Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Brīvības pieminekļa tapšanu

Ausmas Bļodnieces referāts Brisbanē

Laikraksts Latvietis Nr. 83, 2010. g. 7. apr.
Māra Siksna -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Blodniece

Ausma Bļodniece referē par Brīvības pieminekļa tapšanu. FOTO Sarma Gertnere.

Ausma Bļodniece brisbaniešiem ir labi pazīstama un iecienīta referente, un tāpēc ar lielu interesi pulcējāmies klausīties. Vielu Ausma bija smēlusi no grāmatas, kuru atradusi antikvariātā Rīgā – 1936. gadā izdotā Brīvības pieminekļa Gada grāmatā. Mani pārsteidza, ka par pieminekli izdota Gada grāmata, un tādas esot bijušas veselas četras, un Ausmu īpaši saistīja V. Smilgas raksts Cīņa ap Brīvības pieminekli.

Domu, ka Rīgas centrā jāuzstāda piemineklis visiem, kas gadsimtu gaitā cīnījušies un krituši, lai izkarotu Latvijas brīvību, tika ierosināta Saeimā jau 1920. gadā, kad toreizējais Latvijas premjerministrs Zigfrīds Anna Meierovics uzdeva izstrādāt noteikumus konkursam par piemiņas staba celtniecību. Bet līdz ar to arī sākās ilgas cīņas un intrigas ap Brīvības pieminekļa ideju, veidu un novietojumu, kuras turpinājās 15 gadus, jo tikai 1935. gada 18. novembrī pieminekli atklāja. Lasot domstarpības šodienas laikrakstos, piemēram, par Likteņdārza projektu, kā piemiņas vietu cilvēkiem, kas zuduši Latvijai 20. gadsimtā, liekas, ka no vēstures pieredzes mēs vēl nemācamies un tā esam nolemti vēl arvien būt maza kašķīga tauta pie Baltijas jūras.

Pirmais konkurss notika jau 1922. gadā, bet izvēlēto arhitekta Eižena Laubes projektu, pēc 57 kultūras darbinieku parakstīta protesta saņemšanas, noraidīja. 1923. gada oktobrī sarīkoja vēl vienu konkursu, pirmoreiz izmantojot nosaukumu Brīvības piemineklis, kurā uzvaru dalīja Marta Liepiņa-Skulme un Kārlis Zāle. 1925. gada martā tika izsludināts slēgts konkurss, kurā par labākajiem atzina K. Zāles un E. Meldera metus, taču galīgais lēmums netika pieņemts. Laikā starp šiem konkursiem sāk apšaubīt, vai vispār tādu idejisku pieminekli vajag un vai nebūtu modernāk un praktiskāk celt kādu ēku vai tiltu. Cīņa notiek avīžu slejās, kur Brīvā Zeme atbalsta idejisku pieminekli, bet Latvis pieprasa modernu un praktisku būvi. Cīnās arī par vietu – kāpēc to jāceļ Rīgas centrā, varētu arī Ķīpsalā vai Klīversalā? Vienā konkursā vieta piemineklim paredzēta Daugavas krastā, bet tad atrod, ka tur tas tomēr būtu par traucēkli satiksmei.

Visbeidzot 1929. gadā tika izsludināts vēl viens konkurss, kurā iesniedza 32 darbus, un nolēma pieminekli veidot pēc K. Zāles projekta. 1930. gada sākumā Rīgas domē pie varas nāk idejiskā pieminekļa piekritēji, un notiek līdzekļu vākšana visā Latvijā. Brīvības pieminekļa pamatus iesvēta 1931. gada 18. novembrī – tur, kur tie bija jau ieteikti 1920. gadā, un līdz ar to uzsāka celt pieminekli. Ja mums pagāja 15 gadi, no likteņa dotiem 22 pirmās brīvības gadiem, uzcelt Brīvības pieminekli, jābrīnās, ka Latvija šai īsajā laikā tik daudz paveica citās jomās!

Ausma Bļodniece savu referātu nobeidza ar skaistu Leonīda Breikša dzeju Akmeņi runā – tas labi vārdos ietver domas un jūtas, kas apvij šo mums mīļo un tik labi pazīstamo Brīvības pieminekli.

Māra Siksna
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com