Viktoru Aleidzānu atceroties

*29.06.1929. †15.04.2010.

Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada,
No tevis atšķirsies pēc drauga draugs,
Rets ceļotājs, kas būs tev dvēselē rada
Un reta puķe, kas tev klintīs augs,
Tad zudīs arī tie…

Tā jau nu tīri nav, bet man pašam liekas, ka es šinīs dienās neko citu nedaru kā rakstu nekrologus vai vismaz kaut ko līdzīgu nekrologam. Šoreiz kārta pienākusi Viktoram Aleidzānam, draugam un ilggadīgam darba biedram teātrī, kam 15. aprīlī pienāca iesaucamais laiks.

Tam, kas šīs iesaucamās pavēles paraksta, gribētos sacīt, ka tā izsūtīta mazliet par agru – Viktors dzimis 1929. g. 29. jūnijā, un ir tikai kādus 7 mēnešus vecāks par mani. Vai arī manējā ir jau ceļā?

Viņam būs bijusi taisnība: katra nodzīvota diena astoņdesmitgadīgam ir bonus.

Es Viktoru pirmo reiz satiku 1964. gadā Latviešu namā, kad viņš bija uzsācis ģimenes dzīvi ar Liju. Jauns, izskatīgs džeks gaišā žaketē izskatījās mazliet pēc franta. Kur tāds pēkšņi uzradies pie Sidnejas latviešiem pēc 14 gadiem? Mums, teātra cilvēkiem, bija sava sabiedrība, kur svešiniekus nemaz tā uzreiz nelaida iekšā. Arī Viktors no sākuma netika ne atstumts, ne īsti pieņemts, bet viņš bija Lijas Viktors, un tā jau bija atslēga, kas eventuāli atslēdza visas SLT durvis. Reiz pa tām ienācis, viņš kļuva mūsu Viktors, vērtīga Sidnejas latviešu teātra sastāvdaļa – ilggadīgs skatuves pārzinis, kurš, ja nemaldos, reizē bija arī valdes loceklis.

Viņš pāris reizes bija redzams arī publikas priekšā. Atceros Viktoru kā vienu no trim gulbīšiem, dejojam baletu no Gulbju vai cita kāda ezera, un tad vēl vienā no maniem Kaleidoskopiem kā daigo izcelsmes frizieri Luigi klaču skatā (O, these womans they are s-o-o fun-n-ny!) u.c., bet savu īsto nišu teātrī viņš atrada kā dekorators. Viktors nebija gleznotājs, viņš bija konstruktors, mākslas amatnieks ar zelta rokām un labu gaumi. Maizes darbā viņš strādāja kā dizainers (angl.: interior designer), bet bija jāpaiet trīs gadiem, līdz viņš kļuva viens no mūsējiem.

Pirmo reiz Viktoru Sidnejas latviešu teātrī redzējām tehniskā darbinieka lomā manis rakstītā Kaleidoskopā 1967. g. un tai pašā gadā bērnu lugā Saules gaisma ar ūdeni trīs reizes dienā, kur Lija vada režiju, darina dekorācijas un Viktors gaismo.

No 1967. gada līdz 1999. gadam Viktors ir darinājis dekorācijas 30 uzvedumiem, bijis dekoratora palīgs deviņas reizes, skatuves meistars sešas reizes. Te nav uzskaitīti sīkāki pienākumi, kā izrādes vadītāja šepte u.c. Viņš ir darinājis dekorācijas tādiem uzvedumiem kā J. Raiņa Zelta zirgs, Aspazijas Torņa cēlēji, A. Eglīša Bezkaunīgie veči, R. Blaumaņa Trīnes grēki, minot vārdā tikai dažus.

Par Anuī Antigone (1972) skatuvisko ietērpu A. Zariņš žurnālā Treji Vārti raksta:

„Skatuvi tīrās līnijās ar klasisku vienkāršību, bet modernu zīmējumā bija iekārtojis Viktors Aleidzāns.“

1972. g. turnejā pa Ziemeļameriku mūsu Kaleidoskopa dekorācijas ir Viktora darinātas, konstruētas uz konstruktora (mechano set) principa, ātri saliekamas, ātri izjaucamas un sabāžamas vienā golfa somā.

Jā, golfs bija Viktora izvēlētais sports, tikai uz vecuma dienām viņš pārgāja uz novusu. Mazāka staigāšana, mazāka piepūle, bet sirds mana nerātnā, sirds mana straujā, pārtrūksi tomēr reiz... un tā arī notiek. Viktors piedzīvo sirdslēkmi pie novusa galda, kas izrādās liktenīga. Priekškars ir aizvēries beidzamo reizi.

Lijai ar Viktoru nebija bērnu, bet viņš mīlēja Lijas meitu Eriku kā savējo. Es nezinu no kurienes man palikuši prātā Viktora Erikai teiktie vārdi: „Paldies, ka tu tāda esi!“ (ka tu eksistē). Un tomēr – Viktora brāļa dēls Ralfs ir precējies ar Eriku. Aleidzānu un Veikinu dzimtas asinis tek Lijas mazbērnos, tātad viņos ir arī kaut kas no Tevis, veco zēn!

Paldies Tev par kopējām gaitām, par draudzīgu roku, un, ja Svētajiem rakstiem var ticēt, tiksimies Augšāmcelšanās dienā!

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“