4. maija atzīmēšana Minsterē

Palielināt / Enlarge

Latviešu centrs Minsterē 4. maijā. FOTO Inga Pētersone.

Palielināt / Enlarge

Vēsturnieks Kaspars Kļaviņš. FOTO Inga Pētersone.

Palielināt / Enlarge

Zuze Krēsliņa-Sila. FOTO Inga Pētersone.

Palielināt / Enlarge

Pēc 4. maija sarīkojuma Minsterē. FOTO Inga Pētersone.

Palielināt / Enlarge

Pēc 4. maija sarīkojuma Minsterē. FOTO Inga Pētersone.

Palielināt / Enlarge

Pēc 4. maija sarīkojuma Minsterē. FOTO Inga Pētersone.

Interesantā kārtā jāsāk ar to, ka latviešu sabiedrība Vācijā līdz šim neko sevišķi nav atzīmējusi Latvijas neatkarības otrreizējo atgūšanu, 1990. gada 4. maiju. Vienīgi dažam labam varbūt palicis atmiņā, kā Minsterē tauta toreiz sapulcējās kalniņā – tāpat kā šoreiz tepat pie Latviešu Centra. Toreiz bija saulaina pēcpusdienā, uzvilkām karogus un nodziedājām Dievs svētī Latviju. Informāciju klausījāmies ar maziem pasaules uztvērēju radio, nebija viegli sadzirdēt un atminēties tos sprakšķus tiešām ir apliecinājums tam, cik daudz ir mainījies 22 gadus pēc brīža, kad Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu. Toreiz jutāmies ļoti priecīgi, un cerības, ka tauta varēs pati par sevi lemt, deva sparu.

Minsteres Universitātē šo semestri vieslektors ir vēsturnieks Kaspars Kļaviņš. Latviešu centrs Minsterē nolēma uzaicināt viņu kaut ko pastāstīt, un kāpēc tad nesalikt to kopā ar 4. maiju? Kļaviņam pieredze plaša – bijis Amerikā ar Fulbraita stipendiju, Austrālijā pētījis 5 gadus, sakari viņam ar Angliju, Franciju. Lāčplēsi palīdzējis izdot angļu valodā, nupat iznācis viņa komentētais Mērnieku laiku romāns vāciski – Landvermesserzeiten. Līdzās tam ir brošūra Mērnieku laiki Eiropiešu acīm. Runātājs viņš ļoti pārliecinošs, iesaku viņu paklausīties Latvijas Universitātes radio Naba Tēvijas laikmeta raidījumos.

Tēma Klaviņam par to, ka latviešiem ir svarīgi atteikties no stereotipiem par savu pagātni. Taču, lai to paveiktu, esot jāzina, kā šie stereotipi radušies. Un vispār jāzina kaut kas par savu pagātni! Tā Kļaviņš, rādot bildītes un plaši stāstot par daudzām tēmām, publiku iepazīstināja ar momentiem, kur latvieši paraduši domāt vienā virzienā, bet īstenībā varētu skatīties uz to pašu arī pavisam citādi – tie paši mīti par 700 vergu gadiem vai Mērnieku laiku atpalicību, u.tml. aizspriedumi tika apskatīti ar mazliet citu redzes leņķi.

Secinājums palika tāds, ka senos laikos latvieši ļoti labi iekļāvušies apritē, bijuši īsti eiropieši! Piemēram, tādi brāļi Kaudzītes pat mācījušies franču valodu! Un hernhūtieši savus pirmos misionēšanas eksperimentus veikuši tieši Latvijā, iekļaujot arī plašu sociālo programmu. Zemniekiem Latvijā klājies labāk nekā zemniekiem daudzviet citur – ļoti augstas bijušas lasīt un rakstīt prašanas spējas, kas līdzējušas patstāvīgi domāt. Pat tik patstāvīgi, ka no daža laba hernhūtieša sanācis boļševiks.

Kā noturēt kontaktus ar pasauli arī šodien? Kļaviņš uzsver to, ka jāmeklē avoti, jāiet bibliotēkās; lai avotus un bibliotēkas izmantotu, jāprot valodas. Un taisni tas interesantā kārtā atspoguļojās arī mūsu pulciņā – tur bija svaigi cepti doktori, kas promovējušies par Rīgas domu un interesanti oponēja runātājam par Bernhardu no Lippes it kā lielo iespaidu, vai arī pāris juristi, kas skatījušies Latviju prizmā ar Vācijas, vai arī Palestīnas skatījumu, vai ciemiņi no Zviedrijas, kas gan bibliotēkās vai tirdzniecības jomās raduši Latviju ielikt citā apritē, ungāriete un lietuviete, kas abas prot latviski un drusku vīpsnāja par runātāja latvofiksāciju, vairāki valodnieki, kas novēroja, kas tur interesants par lejas vācu valodu un latviešu valodu būs, vai vēl daži studenti un arī tādi, kas jau sen tādi vairs nav, kas vienkārši baudīja runātāja drosmīgi mētāto vinješu klāstu.

Patīkami bija arī pēc sarīkojuma pie glāzes vīna, ceriņu un maijpuķīšu reibinošā smaržā baudīt uzkodas un turpināt runāt par gudrām lietām, varbūt mazliet aizmirstot ikdienas parastās tēmas, un tomēr pavasara skaistumā nonākt tiešāk vai netiešāk pie Latvijas neatkarības deklarācijas pašam sevī.

Zuze K.  Krēsliņa-Sila
Laikrakstam „Latvietis“