Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latvieši Ķīnā

Latviete uzstājas Ķīnas televīzijā

Laikraksts Latvietis Nr. 204, 2012. g. 6. jūnijā
Kārlis Rokpelnis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Anželika pie Ķīnas mūra. FOTO no Anželikas privātā arhīva.

Anžēlika Ķīnā. FOTO no Anželikas privātā arhīva.

Anžēlika Ķīnā. FOTO no Anželikas privātā arhīva.

Anželika Ķīnas televīzijā. FOTO no Anželikas privātā arhīva.

Anželika Ķīnas televīzijā. FOTO no Anželikas privātā arhīva.

Kārlis Rokpelnis ir Ķīnas Tautību universitātes doktorants. Viņš Pekinā pēta vides aizsardzības sistēmas un etniskās politikas mijiedarbību. Brīvajā laikā viņam patīk iet latviešos. 23-gadīgā Anželika Smirnova studē ķīniešu valodu Čaņčuņas Ziemeļaustrumu izglītības universitātē (Northeastern Normal University) Tautas Republikas ziemeļaustrumos un ir vairāku starptautisku ķīniešu valodas sacensību un konkursu uzvarētāja. Plašākai sabiedrībai pazīstama ar savu ķīniešu valodas vārdu Aņdze. Anželika regulāri uzstājas kā dziedātāja dažādos televīzijas izklaides raidījumos un 2010. gadā sāka vadīt ķīniešu valodas mācību raidījumu Ķīnas Centrālās televīzijas starptautiskajā satelīta kanālā, ko raida visā pasaulē.

Kārlis: Kā nokļuvi Ķīnā?

Anželika: 2008. gadā es sāku mācīties Āzijas studijas Latvijas Universitātē. Nolēmu iemācīties runāt ķīniski. Pirmo reizi nokļuvu Ķīnā, kad piedalījos ķīniešu runas konkursā. Ķīnā pavadītās divas nedēļas atstāja dziļu iespaidu, un es sapratu, ka vēlos atgriezties šajā pasakainajā valstī, lai turpinātu mācības Ķīnā, jo mācoties tikai savā (red.: Latvijā) valstī, nekad nebūs iespējams perfekti runāt ķīniski. Tā pirms LU izlaiduma es pieteicos Ķīnas Tautas Republikas stipendijai. Saņēmu stipendiju uz vienu gadu, lai mācītos tikai ķīniešu valodu. Pēc pusgada sapratu, ka vēlos turpināt mācības un pieteicos maģistratūras stipendijai. Kad to saņēmu, biju ārkārtīgi priecīga. Ja nebūtu iespējas dabūt stipendiju, es laikam tikai varētu atlidot ceļot, nevis mācīties, jo mana ģimene nav bagāta. Esam pavisam vienkārša ģimene, tāpēc man bija mērķis – ļaut vecākiem neuztraukties par mani.

Kārlis: Kāda ir Tava ikdienas dzīve Ķīnā?

Anželika: Mana ikdienas dzīve Ķīnā ir ļoti interesanta. Sākuma bija ļoti grūti mācīties, jo maģistratūrā man bija jāmācās kopā ar ķīniešu studentiem. Lekcijas bija ķīniešu valodā; dažreiz, kad nezināju, kā rakstīt hieroglifu, bija problēmas. Kad ņēmu kursa biedrenes pierakstīto materiālu, daudz kas nebija skaidrs, jo likās, ka rokraksts un drukātais teksts ir pavisam dažādas valodas. Meklēju draugu palīdzību, lai saprastu, kas tur ir rakstīts.

Tad, kad atbraucu uz šejieni, uzreiz iestājos deju grupā un brīvdienās mācījos dejot. Latvijā es biju deju grupas Showtime dalībniece. Biju dejojusi četrus gadus un man negribējās aizmirst to, ko biju iemācījusies.

Divus gadus es piedalījos ķīniešu runas konkursā, kas domāts ārzemju studentiem, kuri mācās Ķīnā. Pirmo reizi rezultāts nebija īpaši labs, tāpēc nolēmu piedalīties otro reizi, un pēc tam saņēmu organizatoru piedāvājumu piedalīties viņu raidījumā Happy Chinese (Ķīniešu valoda ar prieku). Mēs ceļojam pa Ķīnas pilsētām, iepazīstinām skatītājus ar pilsētu skaistākajām vietām, tradicionāliem ēdieniem un tajā pat laikā mācam ķīniešu valodu. Šis raidījums devis man iespēju apmeklēt daudzas Ķīnas pilsētas. Līdz šim vislielāko iespaidu atstājusi Džandzjadzje pilsēta – brīnišķīga vieta.

Kārlis: Tu intervijās vairākkārt esi izteikusies, ka kāp uz skatuves uzstāšanās prieka dēļ. Kādas iespējas ir ārzemniekiem kļūt par televīzijas personību un to darīt profesionāli, ne tikai prieka pēc?

Anželika: Visbiežāk ārzemniekus var redzēt dziedāšanas konkursos un dažādos izklaides raidījumos, bet kļūt par TV personību ir diezgan grūti. Man šī iespēja tika dota pēc ķīniešu runas konkursa, kuru rīko Centrālās televīzijas 4. kanāls. Konkursa laikā cilvēki redz, ko tu māki, un ja organizatoriem patīk tava uzstāšanās, tad, iespējams, tev dos iespēju pamēģināt. Es domāju, ka te ir vajadzīga tava vēlme, talants, kā arī juanfen (ķīniešu val. – liktenis), kas ķīniešiem nozīmē ļoti daudz. Arī es domāju, ka tieši liktenis iedeva man to, kas man ir šodien. Kad bija Latvijā, varēju tikai sapņot par to, ka varēšu bieži uzstāties ar saviem priekšnesumiem, nemaz nerunājot par raidījuma vadīšanu. Tolaik, kad vajadzēja izvēlēties, ko gribu mācīties universitātē, vecāki neļāva profesionāli mācīties dejot, kļūt par horeogrāfu, kā arī neļāva izvēlēties mūziku, jo pēc tam būtu grūti atrast darbu. Tajā laika tas bija tikai sapnis. Nekad nedomāju, ka šeit atradīšu, ko vēlējos.

Runājot par profesionalitāti, pašlaik mācos no citiem, bet, ja ārzemnieks vēlās kļūt par raidījuma vadītāju, tad iesaku sākumā izvēlēties šo profesiju un mācīties Ķīnā kādā no plašsaziņas augstskolām (vislabākā ir Ķīnas Plašsaziņas augstskola). Tādā veidā ir vairāk iespēju dabūt šo darbu. Ārzemniekiem, manuprāt, ir vieglāk Ķīnā kļūt par TV personību, jo ķīniešiem ļoti patīk ārzemnieki. Viņu attieksme pret mums ir ļoti laba, pašlaik daudzas programmas vēlās uzaicināt ārzemniekus piedalīties. Tas ir ļoti populāri, un ārzemnieku klātbūtne norāda uz raidījuma prestižu. Tā kā iespējas ir; vajag cīnīties par vēlamo un tad visu var panākt.

Kārlis: Kā Tu sadzīvo ar attālumu no mājām un kādi ir Tavi nākotnes plāni?

Anželika: Pašlaik uzstājos TV raidījumos tiešām, lai vecāki redzētu mani, ka man viss ir kārtībā. Attālums ... mūsdienās ir internets, tāpēc attālums nav tik stipri jūtams. Mēs katru dienu rakstām e-mailus. Rakstām, kas jauns notiek ģimenē un arī sarakstāmies ar draugiem. Dažreiz lietojam video čatu. Mana mamma ir bijusi Ķīnā vienu reizi, un pēc tam viņa teica, ka saprot, kāpēc man tik ļoti patīk šeit. Es cenšos katru gadu aizbraukt uz mājām. Sanāk aizbraukt tikai vienu reizi, jo aviobiļešu cenas ir diezgan augstas. Šogad vecāki plāno mani apciemot. Tēvs līdz šim vēl nav bijis Ķīnā. Es ļoti gaidu šo notikumu.

Kārlis: Ziemeļaustrumu Ķīnā, kur Tu pašlaik dzīvo, pirms Otrā pasaules kara dzīvoja diezgan daudz latviešu. Vai tagad no tā palikušas kādas pēdas, ar ko esi sastapusies?

Anželika: Diemžēl neesmu redzējusi, ka kaut kas ir palicis pēc Otrā pasaules kara. Šeit Čaņčuņā ir pēdēja imperatora muzejs, kur var mazliet uzzināt par tā laika vēsturi, bet neko citu neesmu redzējusi.

Intervija pierakstīta 2011. gadā.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com