Zupas bļodu izēdu, bet maizes riku iebāzu kabatā

Osvalds un Silvija Kreitāli. FOTO Imants Skrīveris.

Šī gada februārī rosīgi Kanberas latviešu saimes darbinieki Osvalds un Silvija Kreitāli pārceļas uz dzīvi Latviešu ciemā Melburnā.

Osvaldu Kreitālu jeb Osi kā mēs visi kanberieši viņu dēvējam, jau pazīstu no seniem laikiem, kad mēs abi strādājām Austrālijas Nacionālā Universitātē.

Osis strādāja universitātes spiestuvē un bija atbildīgs par tehnisko daļu universitātes publikāciju sagatavošanā un drukāšanā.

Viņam arī piederēja neliela personiskā spiestuve. Tajās dienās itin bieži un bez samaksas viņš man palīdzēja ar tautas deju kopas Sprigulīša izrāžu programmu, kā arī citu izdevumu drukāšanu.

Osis, dzimis Valmierā, apmeklēja Cēsu arodskolu un bija jau pēdējā gada darba prakses apmācībās, kad viņu 1944. gadā iesauca kara dienestā. Izvēle bija starp Darba dienestu un Leģionu. Osis izvēlējās leģionu, un viņa iesaukumu pievienoja toreiz jau smagi kaujās cietušai 15. divīzijai.

Klausoties Oša stāstu, atceros Balvu valsts ģimnāzijas manas klases no skolas sola karā iesauktos zēnus. Mēs, meitenes, viņus izvadot, dziedājām tā laika populāro kara ziņģi... Balta roze manā dārzā zied, mīļākajam karā jāaiziet... bet mātes raudāja. Viņas zināja, ka liela daļa no viņām savus dēlus vairs neredzēs.

Tā arī bija Oša mātei. Viņus abus, papriekšu tēvu un vēlāk māti, aizsūtīja uz Sibīriju, un ar dēlu viņi vairs nekad neredzējās.

Osis piedzīvoja kaujas, tika ievainots, sūtīts no slimnīcas uz slimnīcu, atkal kaujās, gūstā un beidzot, karam izbeidzoties, viņam atļāva doties uz toreizējo latviešu nometni Fuldā, Vācijā.

Kājām ejot uz šo nometni viņš ceļmalā redz Sarkanā Krusta palīdzības lauku virtuvi, kas piedāvā nelielu ēdiena devu izsalkušajiem. „Es biju izsalcis, es biju tik izsalcis un tomēr, nelielo zupas bļodiņu iztukšojis, es paplāno maizes riecienu iebāzu kabatā rītdienai...“ saka Osis.

Īstu badu izjūt un saprot tikai tas, kas nezina, kad un no kurienes nāks nākošais maizes kumoss.

Pēdējos gadus Vācijā Osis pavada gan nometnē, gan Beļģijas ogļraktuvēs.

Drīz pēc ierašanās Austrālijā un dažādiem gadījuma darbiem, viņš nonāk Kanberā. Un pamazām dzīve uzsāk savu augšupeju. Osis pievienojas Kanberas Daugavas vanagu saimei un ir aktīvs tās dzīvē. Ģimenē ar sievu Dzidru aug divi dēli – Jānis un Pēteris un – gadiem ejot – mazbērni. Osis ir lepns par saviem pieciem mazbērniem, no kuriem divi jau ir ieguvuši akadēmiskos grādus, bet pārējie trīs vēl studē. Par vecāko mazdēlu Ādamu, kas strādā Saūda Arābijā eļļas resorā, Osis saka: „... strādā vaiga sviedros un dikdierē lielos eļļas večus...“

Gadus vēlāk, pēc sievas Dzidras aiziešanas mūžībā, viņš satiek un apprecas ar savu tagadējo dzīves biedri Silviju.

Esmu pārliecināta, ka Silvija noteikti gūtu uzvaru šodienas televīzijas raidījuma Izcilo pavāru sacensībās. Viņas pavāres māksla un izdoma ir vienreizēja. Arī manā recepšu krājumā atrodas viņas receptes un padomi ēdienu sagatavošanas mākslā.

Ar savu kulināro māku viņa ir izlīdzējusi daudziem sabiedriskiem pasākumiem kā agrākos laikos Sidnejā, tā vēlāk šeit, Kanberā.

It sevišķi rosīgi Silvija ar savu darbu un padomu ir atbalstījusi DV Kanberas nodaļas vanadžu rīkotos mielastus, vācot līdzekļus palīdzībai leģionāriem un trūkumcietējiem Latvijā. Vanadžu vadītāja Inta Skrīvere saka: „... Silvijai aizbraucot man pietrūks mana labā roka...“

Šī gada 31. janvārī ar vakariņu mielastu Austriešu klubā, Kanberas vanagu/vanadžu saime atsveicinājās no Silvijas un Osvalda Kreitāliem.

Kanberas latviešu saimei Kreitālu aizbraukšana ir liels zaudējums, bet Latviešu ciemam liels ieguvums.

Skaidrīte Dariusa
Laikrakstam „Latvietis“