Kas dārzā?

Monē: „Ūdens rozes”. FOTO Jānis Purvinskis.

Cūkas cepetis ar skābiem kāpostiem un citiem gardumiem. FOTO Jānis Purvinskis.

Jau mūža rudenī Pertas spirgtās vanadzes izgudroja vēl iet rotaļās, kas mums atsauca atmiņā jaukās bērnu dienas. Tā nu svētdien 28. marta skaistajā pēcpusdienā Pertas Latviešu Centra zāle pildījās ciemiņiem. Jau pienākot pie durvīm, radās aizdomas, jo tur mūs sagaidīja vesela vanadžu goda sardze ar pilniem groziņiem Lieldienu olām (taču šokolādes, ne jau krāsotām, kuras var vēl saplēst). Katrs ciemiņš jau ienākot, saņēma dāvanu: šokolādes oliņu. Kaut vēl jau nebija Lieldienas, taču bija Pūpolu Svētdiena. Paldies!

Zāle piepildīta ar gariem, glīti klātiem un izpušķotiem galdiem, pie kuriem čalo jau pāri par simtu viesu. Pie viena no šiem galdiem arī man ar sieviņu tiek ierādīta vieta. Skatuve nu ir pārvērtusies par lielu, greznu puķu dārzu ar ūdens rožu dīķi dārza vidū. Nu sēžam un apbrīnojam skaistās puķes un pāri dīķim nokarājošos puķu pušķus. Vienā dārza stūrī atrodas gleznotāja molberts.

Būtu jau labi, ja es būtu labāks puķu pazinējs, tad varētu kādām nosaukt vārdus, bet manas puķu pazinēja zināšanas apstājas pie rozēm, kallām un vēl kādām Austrālijā audzētām puķēm un tālāk netiek. Nav nekādu šaubu, ka šī skata arhitekti Jānis Rieka un Alfrēds Gulāns ar palīgiem pie tā jau laikam strādājuši stundām, nē, ne stundām, bet laikam dienām ilgi. Viņi bez šaubām nu ir pelnījuši lielu uzslavu. Liels paldies jums!

Lielais noslēpums, kāpēc šis sarīkojums saucās Kas dārzā? Kas tad tanī dārzā vai ar to dārzu notiks? Jautājums paliek vēl neatbildēts. Varbūt tad ar laiku mēs arī šim noslēpumam atradīsim atbildi. Rita Džonsone sveic ciemiņus un iepazīstina pasaules slaveno gleznotāju Monē (Monet), Jāņa Vucēna izskatā. Visa saruna un ziņojumi nu notiek trīs valodās; angļu (lai līdzi atnākušie ciemiņi arī saprot, kas te notiks), latviešu (pašu ļaudīm) un franču (ko ar lielām grūtībām mēģina Jānis, jo taču viņš esot Monē). Viņš drīz parādās uz skatuves aiz molberta un ar plašiem žestiem glezno kādu bildi (ko mēs gan neredzam, kā tas jau pienākas, ka drīkst redzēt tikai pabeigtu darbu).

Drīz ierodas arī dejotāji un iziet Kas dārzā rotaļā. Tie arī turpat pārvēršas par mums jau labi pazīstamiem DV koristiem. Tā kā Silvija Lūka jau sēdēja pie klavierēm, kora pavadījums bija gatavs turpināt. Šaubu nav, mūsu Vucēnu Jānim ir daudz talantu, ja nupat viņš vēl bija pasaules slavenais gleznotājs Monē, tagad jau stāv kora priekšā un ir mūsu kora diriģents. Apsveicams!

Ja pirms divām nedēļām DV koris jau uzstājās ar dziesmām Kalpaka atceres sarīkojumā, šeit viņi nodziedāja pavisam citas dziesmas. Pa kuru laiku viņi tās ir samacījušies? Nu tad gan ir strādājuši vaiga sviedros. Paldies arī jums par devumu! Tā kā uz galdiem sadalītas dziesmu lapiņas, tad nu arī mēs visi iesildījām balsis un nodziedājām arī savu dziesmiņu.

Prieks redzēt, ka zālē starp daudzajām sirmajām galvām, bija arī daudz jaunākas paaudzes ļaudis, kuri bija atraduši ceļu uz Latviešu Centru. Tā kā bija izsludināta arī loterija, jaunākā paaudze gādāja, lai neviens nepaliek bez loterijas biļetes.

Garais, tukšais galds skatuves priekšā, ar čaklo vanadžu rosību un nemaz nemanot, drīz vien piepildījās ar daudz un dažādiem siekalu izsaucošiem ēdieniem, un Jānim nebija daudz jāsauc, lai drīz vien ap galdu stāvētu gara rinda izsalkušu cilvēku. Nu un kā jau no vanadzēm vienmēr sagaidāms, galds gandrīz vai grīļojās no pilno ēdienu trauku smaguma. Mīlīgā smarža sauktin sauca, un arī mūsu šķīvji pildījās gan ar skābiem gurķīšiem, gan kartupeļu salātiem un rosolu, gan ar zaļiem salātiem, gan svaigiem gurķiem krējumā un saprotams, ar vissvarīgāko – cūkas cepeti ar skābiem kāpostiem. Nu gan šķīvis bija pilns, un tikai jātiek atpakaļ pie galda un ātri jāēd, lai siekalas apstāj tecēt. Vēl klāt piedzerot alutiņu, par kuru bija rūpējies Viktors Mazalevskis ar savu palīdzi Veltu Zāmuru, pie kluba bāra, un esi tiešām Lejputrijā. Par šo garšīgo cepeti mums kā vienmēr ir jāpateicas Viktoram un mūsu DV priekšniekam Ilmāram Rudakam, kuri jau laikam vakar bija sākuši cept un vārīt. Kad nu beigās vēl piedzērām kafiju ar ābolmaizīti vai citu gardu kūciņu, tad nu gan vēders arī bija pilns.

Loterijas izlozē vienas ģimenes abi piederīgie katrs vinnēja pa pudelei vīna, bet nabaga Jānis tik cītīgi mēģināja, lai kāds izvelk arī viņa lozi par visu viņa darbu, bet viņa vinnestu tomēr neizvilka. Tagad arī atklājās Kas dārzā noslēpums: viens saprotams bija rotaļa Kas dārzā, bet otrais bija tas, ko Monē Vucēns bija gleznojis: Monē bilde: Ūdensrozes, kuru uz izsoli vinnēja Ilmārs. Paldies mīļās vanadzes par skaisto pēcpusdienu, paldies visi, visi čaklie rūķīši par jūsu pūlēm un paldies visi cepēji/cepējas un vārītāji/vārītājas. Mēs jau gaidām nākošo gadu. Paldies!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“