Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Uldis Siliņš par interesantiem cilvēkiem

Laimons Sakne un viņa grāmata „Likteņa rotaļa“ (9)

Laikraksts Latvietis Nr. 143, 2011. g. 27. apr.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
UldisSilins

Uldis Siliņš.

Astotais turpinājums. Sākums LL132, 133, 134, 135, 137, 138, 140, 141.

Vaņkas-Staņkas padotībā

Drīz lielais laukums ir piepildīts. Jāstāv kā sasalušiem. Atskan taure. No muižas ēkas tuvojas trīs vīri. Divi malējie nāk ar šaušanai paceltām mašīnpistolēm, stingrā solī, bet vidū esošais, zili tērptais čekas leitnants tā gāzelējas, ka, liekas, kuru katru mirkli kritīs, taču balss viņam ir spēcīga un griezīga. Vispirms paziņo, ka, nesaņemot pretēju rīkojumu, nedrīkst sarunāties, ja negrib dabūt lodi galvā. Rīt būs ikvienam sīki jāpaskaidro, kā viņš nonācis Hitlera bandītu kalpībā, tad redzēs, kurš tiks mājās un kurš tiks nozīmēts darbos. Nakts jāpavada pie nozīmētā mieta. Dabiskās vajadzības izdarāmas uz vietas. Sardze gādās, lai nekādas sarunas vai nevajadzīgas kustības nenotiktu. No iepriekšējās grupas divi nav pavēles klausījuši un nošauti. Mūsu jaunais priekšnieks apgriežas, un visi trīs aiziet. Runa tulkota netiek. Kāpēc gan pūlēties?

Jauno bikšu labajā kabatā ir Saknes Latvijas pase. No tās jātiek vaļā. Kad garām nosoļo pēdējā kalna galā palikusī grupa, viņš izmanto soļu troksni, lai pārplēstu pases vākus labajā kabatā un vienu no tiem saplēstu sīkos gabaliņos. Nākamais solis – pase ir jāapēd. Viņš to dara pamatīgi un ar vislielāko rūpību. Rokas kustību no kabatas līdz mutei sargs nevar redzēt. To gan redz metru attālumā esošie viņa likteņa biedri, bet šis risks jāuzņemas. Kaut ko līdzīgu dara arī blakus esošie. Pases vāku norīt nav viegli, bet, ja to ar zobiem un siekalām saspiež mazā bumbiņā, tad tā lieta iet. Papīra lapas norīt ir vieglāk, rūpes nedara arī fotogrāfija. Pēdējo pases lapu ēdot, siekalu mutē vairs nav. Un tad nav arī vairs pases. „Labi, ka es savu darbu esmu paveicis,“ saka Sakne, „Labi? Es esmu uz laiku izglābis savu dzīvību, bet, kā vēlāk izrādās, šajā naktī esmu sevi notiesājis uz diviem gadiem spaidu darbos.“

Pa labi no viņa noveļas zemē divi stāvi. Griezīgs svilpiens. Atsteidzas sardze un kritušos aiznes. Lai uzturētu ķermenī asins cirkulāciju, viņš vingro – tupus, augšā, tupus, augšā. Tas palīdz. To dara arī daudzi citi. No rīta pa vienam sardze ved uz aku padzerties. Stāvvietas apkopj aptīrītāji. Kad viņi savu darbu beiguši, nav ne mazākās pazīmes no tā, kas tur bijis. Tagad mājās braucējus stāda par jaunu rindās. Katram jāzina sava vieta. Dzeršana un nostāšanās prasa apmēram stundu. Uz aku ejot, var redzēt dzeloņdrāšu krātiņus. Vienā no tiem Sakne redz pazīstamu seju. Bet kur tā redzēta? Vīrs ir izbalējušā vācu uniformā ar kapteiņa zīmotnēm.

Atskan komanda: mierā! Viņus atkal pagodina čekas leitnants, kas vēlāk iegūst palamu Vaņka-Staņka, ar pavadoņiem. Viņš paziņo, ka visi tiks ievesti sarakstos. Jāziņo vārds, uzvārds, tautība, dienesta pakāpe vācu armijā, dzimšanas gads un vieta, dzīves vieta, nodarbošanās pirms kara. Visi dokumenti, pat vissīkākais rakstu galiņš jānodod.

Vaņkas-Staņkas pasaulē

Leitnants zvārojas gar priekšējo rindu un, pabeidzis teikumu, pēkšņi sper ar visu spēku vienam no priekšējā rindā stāvētājiem pa ģenitālijām. Tas no pārsteiguma un sāpēm strauji saliecas uz priekšu, bet, saņēmis sitienus no pavadoņu automātu laidnēm pa pleciem un bļāvienu: „Pieņem pamatstāju, kad priekšnieks tevi uzrunā!“ tūdaļ atkal izstiepjas taisns.

Vaņka-Staņka turpina iet gar ierindu un saka, ka tādu stāvēšanas kārtību viņiem būs jāievēro vienmēr. Pēkšņi sper atkal. Cietušais ievaidas, bet nesabrūk. Ja kāds prātā jukušais no šīs iestādes mēģināšot bēgt, tad blakus stāvošie, aizmugurējais un priekšējais saņemšot lodi. To viņš ar prieku izpildīšot personīgi. Sper atkal.

Viens esot jātur dienu un nakti prātā: viņi esot apzināti cīnījušies pret Māti Krieviju. Attiecīgs spiedogs būšot papīros līdz mūža galam. Viņš zvārojas gandrīz līdz zemei, rokas lido pa gaisu, bet krist nekrīt. Pie latviešiem viņš iegūst palamu: Vaņka-Staņka. „Mēs visi, ienākot muižā, sapratām, ka cerības, tāpat kā Dantes ellē, ir jāatstāj ārpusē,“ stāsta Sakne. „Patiesība ir ļaunāka nekā spējām iedomāties. Puse no mums knapi turas kājās. Beidzot saņemam vēsu, šķidru zupu, kas tūlīt jāizdzer.“

Pirmās rindas pieved pie krievu rakstvežiem, kas, neganti lādoties, izsniedz jaunas pases, kas sastāv no cieta, uz pusēm pārlocīta papīra. Lamāšanos izraisa rakstvežu acīmredzamās grūtības uzrakstīt uzvārdus ar kiriliska alfabēta burtiem. Saknem pārkrustīties par Raimondu nav nekādu grūtību. Viņu rakstvedis pat uzslavē. Lielās Tēvijas papīros ir kādi burti un numuri, kas nozīmējot noziedzības pakāpi un it kā dienesta pakāpi vācu armijā. Pilnīgi šīs zīmes neizdodas atšifrēt.

Lai arī disciplīna ir ļoti stingra, tomēr sazināšanās iespējas pastāv. Viņi uzzin, ka kāds Latvijas žīds, kura māte bijusi Brīvības ielā zobārste, vedīs uzdotās ziņas uz Rīgu pārbaudei. Viņa māsa strādājusi Stabu ielas čekā un bijusi sadiste.

Latviešu savākšanas punktā ir ap 1200, cittautieši – 800. Bez tam vēl ir 2000 krievu. Runā, ka puse esot vlasovieši. Tālāk vārds Saknem: „Ar savām ciešanām šajā 20. g.s. elles iestādījumā tie netieši izglāba mani un Jēkabu no drošas, moku pilnas nāves Sibirijas tundrās. Pēc gariem gadiem brīvajā pasaulē no Latvijas nonākušais ebrejs Franks Gordons lasīja referātu. Prasīju viņam tikai vienu jautājumu: kas notika ar 1500 leģionāriem, ko saņēma gūstā pēc kara Kurzemē. Atbilde: viņi īsā laikā nomira badā. Ne smagā darbā, aiz slimības vai salā. Badā!“

[Šī ziņa, iespējams, ir pārspīlēta. Katrā ziņā, cik tas attiecas uz 15. divīzijas vīriem, daudz no maniem paziņām eventuāli nonāca mājās.]

Gaļa paliek gaļa, saka Old-Vaverlijs

Mazāki gariņi paziņo, ka mājās braucējus pēcpusdienā sākšot pratināt. Būšot sīki jāizstāsta no piedzimšanas līdz aiziešanai nodevīgajā cīņā pret Tēvzemi. Atskaite jādod par katru dienu, katru stundu. Valodas nepratējiem būšot tulki. Arī Sakne ir kļuvis valodas nepratējs. Runājot ar tulka palīdzību ir iespēja apdomāties.

Sarunāties ir aizliegts, bet var sačukstēties, jo sargi visur nevar būt klāt. Dzird, ka krievi izšķiroti divās daļās: tādi, kas bijuši vācu gūstekņi, un tādi, kas aktīvi cīnījušies pret Tēvzemi. Krievu gūstekņiem īstā pratināšana vēl priekšā.

Nodevēju suga pie latviešiem ir pilnīgi iznīkusi, jo visi grib turēties no čekistiem prom, cik tālu iespējams. Latvieši, cik neticami arī tas izklausās, saaug vienā saimē. Viena tēvzeme, viens liktenis.

Pēcpusdienā atnāk ziņa, ko šodien pratināšana nebūs. Sākas milzu rosība. Rakstveži novāc kastes, apsargājamiem ierindas kārtībā atļauj sēdēt zemē. Latviešu grupai lielu vērību vairs nepievērš, galvenā rosība notiek ap krievu gūstekņiem.

Starpsētā sargi uzmet cilpas lielākajiem suņiem, izved laukumā un piesien pie koka. To ir ap 20, lielākā daļa vilku sugas. Katram sunim ir savs barotājs. Badā turētie dzīvnieki rij, ko spēj. Porcijas lielas. Redzot lielos gaļas gabalus, ieslodzītajiem tek siekalas, bet tad kāds zina stāstīt, ka tas ir vecs zirgs, un ēstgriba pāriet. Suņus pabaro vēlreiz, un nu jau tie izturas pavisam rāmi un ēdiena devējiem luncina asti. Kad suņi otrreiz pabaroti, pienāk arī ieslodzīto kārta. Zupa plāna un sālīta. Vienam otram ķeras pa gaļas gabalam. Zirga gaļa? Nu, lai arī tā būtu. „Gaļa paliek gaļa...“, teica Old-Vaverlijs.

No Saknes pa kreisi stāvošam dzird valodā mazu pieskaņu. Par šo vīru Sakne stāsta: „Viņa vārds ir Viktors Volonskis un ar šo vīru kļūstam tuvi draugi. Viņš ir īsts draugs, es esmu viltnieks. Pienāks laiks, kad es viņu piekrāpšu un sagādāšu viņam varbūt pat dzīvības briesmas. Par to mani vēl šodien moka sirdsapziņas pārmetumi.“

Viktors ir poļu laukstrādnieks, kas atnācis uz Latviju piepelnīties, iemācījies latviski un apprecējis savu saimnieci. No iesaukšanas Leģionā izdevies izvairīties, jo teicis, ka neprot latviešu valodu.

Kad krievi ienākuši par jaunu Latgalē un Vidzemē, viņš iesaukts sarkanarmijā un nosūtīts apmācībai Maskavas tuvumā. Apstākļi bijuši briesmīgi, cietuši badu. Vācijā viņš iedalīts kādā izlūku grupā, kas apmaldījusies un kritusi vācu gūstā. Pa gūsta laiku viņš strādājis dzelzslietuvē, bet tad apgabalu atbrīvojuši krievi. Savākto gūstekņu barā saticis latviešus, aizmetis savus krievu papīrus un kļuvis atkal latvietis. Nakti viņi pavada uz kailas zemes un ar pirmo gaismu, pēc šķīvja plānas zupas, viņus nostāda pie vārtiem. Ļausim, lai turpina Sakne:

„Un tad mums sāk soļot garām laikam nāvei nolemto simti. Rinda pēc rindas iet krievu gūstekņi. Daļai no viņiem rokas uz muguras sasietas ar drātīm vai dzeloņdrātīm. Rindas abās malās krievi ar suņiem, kam aizsieti purni. Gūstekņiem acis trulas, un viņi tikko spēj paiet. Uz sejām zilumi. Pie vārtiem kolonnu aptur.

Ierodas Vaņka-Staņka, šoreiz četru sargu pavadībā. Tad viņš sper. Zibens ātrumā! Saņēmējs krīt, bet zemē nevar nokrist, jo ir piesiets ar virvi pie blakus stāvētājiem, kas tur viņa svaru. Vaņka-Staņka sper vēl vienam, tad pavēl izvest krievu kolonu pa vārtiem. Ar laiku viņi uzzin, ka Vaņka bijis čekists jau jaunībā. Sevišķi mežonīgs kļuvis, kad uzlidojuma laikā dabūjis šķembu gūžā. Ievainojums apārstēts, bet, lai noturētu līdzsvaru, viņš airējas ar rokām gandrīz līdz zemei.

Vaņka-Staņka viņus uzrunā. Šī nometne neesot laba, trūkstot telpas, kur patverties no lietus un sala. Viņš, rūpēdamies par latviešiem, nogādāšot viņus uz labāku vietu. Ieslodzītie zina: ja sola ko labu, tad lai visi svētie viņus sargā. Būšot gan dažas dienas jāiet.

Ja nu kāds fantazējot, ka varēs pa ceļam izbēgt, tad tas neesot pie pilna prāta utt., utt.

Vaņkam esot pienācis no augstākās priekšniecības raksts: visi, kas cīnījušies pret Tēvzemi ar šo mirkli notiesāti uz 10 gadiem piespiedu darbos.“

Ceļā uz labāku mājvietu

10 gadi pēc Vaņkas-Staņkas domām par Tēvijas nodevību esot ļoti mērens sods. Pēc nostrādātajiem gadiem visi varēšot tikt mājās. Ceļu uz mājām segšot padomju valdība. Atbrīvotajiem būšot pilnas Padomju pilsoņu tiesības. Tas attiecoties uz visiem, kas esot uzdevuši pareizus datus. Augstākā vadība darot viņu atbildīgu, lai visi runātu taisnību. Apzinātiem meļiem sodu paaugstināšot.

Atveras vārti. Tur gaida nostādītie krievi. Viņi sāk soļot, Vaņka brauc mašīnā. Gar malām suņi, jātnieki ar automātiem. Viss sargu vairums ir aplencis krievus. Jauns drakonisks likums; nekādā veidā nesazināties ar vietējiem. Kādā sādžā latviešus apstāj sardze ar suņiem un paziņo, ka lauku virtuve baros tikai savējos.

Apgabals, ko Krievija piešķīrusi Polijai, kara darbībā nav cietis. Viņi varot ņemt ēšanai visu, ko vien var dabūt. Mājās pa lielākai daļai dzīvojot latviešu draugi –nacisti, tie tad lai arī viņus barojot. Pārtikas sagādei, sagatavošanai tiek dota viena stunda. Viktors Volinskis izrādās neiedomājami labs pašapgādnieks. Viņi abi ar Sakni ir kaislīgi smēķētāji. Saknes uzdevums ir gādāt par tabaku, tās žāvēšanu un ciešamu tinamo papīru. Par ēdienu viņam nav jābēdā. Ja vispār ir kas atrodams, Viktors to atradīs. Viņš ir arī labs pavārs. Ja pārtika paliek pāri nākamai dienai, tā glabājas pie Viktora, tabaka pie Laimona. Viņa meistardarbs ir paša šūdināts brezenta maišelis, pie tam ar klapi lietainām dienām. Ja reizēm kādam ir kas labi ķēries, bet nav ko pīpot, tad Viktors ar Laimonu izlemj, cik tabakas var dot pret vistas vai zoss spārnu. Viņiem izdodas satikt arī Jēkabu, kas pavisam novājējis, un sakās esam slikts pašapgādnieks. Viktors saka, lai iedod Purmalim krietnu žūksni tabakas. Tā manta Saknem vienmēr turas.

Vaņku-Staņku viņi gājiena laikā maz redz, viņam vairāk interesē vlasovieši. Solījums, ka gājiens vilksies dažas dienas, izrādās tukšs gaiss. Viņi soļo jau divas nedēļas.

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com