvaka. Sargi jau aptinuši ap sejām dažādas lupatas, un kolonna dara to pašu. Daži noņem no pleca satīto segu, pārmet pār muguru, ar vienu roku turot segu pie deguna. Šis paņēmiens nav sevišķi piemērots, jo vēlāk abas rokas vajadzīgas līdzsvara noturēšanai.

Jābrien pa ūdeni, kas vidusmēra augumiem sniedzas līdz krūtīm. Drēbes samirkušas, iešana grūta. Zem kājām bieži gadās kas mīksts. Tie, kas paklupuši un pagājuši zem ūdens, atgriežoties virspusē, vemj. Kāpēc tas tā, viņi uzzina pavisam ātri. Tilta vidū ūdens tikai līdz gurniem. Rīta ausmā pie tilta margām straumes pusē redzami milzīgi pussatrunējušu līķu bari, arī krievu uniformās. Gaiss ir drausmīgs.

Beidzot viņi ir tiltam pāri. Uzraksts Stczecin rāda, ka viņi ir pie Ščecinas pilsētas. Jauns rīkojums: ne pēdu nost no ceļa. Mīnas! Viņi pārauj kājas, sēdot ceļa smiltīs, un izlej no zābakiem ūdeni. Drēbes pamazām izžūst. Gar ceļmalu vācu strādnieku mājeles un uzraksti krievu valodā: mīnu nav. Stāt! Lauku virtuve! Ne jau soļotājiem tā domāta, bet krievu vienībām un poļu civilbēgļiem. Taču šī ir pirmā drošā vieta, kur var tikt pāri grāvim. Arī te ir nepanesama dvaka, bet tā nenāk no līķiem. Mājeles ir neapdzīvotas, bet tur viss, kas bijis un nebijis pienaglots, ir aizvākts prom, palikusi vairs tikai klasiskā literatūra. Lubu literatūra nopīpēta.

Sakne ir izlēmis uzdot par savu dzīves vietu Liepāju, lai gan tur bijis tikai divas dienas pirms izbraukšanas uz Vāciju. Nodarbošanās – smagās mašīnas šoferis. Viņš gan prot braukt tikai ar vieglo mašīnu. Iela, kurā viņš dzīvojis divus gadus, ir nobumbota. Viņš pārbauda savu stāstu pie kāda liepājnieka, kas priecīgs, ka saticis cilvēku no dzimtās puses, stāstot par sevi, papildina Laimona vājās zināšanas. Sakne zina, ka viņa jaunā biogrāfija ir ar baltiem diegiem šūta, bet, kā saka, kādi māli pie rokas, ar tādiem jāmīca.

Ziņa, ka otrā krastā viņus gaida vilciens, ir parastā krievu pīlīte. Jāsoļo atkal, bet šovakar Saknem uzsmaida laime. Sāk gāzt lietus. Viņi ar sargiem metas patverties tuvējās mājās. Pie durvīm drūzma. Sakne ar dažiem citiem ieskrien stallī. Viņš apsēžas sienā un satausta ko mīkstu. Zirgu sega? Izrādās, ka lieliska materiāla dāmas jātnieku bikses! Kabatā pūdera doze un izšūts kabatas lakatiņš. Bet bikses der! „Cik maz vajadzīgs, lai cilvēks būtu laimīgs,“ saka Sakne.

Slazdā

Otrā dienā, sākot no pusdienas laika, atkal trūdu smaka. Ceļmalā guļ beigti zirgi. Pēc neilga laika redzams padzisis uzraksts ar bultu, no kurienes kolonna nākusi – Schneidemuehl. Tā tad jābūt Nakeles, Immerheimas, Neuheimas tuvumā, kur bija iesaistītas kaujās arī latviešu vienības. Prūsija ir pilnīgi pārvērtusies. Uzraksti neizrunājami. Visur poļi.

Sākas īpatnēja pieredze. Uz mājām! Tikai virziens vairs nav uz mājas pusi. Stipri apsargātā vienība paliek uz vietas. Saknes komanda turpina soļot. Seržants paziņo, ka viņi drīz būšot mājās braucēju savākšanas punktā. Varētu jau laist iet bez apsardzes, bet viņi nezināšot ceļu. Pa apkārtni ejot, neesot cerības uz armijas apgādi, bet varot grupās staigāt pa mājām un ņemt uzturam, ko var atrast. Sargi darīšot tāpat. Ap četriem pēcpusdienā viņš izšaušot trīs reizes gaisā, tas būšot signāls nakts atpūtai. Viņi esot brīvi, bet tālu aizklīst neesot ieteicams. Tā varot nokavēt ešelonu uz mājām. Dzelzceļi noslogoti, kas zina, kad atkal tikšot padots jauns vilciens.

Liekas, ka viņš pats tic, ko saka. Kolonnā ir vairāk nekā tūkstoš cilvēku, kam grūti ticēt pēkšņajai brīvībai. Sākas staigāšana pa mājām. Kur ir ko zagt, zog. Daudzas mājas ir tukšas, bet vienā mājā Saknes grupa sastop divus vecus vāciešus, kas liek maisā, cik nu var panest. Izvākšanās datums esot jau sen garām, un nepaklausīgos šaujot nost. Viņi atdod diezgan daudz pārtikas. Pašiem vairs nevajadzēšot.

Dažās mājās jau ir ievākušās poļu ģimenes. Šie ļaudis, kas pie vāciešiem skaitījās zemcilvēki, ir laipni un izpalīdzīgi. Tikai nedrīkst atklāt, ka nācēji ir latvieši, tad viņi lamājas, lej virsū vārošu ūdeni un rīda ar suņiem.

Bez Saknes un Purmaļa viņu grupā ir ap 60 cilvēku. Ir vācu, krievu un poļu valodas pratēji. Pie vāciešiem viņi ir latvieši, poļiem – igauņi. Tad poļi kļūst draudzīgi, dod ēst, kas nu pašiem ir un vēlē viņiem visu labāko, mājās dodoties.

Kaut kas ir radikāli mainījies, jo Tornā poļi ir bijuši ļoti draudzīgi, bet neviens vairs nebrīnās ne par ko. Tālākā mājup ceļā ir vairāk vāciešu, kas vēl gaida, kad paziņos izvākšanās datumu. Labākais vietraudzis ir Jēkabs Purmalis. Viņš prot angliski, iet mājās vienmēr kā pirmais un spēlē kumēdiņus vislielākā nopietnībā. Ja roka tiek iesprausta labajos sānos, tad mājās dzīvo vācieši.

Tikai vienreiz viņš netiek līdz mājai – sievietes uzrīda suni, un tā tautība paliek nenoskaidrota.

Visvairāk viņi no vācu mājām vāc tabaku, kas, pie ugunskura izkaltēta, ir daudz labāka nekā krievu mahorka, ko tā vai tā vairs nedod. Ja tabakas maz, lieto sagrieztus tabakas kaulus – t.s. Sportu. Mīkstās lapas sauc par Lilij Štengel.

Ja solītais vilciens izlaidīs lietuviešus Kauņā, tad viņi varētu būt Rīgā 24 stundās. Ja brauc caur Viļņu, tad pirmā Latvijas pilsēta būs Daugavpils. Fantāzija strādā, bet tai pašā laikā sirds dreb. Nākamās dienās no ēdamā neķeras nekas. Gan atrodas pa kartupelim, bet tie ir pussapuvuši, citādi būtu jau pievākti. Katram grupas loceklim tiek pa bojātam kartoškam, dārzos atrodas šis tas no zaļbarības. Vāra sakņu ūdeni, pieber sāli un ēd slavēdami. Krieviem neiet labāk. Viņi lādēdamies aiziet gulēt izsalkuši.

Kādu dienu Sakne ar Purmali noklīst no grupas un nonāk pie mājām, no kurām iznāk vecīga poliete. Viņa ar zīmēm jautā, vai pienācēji grib ēst? Abi piekrītoši paloka galvas. Drīz katram rokā ir krietna maizes rika ar speķa šķēli. Purmalis pateicas ar žestiem un angliski, Sakne buldurē kaut ko latīniski no Ovidia. Kādās mājās bez saimnieka ziņas tiek pievāktas 4 vistas. Vakarā lieliska zupa.

Pienāk diena, kad pulcēšanās šāvieni atskan ļoti agri. Sakne ar Purmali ierodas pie seržanta kā vieni no pirmajiem. Lai nebūtu jāstāv saulē un jāgaida uz pārējiem, seržants saka, lai viņi iet uz ielejā redzamo muižu. Lai sēdot sētas ēnā un gaidot pārējos. Viņš tiešām ir rūpīgs! Viņi soļo lejā pa lauku, jo ceļš neganti put, apsēžas sētas ēnā un sāk notiesāt savākto. Slāpst.

Pa vārtiem iznāk divi krievi un aiziet pa kalnu, kura galā jau pulcējas pārējie. Tad visi soļo lejā. Abi krievi pa priekšu. Arī Sakni ar Purmali nostāda grupas priekšgalā. Atveras vārti, un viņi ieiet muižā. Priekšā liels laukums, aiz tā drāšu žogs. Augstās mūra sētas iekšpusē tikpat augsta dzeloņstiepļu sēta. Starp abām sētām izsalcis suņu bars, kas viens otram mēģina uzbrukt. Sargi ir aziāti, bruņoti automātiem. Viņiem liek nostāties pie zemē iedzītiem mietiņiem, metru vienam no otra. Viņi ir slazdā!

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com