Lidotājs Tasmānijā saņem Latvijas apbalvojumu

Seržants Oskars Buls.

Arado AR66 sērijas lidmašīna.

Oskars Buls 2009. gadā.

Mēs jau labu laiku zinājām ka mūsu vidū dzīvo seržants Oskars Buls, kurš ilgus gadus bija arī Latviešu Biedrības Tasmānijā aktīvs biedrs.

Tagad viņam ir piešķirts augsts apbalvojums sakarā ar Kara Aviācijas 90. gadadienu. Apbalvojums ir Nacionālo Bruņoto Gaisa Spēku Štaba goda zīme 3. pakāpē „par nopelniem“.

No visiem tiem, kuri bija dienējuši aviācijas pulkā ir palikuši dzīvi tikai divi – seržants Oskars Buls Austrālijā un kaprālis Jānis Leimanis, Latvijā.

Šo apbalvojumu ir piešķīris Gaisa Spēku Komandieris Pulkvedis A. Stepanovs.

Apsveicam Oskaru par lielo balvu!

Ieva Šaule

1943. gada septembrī vācieši beidzot atļāva dibināt latviešu nakts lidotāju apmācības kursus.

1944. gada februārī kopā ar 19 citiem tiku ieskaitīts 2. apmācības grupā Grobiņā pie Liepājas.

Ceļā uz fronti lidojām grupās pa trīs lidmašīnām un nosēdāmies Jelgavā degvielas papildināšanai un mazai atpūtai.

Frontes lidojumi

Jūnija otrā pusē sākām frontes lidojumus naktī no Vecumi lidlauka pie Viļakas.

Mana lidmašīna saucās ARADO 66. Apbruņojums: divas 70 kg bumbas, viena mašīnpistole un Valters pistole pie jostas. Orientēšanās, mērķa izvēle, bumbu mešana,– viss atradās tikai paša lidotāja ziņā.

Pēc pirmā lidojuma lūdzu mehāniķi pieregulēt virziena stūri. Stūri regulēja, bet uz nepareizo pusi. Otrā frontes lidojumā bija neiespējami noturēt lidmašīnu pareizā kompasa kursa virzienā.

Agrā rīta stundā atrados patālu no vajadzīgi pareizās vietas un, degvielas trūkuma dēļ, bija jāsēžas Peipusa ezera dienvidus gala pļavās.

Nekad neaizmirsīšu sajūtu, kad ar mašīnpistoli rokā gāju noskaidrot frontes stāvokli pie krievu sādžiniekiem. Izrādījās, ka kāda vācu transporta vienība bija apmēram 56 km attālumā. Vēlā pēcpusdienā, izkaulējis no vācu kapteiņa degvielu, nolēmu pacelties, bet bez lidlauka pacelšanās savienota ar risku. Vācu karavīrs, kurš palīdzēja pie motora iestartēšanas, neuzmanības dēļ izbāza kāju cauri lidmašīnas plāksnim. Tomēr nolēmu lidot mājās, zinot, ka par manu ilgo prombūtni uztraucās vadība un biedri. Pie Abrenes stacijas, zemā lidojumā lasot stacijas nosaukumu, degviela tomēr galvenā tvertnē izbeidzās. Gaidot degvielas iedarbi no pašteces tvertnes, izlīdzināju mašīnu, lai sēstos celmos blakus dzelzceļam,– kad piepēži motors uzņēma darbību. Varbūt es pat norausu sviedrus!! Lidlauku sasniedzu pēc dažām minūtēm, bet šoreiz 800 – 1000 m augstumā. Jāsaprot kādēļ es centos sasniegt tādu lielu augstumu: – man bija bailes no celmiem! Neatceros vai visu šo jezgu ziņoju, jo sajutu, ka klāt bija arī paša vaina.

Daļa lidotāju bijām novietoti vienā telpā lauku mājās lidlauka tuvumā. Lielākai daļai pārējo telpas atradās Viļakas pamatskolas jaunā ķieģeļu celtnē pie dzelzceļa.

Uzlidojumi

Daži lidotāji strādājām pie bunkuru būves Vecumu lidlaukam tuvējā jaunaudzē, kad notika uzlidojums. Daži zobojās par šo patvertni, bet uzlidojuma laikā visi centās tajā iespiesties. Visiem nebija tur vietas, tāpēc devos uz skolas ēku. Pa ceļam bija viens ložmetējs, pie kura apkalpes darbojās vltn. Maisiņš, ltn. Morziks un vēl kāds cits. Viņi centās trāpīt pikējošām lidmašīnām, bet bez panākumiem.

Apgaismotā lidmašīna

Netālu no Vecuma lidlauka, pāri purvam bija ierīkots maldu lidlauks ar visādām starta ugunīm, kā arī pa laikam pašāva raķetes. Ejot uz fronti, mums bija jāmānās ar visādām ugunīm no mūsu lidmašīnām. Lidojumā borta ugunis nevar saskatīt, bet astes uguni varētu redzēt lidmašīnas spogulī. Toreiz laikam spogulis mazliet bija pie pacelšanās izdrebinājies un pie maldu lidlauka, tumsā spēlējoties ar gaismas slēdžiem, aizlidoju uz fronti ar apgaismotu lidmašīnu. Bija patīkami vienreiz redzēt labi saskatāmus, apgaismotus mērķus,– apgaismotas spēkratu kolonas un citus. Līdz bumbu nomešanai viss bija lieliski, bet tad mani sāka apsveikt ar vieglo flaku spīdošām lodēm un starmetēju. Strādāju ar sviedriem vaigā līdz izdevās attālināties no šīs aizdomīgās vietas. Nevarēju saprast par flaka labo šaušanas prasmi, kā arī par precīziem starmetējiem. Starmetēji, tāpat kā flaki, liekās bija auto kolonā uz platformām.

Atgriežoties lidlaukā, atklājās lidmašīnas apgaismojums. Pārbaudot lidmašīnu, flaka trāpījumus gan neatradu.

Dārgās raķetes

No Gulbenes laikiem vēl prātā palikusi nakts, kad laika apstākļu dēļ neatgriezās 5 lidmašīnas. Mājās atgriezušies lidotāji stāvējām pie pārvietojamās laika apstākļu vērošanas stacijas un skatījāmies kā šauj raķetes (rutkus), lai lidmašīnas varētu atrast lidlauku. Raķetes beidza šaut pēc aprēķina, cik ilgam laikam lidmašīnām pietiktu degvielas. Laika apstākļu dienesta vīrs (vācietis) nenocietās aizrādīt, ka katra raķete maksājot pie RM 300.

Avārija

Nosēšanās laukums vai lidlauks pie Cēsīm bija plata strīpa starp labības gubām tikai divos virzienos. Parastais virziens gāja pāri lielai gravai lidlauka galā un tad pāri Priekuļu lauksaimniecības skolai ceļā uz Ērgļu rajonu. Mans draugs Arvīds bija pārlieku centīgs un kāra pie lidmašīnas 3 bumbas. Viņš parasti arī veica pacelšanos bez klizmām. Tomēr vienreiz, vējam mainoties, starts ar 3 bumbām izbeidzās gravā. Kad dienā gājām apskatīt lidmašīnu, man bija pārsteigums redzot lielu 10 – 15 cm resnu apses galotni, kas bija pārkritusi pāri precīzi pa vidu lidotāja vietai. Prasīju Arvīdam: kā tas iespējams, ka viņš nebija ievainots un kur bija slēpies, kad galotne uzkrita? Atbilde: „Laikam biju sarāvies ļoti maziņš!“

Slepenais pasažieris

Pastāstīšu arī notikumu, ko līdz šim uzticēju tikai pāris labākiem draugiem.

Kapt. Rademachers aizņēmās manu ARADO 66, kad savu ARADO nodeva remontā dažus kilometrus uz Cēsu pusi pāri iepriekš minētai gravai. Pie manis toreiz ciemojās mana sieva. Kad mani sūtīja saņemt atpakaļ kapteiņa lidmašīnu, aizstaigājām turp abi ar sievu. Lai viņu pārvestu atpakaļ, teicu viņai paslēpties aiz labības gubām pacelšanās ceļa tālākā galā. Iekāpšana lidmašīnā bija jāizdara ātri, lai vācieši nemanītu. No lidmašīnas otrā sēdekļa bija izņemts izpletnis. Vieta bija tukša un pielijusi ar ūdeni. Tādēļ sieva, ātri ielecot lidmašīnā, arī tanī iesēdās. Man, diemžēl, neizdevās sievu izvizināt ar ērtībām.

Kļūmīgais starts

Pārlidojumā no Cēsīm uz Kalnciemu man piekomandēja kptn. Rademachera draugu – vācu virsleitnantu. Lidmašīna bija labi piepakota ar virsleitnanta, manām personīgām un dienesta mantām. Aprēķinu, ka šinī gadījumā lidmašīnas svars pārsniedza trīs bumbu smagumu. Atgāju atpakaļ, cik nu tālu skrejceļš atļāva, lai nenokristu līdzīgi Arvīdam. Tiku cauri ar drusciņ bailēm, jo pēc ieskriešanās zaudēju augstumu gravā tikai par pāris metriem. Par lidmašīnas kravas smagumu mums bija domstarpības jau pirms starta. Vēl tagad to pārdomājot, nesaprotu, kāpēc man bija jāstartē ar tik daudz virsleitnanta mantām. No virsleitnanta puses mūsu kļūmīgais starts netika nekur un nekad pieminēts.

Mākoņos

Mani pēdējie lidojumi no Kalnciema lidlauka notika uz Jelgavas, Ķekavas, Madlienas, Bauskas, Iecavas un Ķeguma pusi.

Kādā agrā rīta stundā atgriežoties no Jelgavas, saskatīju pērkona negaisa mākoņus. Bija jau stipri uz rīta pusi un negribēju kavēties, apejot šos mākoņus. Cerēju, ka nebūs dziļa mākoņu grēda, – tas bija mans piektais lidojums tanī naktī! Uzkāpu līdz apmēram 1000 m, kad devos iekšā tumšā mākonī. Cerēju, ka man pietiks prasmes novaldīt lodīti un pindzeli aklam lidojumam. (Atgriežoties no lidojumiem, centos cik iespējami izmantot mākoņus treniņam). Bet es biju stipri pārsteigts, ka man nebija ne vismazākā iespēja savaldīt manu divplāksni kaut cik pareizā stāvoklī. Kad atrados ārā no šī mākoņa, biju piķējošā stāvoklī apmēram 350 m augstumā. Arī šim lidojumam netika rakstīts izsmeļošs ziņojums priekšniecībai; aprobežojos ar gudrām pamācībām saviem biedriem:– nekādā gadījumā nelīst šādos mākoņos ar mūsu samērā mazo divplāksni!

Augstas pakāpes pasažieris

Pltn. Bulmanis, pats sevi vienā lidojumā Kalnciema lidlaukā apmācījis, tika nozīmēts manā lidmašīnā līdzņemšanai uz fronti. Biju kaut kā pacilāts par šo reto izdevību dabūt tik augstas pakāpes virsnieku par pasažieri. Bumbas bija jāved apmēram Madliena – Plāteri rajonā. Centos ielikt visu savu prasmi šinī goda pilnā lidojumā. Ceru, ka nepārcentos – uzslavu gan nedabūju.

Smuki caurumi

Virs Jelgavas, kur lidojām diezgan zemu, kā arī nākot mājās zemā lidojumā pāri Olaines mežiem, vairāki lidotāji teica redzējuši mazas uguntiņas. Man divās naktīs radās deviņi it kā ložu caurumi lidmašīnas plākšņos. Mehāniķis apgalvoja, ka tik smuki apaļi un vienādi caurumi, varot rasties tikai no mašīnpistoļu vai ložmetēju lodēm.

Papildbumbas

Uz pāris nedēļām manai lidmašīnai bija piekomandēts kara ziņotājs žurnālists kapr. Traubergs. Viņš nebija atrunājams ņemt līdzi izpletņa maisā dažas degbumbas, kuras viņš tad nikni svieda pāri lidmašīnas malai, kamēr es atbrīvojos no savas bumbu kravas. Pie pacelšanās man tādēļ bija vienmēr jārēķinās ar lielāku lidmašīnas svaru, kas prasīja garāku ieskrējienu. Kapr. Trauberga degbumbas aizdedzināja kādu siena šķūni meža pļavā pie Iecavas. Viņš teica, ka esot pārliecināts, ka šķūnī būšot gulējuši atbrīvotāji.

Neveiksmīgs starts

Septembra pirmā pusē notika lielākas nepatikšanas ar manu lidmašīnu Kalnciemā. Pēc pacelšanās ar bumbu kravu, apmēram 80 – 100 m augstumā, lidmašīnas motors apstājās, un es dabūju sēdināt lidmašīnu tūliņ aiz Kalnciema šosejas kādas mājas sakņu dārzā. Ar stūres pierāvienu pārlēcu sētai un šosejai. Ieraudzīju priekšā šķūni – griezu pa kreisi; kreisais plāksnis arās pa dārza zemi un palīdzēja nesadurties ar šķūni un lidmašīna turpat drīzi apstājās. Kptn. Rademachers ar kptn. Graudiņu atbrauca un pirmkārt pārbaudīja vai degviela pārslēgta uz galveno tvertni (pašteces tvertne ir maza tilpuma un to lieto tikai iestartēšanai). Un tikai tad, kad atrada, ka nav mana vaina, pievērsās arī man un atrada, ka nebiju ievainots. Vēlāk noskaidrojās, ka lidmašīna bija 65% bojāta.

Nebija vairs ar ko lidot. Neuztraucos, jo biju jau sasniedzis 135 lidojumus un citiem bija mazāk.

Igauņi

Septembra pirmā pusē kapr. -Misiņš tika nozīmēts mani aizvest uz Pērnavas lidlauku Igaunijā, lai pārvestu lidmašīnu GOT 145 uz Kalnciemu. Kad nonācām Pērnavā, lidlauks bija kā izmiris, tikai redzējām šo vienu lidmašīnu. Mans vedējs, motoru neapstādinot, devās atpakaļceļā, teicot, ka gan jau kāds man palīdzēšot lidmašīnu piestartēt. Bet nebija tik vienkārši,– izrādījās, ka vācieši bija jau izvākušies. Ar grūtībām sameklēju vienu igauni, kurš likās nebija ieinteresēts lidmašīnu atdot. Beigās, uzzinot ka esmu latvietis un skolojies lidmašīnu mākslā kopā ar igauņiem Grobiņā pie Liepājas, un, visbeidzot, ka lidmašīna vajadzīga igauņiem, viņš kļuva sadarbīgāks. Pie tam viņš arī izteicās, ka laikam vairs nebūšot ilgi jāgaida uz atbrīvotājiem. Ārpus angāriem, viņš lika man klausīties tālumā dzirdamo ieroču troksni. Pēc manas izjūtas, viss gāja pārāk gausi, bet beidzot viss bija kārtībā, un es varēju pacelties. Tas bija vienkārši, jo visā lidlaukā neredzēju nekādu citu kustību,– pat ne starta vietu vai dežurantu. Lielāko daļu ceļa lidoju zemu virs jūras, bet vēlāk pie Rīgas redzēju bezgala garas karavīru transporta vienības.

Noklīdušais lidotājs

Cik atceros, tas viss notika septembra sākumā. Manas sievas draudzenes vīrs kapr. Šūmanis, drūmu domu nomākts par ģimeni, atļāvās ar visu bumbu kravu nosēsties Kazdangas muižas kartupeļu laukā tikai dažus kilometrus no ģimenes. Kazdangas muižā atrodošā vācu vienība pielika pie lidmašīnas sardzi, kā arī paziņoja lidskolas vadībai Grobiņā par piespiesdu nolaišanās gadījumu. Lidskolotājs, vācietis vserž. Obsts, ar vēl vienu palīgu ieradušies ar papildus degvielas kannām. Lidmašīnu aizlidoja uz Grobiņu skolas lidlauku, kur vēlāko kursu skolnieki ar lielu centību lidmašīnu tīrījuši un spodrinājuši un gaidījuši, kamēr ierodas lidotājs. Bijis jau zināms, ka lidotājs nav cietis, bet kaut kur aizgājis. Kad lidotājs nākošā vakarā ieradies, lai turpinātu savu lidojumu uz fronti, viņam par lielu pārsteigumu, tas arī tika ar labiem novēlējumiem atļauts. Mēs pārējie arī nevarējām beigt brīnīties par vieglo atrisinājumu, pēc mūsu uztveres, tik sarežģītai problēmai. Viss labs, kas labi beidzies!

Pēdējais lidojums

Pašu pēdējo lidojumu man piešķīra jo drīzi, kad trīs remontā dodamās lidmašīnas vajadzēja nogādāt Liepājas bijušā satiksmes lidlaukā, kur gaidot ierodamies Rīgas Skultes lidlauka mehāniķu sastāvu. Lidotāji bija: es, kapr. Šūmanis un dkr. Zariņš, un mums visiem bija ģimenes tanī pusē. Mums domātais lidlauks bija vienkārši uzarts lauks, atstājot šauru sēšanās joslu pašā vidū. Angārā bija pāris vāciešu, kuri mūs visādi rīkoja par lidmašīnu novietošanu un nosiešanu. Pie tam viņi teica, ka nekādas mehāniskas vienības šeit neieradīšoties.

Ar to manas lidotāja gaitas vispār beidzās. Kad Liepājā bija sapulcējusies daļa no visas latviešu aviācijas, man tika atļauts nokārtot manas ģimenes pārcelšanu uz Vāciju.

Atstājot Latviju

Tā arī mana ģimene pievienojās pie mums. Liepājas ostu atstājām vēlu vakarā 21. oktobrī 1944. gadā. Ar kuģi braucām uz Gotenhāfenu un tad tālāk ar vilcienu uz Štetinu. Altdamas aerodromā pie Štetinas sapulcējās visi latviešu aviācijas leģiona karavīri. Vēlāk, kad ieradās mūsu priekšniecība: plkv. Bulmanis un kpt. Graudiņš, liela daļa kaprāļi tikām paaugstināti par seržantiem. Saņēmu arī savu 1. šķiras dzelzskrustu un špangu zeltā, kas man bija jau piešķirti 4. oktobrī 1944. g., kad vācu ģenerālis Flēgbeils apbalvoja 2. eskadriļas lidotājus Kalnciema lidlaukā. Es tanī laikā jau atrados Liepājā.

No Altdamas aerodroma mūs pārsūtīja uz Dāniju:– Nimindegabu, Ziemeļjūras krastā – mani un dažus citus uz Kibeku drusku tālāk zemes iekšienē. Dānijā pavadītais laiks bija tikai dažas nedēļas. Bet tanī īsā laikā latvieši tur piedzīvoja tik daudz pazemojumu no vāciešiem, ka nemaz negribu to atcerēties. Iemesls ļoti vienkāršs: latviešu grupas augstākais priekšnieks pltn. Fikss bija bermontietis. Latviešus viņš nevarēja ieredzēt ne acu galā.

Uz Kēnigsbergu un atpakaļ

No Dānijas ar vilcienu braucām uz Kēnigsbergu. Kēnigsbergā bija iekārtots zenītartilērijas mācību centrs. Tagad no lidotājiem bija jāmācās par flakistiem! Kēnigsbergā 1945. g. aprīlī lauzto žokļu iekaisuma dēļ, tiku ievietots slimnīcā (žokļus salauzu motocikleta katastrofā, kad biju 1. brīvprātīgo bataljonā Rīgā). 11. aprīlī ar lielām grūtībām izdevās tikt no slimnīcas uz kuģa Pilavā, kurš gāja uz Dancigu. Dancigā nepieturot, jo tur jau esot krievi, kuģis turpināja ceļu uz Kopenhāgenu, Dānijā. Tur arī izbeidzās manas kara gaitas. Ģimeni satiku tikai apmēram pēc gada Detmoldā, Vācijā.

Serž. Oskars Buls