Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Cepures stāsts

Mārtiņa Reinfelda pieredze aborigēnu tautās

Laikraksts Latvietis Nr. 85, 2010. g. 16. apr.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
MR1

Mārtiņš Reinfelds 3x3 Adelaidē 2010. FOTO Gunārs Nāgels.

MR2

Mārtiņš Reinfelds ar saviem skolniekiem. FOTO Mārtiņš Reinfelds.

Mārtiņš ir dzimis Amerikā, uzaudzis Šveicē un Vulongongā, studējis Kanādā un dažus gadus arī dzīvojis Adelaidē. Pērnā gada nogalē viņš piedalījās Austrālijas Jaunatnes dienās Adelaidē, Jauniešu koncertā dziedot savas iemīļotās dziesmas ģitāras pavadījumā. Pēdējos gados viņš ir dziedājis folkloras ansamblī Bārdas Tiesa, jauktā korī Dziesmu Laiva un dejojis tautas deju ansamblī Auseklītis. 2008. gadā Mārtiņš piedalījās Latvijas Dziesmu un Deju svētkos Rīgā. Viņš ir piedalījies arī 1990. gada Dziesmu svētkos Latvijā un dažādos pasākumos Amerikā un Kanādā.

Janvārī Mārtiņš bija redzams, vadot 3x3 pārgājienu ievirzi. Tur viņa mērķis bija iepazīstināt dalībniekus ar dažādu Austrālijas augu tradicionālo nozīmi un lietošanu. Kursanti baudīja Loftija Parku (Lofty Park) un Adelaides Botānisko dārzu, kur uzzināja, ka Austrālijas mežos ir tiešām daudz ēdamā. Visur, kur Mārtiņš gāja vai ceļoja, galvā pret karsto vasaras sauli viņš valkāja cepuri, kas bija apsieta ar biezu virvi, savītu no iedzimto – melnās, dzeltenās un sarkanās – aborigēnu krāsām.

Šo cepures vijumu Mārtiņš saņēma, strādājot 2002. gadā kā skolotājs Rietumaustrālijas Kimberlijas (Kimberley) rajona Džarlmadangaburu (Jarlmadangah Burru) ciematā, kas atrodas dienvidaustrumos no Darbijas (Derby). Darbs bija Njikinamangalaa (Nyikina Mangala Community) skolā. Šeit satikās upes – Njikina (Nyikina) un tuksneša – mangala tautas, katra ar savu valodu. Cepures vijumu Mārtiņam uzdāvināja ciemata audžuvecāki. Kopā ar to Mārtiņam piešķīra njikina un mangala tautu cilts vārdu vai ādas vārdu (skin name)  – Bardžarijs (Barjarri). Šis vārds ir tikai puse no pilnās iedzimto identitātes. Otrā puse ir Mauandi – viņa personīgais vārds vai zemju vārds (bush name). Tāpat kā arī mēs lietojam kristīto vārdu saziņā ar tuviniekiem, bet un ar svešiem lietojam uzvārdu. Ar to Mārtiņš tika ievadīts aborigēnu cilšu dzīvēs, kas viņam deva iespēju veidot dziļāku saprašanu par tās likteni. Galvenā doma šai skolā bija teiciens par dzīvi un zemi: „Mēs mācam, ja uzskatam zemi, tad tā uzskatīs mūs“.

2009. gada jūnijā Mārtiņš ar cepuri aizceļoja uz Pipaljatdžaraanangu (Pipalyatjara Anangu Community) skolu. Skola atrodas 1 685 km vai 16 stundu braucienā ar mašīnu no Adelaides. Pipaljatdžara pilsētiņā ir ar apmēram 200 iedzīvotāji; tā atrodas 15 km no Rietumaustrālijas robežas un 20 km no Ziemeļu teritorijas robežas; tā ir Austrālijas centrā un tuksneša vidū. Tuvākās lielākās pilsētas ir 7½ stundas braucienā ziemeļaustrumu virzienā uz Alisspringsu (Alice Springs) vai pa ceļam 4 stundas uz pazīstamo Uluru, vai 8 stundas brauciens uz dienvidaustrumiem uz opālu raktuves pilsētu Kūberpīdiju (Coober Pedy). Kaut Mārtiņš tiek algots kā skolotājs Dienvidaustrālijas izglītības sistēmā, dzīves ritms notiek pēc Ziemeļu teritorijas pulksteņa laika. Tas ir tamdēļ, ka šī skola atrodas anangu tautas zemēs, un tās plūst pāri 3 pavalstu robežām, kur Alisspringsa ir galvenā pilsēta.

Ceļš uz šīm skolām iesākās, kad Mārtiņš jau bija 8 gadus mācījis TESOL (Mācot angļu valodu kā otro valodu – Teaching English as a Second Language) imigrantiem un studentiem. Kaut viņam jau bija praktiskā pieredze un maģistra grāds pedagoģijā, Mārtiņam nebija praktiskā darba papīrs, un kopš 2005. gada tas ir obligāts. Līdz tam Mārtiņš strādāja līgumdarbus, un tas bija tikai galvenajās lielpilsētās. Mārtiņš nodomāja dzīvi mainīt, lai būtu patstāvīgs darbs un drošība, un pēc gada studijām sekmīgi saņēma jauno kvalifikāciju. Pirmais darbs bija 2008. gadā Marijbridžas (Murray Bridge) vidusskolā 60 km no Adelaides, kur pielietoja savas valodas zināšanas, mācot angļu un vācu valodas. Izpildot izglītības papīrus darba pieprasījumā, Mārtiņš pievilka ķeksīti pie kvadrātiņa, kas norādīja, ka ir ar mieru strādāt iekšzemes rajonos (angl: work on the land). Knapi bija papīri izpildīti, kad Mārtiņš saņēma personīgu aicinājumu pievienoties Anangu skolas sistēmā, Pipaljatdžara skolā, un kā vilinājumu viņam piedāvāja dzīvojamo māju par velti. Vairums skolotāju labprāt uz tik tālām, izolētām, grūti mācamām vietām brīvprātīgi nevēlās izmēģināt savu roku. Tā, atkal ar cepuri galvā, Mārtiņš devās uz tālākām jaunajām mājām.

Pirmais iespaids bija dažāds un sarežģīts. Ar vienu aci viņš redzēja nolaidību un varmācību – ārdīšanos, bļaušanu un fizisko naidu, vēl nerunājot par vecām sarūsējušām mašīnas čupiņām. Bet, tā kā daba viņam ir ļoti tuva, ar otro aci viņš redzēja skaisto apkārtni, sastādītos kokus, krūmus un akācijas, kā arī kalnu grēdas. Pipaljatdžara atrodas 600 metrus virs jūras līmeņa, un tuvākās kalnu grēdas sniedzās līdz 1 400 metriem, bet tuksneša ielejās var atrast ciedra un eikaliptu kokus un skaistus mežus.

Skolā ir apmēram 45 skolnieku, kuri ir no bērnu dārza vecuma līdz vidusskolas skolnieka vecumam. Mārtiņam jābūt vispusīgam, mācot arī cepšanu, šūšanu, zinātni, veselības mācību, mūziku un sportu. 12. klases saraksts stāv tukšs, un skolēnu skaits mainās katru dienu. Mērķis ir iemācīt skolēniem lasīšanas un rakstīšanas prašanu. Viens no galvenajiem mērķiem ir veidot varbūtību, lai kāds no šiem skolniekiem kļūtu paši par skolotājiem, lai palīdzētu izglītot savu tautu.

Skolai pirms 3 gadiem uzbūvēja skaistas jaunas ēkas, un tur darbojās pārzine un četri skolotāji ar palīgiem. Bet Mārtiņš nav vienīgais ar cittautības saknēm. Viena no palīdzēm ir Karli Jozeps, kuras tēvs dzima Latgalē. Otra palīdze – Ursula Geca (Goetz), kura strādā anangu saites veidošanā ar Dienvidaustrālijas Universitātes sistēmas atbalstu, ir no Vācijas un iebrauca Darvinā dienu pirms ciklona Treisija (Cyclone Tracy) 1974. gadā.

Lai vairāk saprastu anangu tautu un tās domāšanu, Mārtiņš ir apmeklējis vairākas konferences un noskatījies pulku filmu. Viņu ļoti iespaidoja dokumentālā filma Kanjīni (Kanyini), kas stāsta par dzīves savienojumiem ar zemi, kultūru, valodu un tautas likteni. Pēc globālā skata aborigēnu tautai ir atņemta zeme un lauzts garīgais mugurkauls. Sekas tautā vēl tagad ir lielas sāpes, kas ietekmē visu dzīvi. Pipalyatdžara valodā Kanjīni nozīmē sargāt, atbalstīt un audzināt. Šis vārds arī atspoguļo četrus galvenos anangu dzīves principus. Dzīves/pasaules sākumu un aborigēnu Sapņu laiku (Dreamtime – Tjukurrpa), dvēseli un garu (Kurunpa), ģimeni/radniecības (Viljatdža – Wilytja), zemi, mājas vietu un māti (Ngura). Vislabāk to var izskaidrot kā atbildību un mīlestību bez robežām. Mārtiņš izjūt dziļu saistību un saprašanu ar tautu, kas vēlās atgūt savu senču zemi, uzturēt savu valodu un kultūru, un viņš saredz daudzus salīdzinājumus ar latviešu vēsturi, zemi, likteni un dabu. Mācoties anangu valodu, viņš cer vēl dziļāk izprast anangu kultūru un tās domāšanu.

Mārtiņam ir daudz spilgtu atmiņu, ko ielikt dzīves atmiņu koferī. Viena, kas viņam nāk prātā un ko viņš ar izbrīnu baudīja, kamēr cepure gulēja, notika pirms pagājušajiem Ziemassvētkiem, kad viņš piecēlies plkst. 3 no rīta, dzirdēdams lēnu, vienmērīgu, klabošu troksni. Gar guļamistabas logu pa ielu vienā rindā kā Zālamana karavāna staigāja 100 kamieļi. Tie nākot uz ciematiem vasarā meklēt ūdeni, pa dienu guļot netālu prom kādās ēnainās vietās, ko vien var atrast 40 grādu karstumā, bet pa vakariem ielencot ciematus baismīgos baurojošos baros un pa nakti postot dārzus, izgarojumu dzesinātājus un citas ūdens piegādes. Pirms 1929. gada, kad uzbūvēja pirmo dzelzceļu no Adelaides uz Alisspringsu, galvenais transports pāri tuksnesim bija ar kamieļiem, kas ar viņu īpašniekiem bija atbraukuši no Afganistānas, Indijas un Persijas. Kad ar viņu palīdzību dzelzceļa līnija bija uzbūvēta, tad nevajadzīgos kamieļus atstāja tuksnesī. Tie lēnām vairojās, un tagad ir palikuši par mežonīgiem bariem, kas samīda, saplēš un noēd gandrīz vai jebkuru kociņu un krūmiņu, kas gadās viņiem ceļā.

Cepure, sedzot Mārtiņa galvu, ir daudz redzējusi un novērojusi. Pasaules skati tai ir izdzīvoti ārpus mūsu ikdienas dzīvēm. Lai tā turpina vērot, izjust, saprast un iekļauties savā jaunajā apkārtnē. Diezin ko gan tā varēs vēl pēc gada mums stāstīt?

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis”



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com