Liela jubileja

Nora Vairoga. FOTO Gunārs Nāgels.

11. aprīlī Latviešu ciemā, Melburnā savu 90. dzimšanas dienu radu un draugu pulkā svinēja Nora Vairoga.

Ir dzīvē dažādas jubilejas, bet svinēt 90 gadu jubileju ir retums kā jubilāram, tā viesiem. Tāpēc pienākas un ir interese atskatīties uz kāda cilvēka mūžu, kas ir ildzis turpat gadu simteni, ilgāk kā pastāvējusi daža valsts. Šādu atskatu Noras dzīvē ir sakopojis viņas dzīves biedrs Ansis.

Nora Misiņa pirmo reizi balsi izvingrināja 1920. gada 11. aprīlī Rīgas pilsētas 1. slimnīcā, kas vēl šodien atrodas blakus jaunajam Dailes teātrim. Diemžēl tēvs savu jaundzimušo meitiņu vairs nesagaidīja, jo mira agrāk tai pašā gadā. No piedzimšanas vietas līdz mājām nebija tālu, jo vecākiem toreiz piederēja māja Rēveles ielā (kas ir tā pati tagadējā Tallinas iela). Mātei, atraitnei, dzīve nebija viegla – sarežģītu apstākļu dēļ Rēveles ielas nams bija jāzaudē, un māte ar meitu turpmāk dzīvoja mazos īrētos dzīvoklīšos.

Ja vēlaties noskaidrot vai Nora ir kristīts cilvēks, tad jums jāsameklē viņas vārds Jaunās Ģertrūdes baznīcas grāmatās un – vai viņa ir iesvētīta? – tad jāiet uz Svētā Jāņa baznīcu.

Skolas gaitas sākās 24. Rīgas pilsētas pamatskolā un turpinājās 3. Rīgas pilsētas meiteņu ģimnāzijā. Skolu brīvdienas vasarā, kā jau daudziem Rīgas čaļiem un fidām, tika pavadītas laukos pie radiem, un, ja jūs brīnāties, kāpēc Nora vienmēr tik brūna, tad vainīga tur esot māte, kura dažas vasaras īrēja peldvietas Ķīšezerā, kur meitai iepatikās sauļoties.

Un te es citēšu Anša vārdus: „Sauļoties viņa turpina līdz savai deviņdesmitajai dzimšanas dienai“.

Pēc ģimnāzijas beigšanas apstākļi prasīja iet darbā – sākumā tikai ar rokām, VEF (Valsts Elektrotehniskās Fabrikas) radioaparātu salikšanas nodaļā, bet vēlāk jau izmantojot kaut ko no iegūtās izglītības – rēķinvede Centrāltirgus delikatešu veikalā, kasiere Studentu virtuvē, ierēdne arodbiedrības bibliotēkā, rēķinvede Lido restorānu ķēdē Jūrmalā.

1944. gads, kā daudziem no mums, bija lielu pārmaiņu gads. Noras māte, kas jau kādu laiku sirga ar vēzi, nomira janvārī, un 8. oktobrī ar pēdējo kuģi no Rīgas Nora izbrauca uz Vāciju.

Noplukušajā kara un pēckara Vācijā izdevās dabūt darbu Latviešu palīdzības biedrībā Berlīnē, kura vēlāk, pēc izbumbošanas pārceļas uz daudz drošāko, klusāko provinciālo Detmoldu, kura, kā jums visiem zināms, atrodas Vācijas ziemeļu puses vidienē kādus 100 km no Hanoveras.

1947. gadā Anglija, kas karā zaudējusi daudz darbaspējīgu cilvēku, savā humanitārā labestībā, izlēma uzņemt bēgļus no Vācijas, bet tikai veselīgus vieniniekus, lai neapgrūtinātu jau tā noslogoto sociālo sistēmu ar liekēžiem bērniem un večiem. Nora šo iespēju izmanto un ar neprecēto sieviešu otro transportu aizbrauc uz Angliju.

Tāpat kā mums, jaunaustrāliešiem, viņai bija jānostrādā divu gadu darba līgums, kuru viņa izpildīja, strādājot melno darbu kādā no galvenajām Londonas slimnīcām.

Pēc darba līguma beigšanas, izmācījās par vecmāti, bet nevis par vecmāti kā daža no jums, kura tāda kļūst, kad apbērnojas bērni, bet par tādu, kura ir kvalificēta palīdzēt jaunajiem pomiem ienākt šinī pasaulē. Profesijas oficiālais nosaukums bija District Midwife un laikā, kad daudzas sievietes dzemdēja bērnus mājās, viņas pienākums bija dienā vai naktī, spīd saule vai gāž lietus, braukt palīdzēt grūtniecei. Kā varat iztēloties, šī nav viegla profesija, un nav pārsteidzoši, ka Nora aizgāja vieglākā darbā par kasieri kādā veikalā.

Londonā viņa iesaistās latviešu sabiedriskā dzīvē, dzied Londonas latviešu jauktajā korī diriģenta Alberta Jēruma vadībā, iet uz latviešu sarīkojumiem un kādā pulkveža Kalpaka piemiņas ballē iepazīstas ar Ansi Vairogu. Laikam savstarpējā pievilcība ir spēcīga, jo jau pēc trim mēnešiem abi salaulājas Kensingtonas Reģistrācijas, jeb kā mēs sakām, dzimtsarakstu nodaļā. Kāzas notika diriģenta Jēruma mājā, piedaloties septiņiem viesiem.

Abi jaunlaulātie nolēma, ka nākotne būs rožaināka ārpus Anglijas. Nora gan bija domājusi par izceļošanu uz Kanādu, bet brālis Hugo Misiņš aicināja pārcelties uz Austrāliju. Tikai viena problēma – nav ceļa naudas.

Tomēr ar brāļa starpniecību izdodas dabūt naudas aizdevumu no Pasaules Luterāņu Federācijas, un astoņus mēnešus pēc kāzām Nora ar Ansi ir uz P&O pasažieru kuģa Orontes, kurš iebrauc Melburnas ostā 1956. gada 22. aprīlī.

Pirmie gadi Austrālijā arī nebija tie vieglākie – dzīvošana brāļa Misiņa pārbūvētā garāžā, maz atalgots darbs līdz dabūja labāk atalgotu darbu pie Public Trustee. Bet tad Nora, kā saka, nogruntējās – dzīvoja mājā uz sava stūrīša, kaktiņa zemes, iekļāvās latviešu sabiedrībā, atkal vingrināja savu balsi Rotas korī, strādāja Latviešu Nama dāmu komitejā un brīvā laikā sauļojās Jukumbīnē vai Kuktaunā un pat ar lauztu kāju automašīnā apriņķoja visu Austrāliju.

Nu ir pelnīta atpūta Latviešu ciemā, un iespēja pat svinēt šo jubileju.

Jāpiezīmē, ka no visas Misiņu dzimtas, Nora ir pirmā, kas sasniegusi tādus mūža gadus.

Noslēgumā, aizņemšos kādas dzejnieces vārdus:

Jo jubilejas nāk un iet,
Mums nav pār gadiem varas,
Bet lai Tu vienmēr sēdētu
Uz zaļa dzīves zara!

∎