Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Uz Kurzemes līci

Latviešu salidojums Tobago

Laikraksts Latvietis Nr. 209, 2012. g. 11. jūlijā
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Latvijas karogs pie viesnīcas Portofspeinā, Trinidadā. FOTO Marija Perejma.

Guntars Gedulis priecājās par priekšnesumu. FOTO Marija Perejma.

Jūra, salas un mežs. FOTO Marija Perejma.

Riekstu tirgotājs pludmalē. FOTO Marija Perejma.

Marija Perejma ar serenāžu dziedātāju. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Mākslas izstāžu zāle, kas atgādina mazu Sidnejas Operas namu. FOTO Dzintra Rācene.

Melburnieši Trinidadā. No kreisās: Māra Piksone, Skaidrīte Zaķe, Rasma Celma, Ivars un Māra Medenieki. FOTO Marija Perejma.

Stolmeijera (Stollmeyer) māja. FOTO Marija Perejma.

Marija Perejma pie krāsainiem karogiem, kuri plivinājās jūrā. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Televīzijas studijā pēc intervijas. No kreisās: Guntars Gedulis (Venecuēla),  Skaidrīte Zaķe (Melburna), TV6 intervētājs Fazirs Mohameds (Fazeer Mohammed), Liāna Gold­strema (Dublina) un Marija Perejma (Adelaide). FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

„All Stars Steel Band“ mēģinājums. FOTO Marija Perejma.

Austrālijas kora „Atbalsis“ koristi kuģītī ceļā uz Tobago. Priekšā no kreisās: Skaidrīte Zaķe, Ilga Vēvere, Inese Laine ar Lilitas Daenkes kokli, Marija Perejma. Aizmugurē: Māra un Ivars Medenieki, Vizma un Biruta Brūns, Māra Piksone, Rasma Celma, Lilita Daenke, Jānis Priedkalns. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Marija Perejma kuģītī izbraucot no Portofspeinas ceļā uz Tobago. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Guntars Gedulis vada mēģinājumu kuģītī ceļā uz Tobago. FOTO Marija Perejma.

Marijas Perejmas dienasgrāmatas piezīmes par 16. latviešu salidojumu Trinidadā un Tobago

Atvadījos no Adelaides ziemas, ģimenes, kaķa un ar tautas tērpu somā devos uz Tobago salu svinēt Jāņus Kurzemes līcī un pastaigāt pa Hercoga Jēkaba atstātajām pēdām.

Sāku ceļojumu tikai ar rokas bagāžu, jo tropos ar kleitu, pāris biksēm un ar priekšā gaidāmo salidojuma T-kreklu cerēju iztikt.

Trešdien, 13. jūnijā

No Sidnejas ielidoju Dallasā, kur pēc 15 stundu lidojuma iekritu dziļā miegā tuvākās viesnīcas istabā. Domāju, ka rēgojas, dzirdot sirēnas (pilsēta ir orkānu joslā) un skaļus sitienus. Likās, ka ugunsdzēsēju komanda klauvē pie durvīm. Tās atverot, ieripoja beisbola bumbas lieluma krusas gabali. Tie noskādēja ēkas, mašīnas un TV ziņās teica, ka Dallasa pilsētā šī krusas vētra uzstādīja postījumu rekordu.

Ceturtdien, 14. jūnijā

Miami no gaisa izskatījās tāpat kā filmās – pilsēta, kuru gribētos tuvāk iepazīt, īpaši Venēcijas salas, kas jūras līcī savienotas ar lielceļu. Lidlaukā pasmaidīju par valodas lietošanu. Lūdza, lai ļaudis pagaidot, kamēr ielidojušie pasažieri atlidmašīno (angl.: de-plane).

Ap pusnakti ielidoju Trinidadas galvaspilsētā – Portofspeinā (Port of Spain). Bija tāds nereāls moments, kad manā Latvijas Eiropas Savienības pasē ieštempelēja Tobago imigrācijas departamenta zīmi tieši latviešu tautai zīmīgā dienā. Lidostā, turot savu Hercoga Jēkaba salidojuma zīmi, sagaidīja Banvarī (Banwari) aģentūras pārstāvis, kas ar lielu prieku pa ceļam uz viesnīcu izšāva vēl līkumu, parādot pilsētas nakts ainavas.

Cascadia viesnīcas istabā melburniete Skaidrīte Zaķe mani sagaidīja ar savu ceļojuma stāstu. Koferis pazudis un ar visu varētu samierināties, atskaitot savu Zemgales Zaļinieku novada tautas tērpa pazušanu... Tur sākās četrām dienam stāstu viela ar daudz žuburiem un līkumiem, kamēr tika rokās.

Piektdien, 15. jūnijā

No rīta, no verandas skatoties, varēju redzēt Latvijas karogu, plīvojot tropu skaistajā stāvā kalnainā ielejā. Viss zaļš un sutīgs! Ieleja tik stāva, ka daudziem mobilie telefoni nedarbojās.

Pēc vadītāja Guntara Geduļa dotajiem norādījumiem pastaigāju pa Portofspeinu, iemācījos transporta sistēmu, kas bāzēta uz taksīšiem, paķerot pasažierus pa ceļam, bet jāzina, kur un kā, jo piestātnes kā tādas nav. Likās, ka nav arī daudz ceļa likumu un pieklājības normas ieturēja, lietojot tauri. Līkums līkuma galā, un ielas šauri šauras. Vakarā Guntars dekorēja vienu galdu ar latvisku lelli un prievītēm, kurās ievīti Latvijas un Tobago vārdi. Bijām septiņi tautieši, kas bija agrāk iebraukuši, un sarunājām nākamās dienas izbraukumu.

Sestdien, 16. jūnijā

Organizētais brauciens veda uz skaisto Marakas līča (Maracas Bay) jūrmalu. Pa ceļam apstājamies skatu punktā, kur vietējais ģitārists piepelnījās un mūs iepriecināja. Ceļš kā skatu kartē, jūra spīd un laistās. Noīrējām krēslus un palmu ēnā baudījām dabu un klusumu. Daži pastūma krēslus saulītē, bet nebija pārāk ilgi jāgaida, pirms viņi meklēja palmas ēnas vēsumu.

Gar krastmalu staigāja ģitārists, skandējot daiļavām serenādes. Maksu tas sarunāja iepriekš ar viņas partneri. Šis mūziķis bija diezgan neatlaidīgs un mēģināju noturēt smaidu, kad viņš pie manis apsēdās un nodziedāja vienu Elvisa Preslija (Elvis Presley) pazīstamu dziesmu. Dažās vietās zobu rindā bija tukša telpa, bet – kad jau tad jau – piedziedāju harmoniju klāt, un abi bijām priecīgi. Tā bija dāvana no Guntara, jo bijām palikuši vieni, kamēr citi peldēja vai tālāk sauļojās. Es jau kā jauna meiča jutos pacilāta tik ilgi, kamēr ģitārists piegāja pie nākamā pārīša un skandēja ar to pašu dziesmu!

Pludmalē staigāja arī tirgotāji. Viens apģērbts baltā tērpā andelējās ar riekstiem, kas bija iebērti plastmasas pudelēs. Ap kaklu viņš nēsāja oficiālo tirgošanas atļauju. Netālu bija kiosks, kur karogu rindās atradu arī Austrālijas karogu.

Trinidadas valdība neuztraucās par tūrismu un pie tā pašlaik nepiestrādā. Jūrā deg gāzes bākas, un Amerikas dolāri ieslīd bankā. Ar tiem valsts rīkojās kā vēlās, veidojot lielākus projektus, piemēram, mākslas izstāžu zāli, kas ļoti atgādina mazu Sidnejas Operas namu. Naktī tā ir apgaismota spilgti zilā krāsā. Pēc 20 gadiem it kā gāzes rezerves būs iztukšotas, un salas 1,3 miljonu iedzīvotājiem varētu būt pavisam savādāka dzīve.

Vakarā pie Cascadia hoteļa peldbaseina iesākās 16. salidojums ar klasisko salas ruma punša (rum punch) dzērienu. Ruma alkohola procenti, īpaši tam, kas uz vietas taisīts, bieži turas ap 70%. Vārds pavisam labi apraksta spēka sitienu, kad satiekas ar ķermeni.

Tam sekoja pirmās kopīgās salidojuma vakariņas. Sapulcējās 50 latvieši no Īrijas, Venecuēlas, Kanādas, Argentīnas, Amerikas, Anglijas, Latvijas, Vācijas un Austrālijas.

Bagāžu stāsti turpinās. Melburnietēm Mārai Piksonei un Rasmai Celmai lidojošais ķengurs kaut kur Čīlē pazaudēja somas, kur, tāpat kā Skaidrītei, bija visi tautas tērpi. Rasmai arī nozagta rokassomu, kurā bija Latvijas pase, bet laimīgā kārtā viņai pie sevis bija Austrālijas pase. Gan bija jāatvadās no naudas summas, bet ar to tomēr varēja tikt uz salidojumu. Vienu laiku likās, ka šī sērga būtu ar kādu Melburnas bagāžas vīrusu, bet skaitā pievienojās arī Īrijas koriste Liāna Goldstrema.

Viss beidzās labi, bet bija jāpielāgojās Trinidadas tempam – bez nekādas steigas, kas atspoguļo ikdienas ritmu siltā un sutīgā klimatā.

Pēc vakariņām viesnīcā bija kāzas, un zāle vibrēja ar Jamaikas regeja (Jamacian reggae) ritmiem. Par gulēt iešanu nebija ko domāt. Gultā kājas sita takti līdzi!

Tie, kas palika noskatīties angļu valodā filmu par Hercoga Jēkaba ceļojumiem, nākamajā rītā izteicās:

„Ļoti patika – cik daudz par mūsu vēsturi ir klusējuši.“

„Skolā Latvijā nevienā vēstures grāmatā tur nekas nebija.“

„Vajadzēja Hercogam koncentrēties uz Tobago un atstāt Gambiju mierā.“

„Tā neērti ap dūšu – Hercogs no Gambijas salasīja melnos, ko tad pārdeva Tobago.“

Svētdien, 17. jūnijā

Ar diviem busiņiem devāmies uz Portofspeinu apskatīt vēsturiskas mājas. Starp citām bija iespaidīgā Stolmeijera (Stollmeyer) māja, kas veidota pēc Balmorala pils Skotijā parauga. Daļās no pilsētas nomales, īpaši Balmorala rajonā, redzēju kontrastus starp tiem, kam ir, un tiem, – kam nav. Bija arī pilsētas pārskats no augstākā kalna; tur daži iepirkās un izstaipīja kājas.

Interesanti bija klausīties salas tautiešu pašu sarunās, ar kurām mēs neviens netikām galā. Lai arī oficiālā valoda ir angļu, šī ir pašu veidotā jeb Trini angļu (Trini English) ir tāda ātra veida angļu-spāņu valodu maisījums bez galotnēm.

Pusdienas bija ostā, kas dekorēta valsts krāsās. Pēc maltītes devāmies uz Indiešu tempļiem. Indiešu salas iedzīvotāju skaits ir ļoti liels, un reliģija ir dzīves liela sastāvdaļa. Kad 2003. gadā uzbūvēja Dievu Murti – 85 pēdu tēlu – tad to iesvētīja ar ūdeni, kas atvests no Gangea upes, lietojot helikopteri. Tas bija apklāts ar koka dēļiem, jo to remontēja. Mazāku Murti tēlu varēja atrast tempļa dārzā, un mums stāstīja, ja tam apejot 5 reizes apkārt, tad visas veselības kaites tiekot atņemtas. Es nebiju vienīgā, kas piekopa šo hindu ticējumu.

Ceļojot vēsinātā busiņā, varēja redzēt mango stādus un zaļumus. Kad tikām uz Voterlū (Waterloo) priekšpilsētu, mājas stili mainījās. Šeit bija veco strādnieku koka mājas, būvētas uz koka kājām. Ne tikai vēsināšanai, bet arī lai sargātu no plūdiem, žurkām un čūskām, kas gribētu viesoties no apkārtējiem cukurniedru laukiem. Atgādināja mūsu pašu kvīnslanderu (Queenslanders) mājas.

Īpatnējs bija Jūras templis (Temple of the Sea), kas veidots ar viena cilvēka ticību un divriteņa spēku. Katru dienu Sivdess Sadhu (Siewdass Sadhu) veda akmeni pēc akmens, piepildot jūras malu un tad templi, kamēr turpat to pabeidza. Viņš savu sapni neredzēja pilnībā. Tas tagad pieder valstij, un starp 2003./2004. gadu tika uzbūvēts gājēju ceļš, lai pie tā varētu tikt. Kad pie tā piebraucām, tad jūras krastā uz cementa blokiem kremēja līķus. Sarkanās liesmas pret zilām debesīm un šūpojušās palmas atstāja dziļas pārdomas.

Jūrā plivinājās krāsaini karogi. Tos ģimenes ir salikušas kā lūgšanas, kas ar laiku sabirst, un tad ģimenes tos dedzina.

Pievakarē bija kora mēģinājums, kurā saliedējām abu valsts himnas, un pirmo reizi satikāmies kā viena kora vienība. 22 balsu kora sastāvā bija 8 koristi no Īrijas eLVē, 2 koristes no Latvijas Sidrabotā Gaisma un 12 koristi no Austrālijas Atbalsis.

Vakariņās bija salidojuma atklāšanas akts, ko atklāja Guntars Gedulis, atzīmējot salidojuma veidotāja Dr. Edgara Andersona dzimšanas dienu. Sekoja uzrunas: Normans Penke (LR vēstnieks ANO), Astra Moora no laikraksta Laiks ASV; par virtuālo kori uzlūdza mani teikt dažus vārdus. Liekās, ka tagad visiem skaidrāka bilde par virtuālo koncepciju. Koris tad nodziedāja abas himnas. Atklāšanas sarīkojums turpinājās ar Guntara Gedula stāstījumu, ilustrējot to ar fotogrāfijām par Dr. Andersonu un viņa iesākto darbu par kurlandiešu vēsturi.

Pirmdien, 18. jūnijs

Piecēlos agrāk kā biju domājusi – uzvilku tautas tērpu, aizņēmos Ineses Laines vaiņagu un ātrā solī devos uz hoteļa foajē, kur sagaidīja LR goda konsuls Trinidadā un Tobago Antonijs Hosangs (Anthony Hosang), kas ar saviem spēkratiem aizveda Guntaru Geduli (Venucuēla), Skaidrīti Zaķi (Melburna), Liānu Goldstremu (Dublina) un mani uz vietējās Trinidadas TV6 studiju, kur mūs intervēja Morning Edition programmā par Latviju, kurlandiešiem, salidojumu un virtuālo kori. Intervija gāja raiti līdz tam brīdim, kad man pieteica, ka būs kas jānodzied. Smadzenes pārmainīja ātrumus un iedotā laikā – 45 sekundēs pirms ziņām izdomāju, ka nav laiks izskaidrot dziesmu – raujam vaļā Bēdu, manu lielu bēdu. Tieši iespraudām pirmo pantu!

Šodien baudījām lietus mežus, un šoferis izskaidroja, ka šeit varot no janvāra līdz maijam medīt iguānas un meža cūkas, ar ko gatavot maltītes. Meža malā – Cauras Valsts Parkā noklausījāmies mūziķus – brāļus, kas ir mantojuši mākslu no sava nesen mirušā tēva. Ar saukli Mēs visi esam organiski viņi demonstrēja senlaiku instrumentus un laikmetīgos, kas visi veidoti no dabas ražas. Daži līdzinājās latviešu – īpaši koklei, galvenokārt, jo taisīti no saviem kokiem; gan šeit ozolu un liepu vietā valdīja bambuss. Tie atdarināja dabas skaņas un klāt piesita marimbu. Es atradu to kā nomierinošu, un, skatoties ārā pa durvīm, varēju redzēt ar ausīm apkārtnes bildi. Kad Guntars uzsita Seši mazi bundzinieki, visa telpa skanēja ar dziesmu.

Šodien nebija skaidras debesis, tādas apmākušās. Tās esot atpūstās Āfrikas sarkanās smiltis no Sahāras tuksneša. Ceru, ka visiem vietējiem vešiņa bija savākta!

Ceļš veda tālāk uz asfalta ezeru. Tas palika ļoti grumbuļains un vietām pat kustējās. Tas ir vislielākais dabīgais asfalta ezers pasaulē. Pastaiga uz ezeru bija ar sviedru pilieņiem. Tiem, kam bija peldkostīmi, tur atvēsinājās, mēs citi staigājām pa sauso, karsto, melno ezera dibenu. Kad pataustīja melno apakšu tā bija kā vannas švamme. Gide tikai brīdināja, lai viņai sekojot, jo šur un tur nebija labi kāju likt, kā arī bija vietas, kur tās varēja atvēsināt. Dabīgo ezera devumu eksportē uz daudzām zemēm, ieskaitot Austrāliju. Pēc gājiena apsēdos ēna un parunājos ar vietējo gidu, kam, tāpat kā senlatviešiem, bija daudz zināšanas par ārstēšanos ar dabīgām zālēm. Tik ejot prom, man atgādināja, lai neaizmirstu ēst daudz ķiplokus!

Nākamā vietā visi dalībnieki dabūja sasēsties vienā laivā. Pa kanāliem pievakares gaismā mūs pieveda pie salas, kurā no tāluma izskatījās, ka šūpojās sarkani punktiņi. Tie bija sarkanie ibisi, kas atlidoja uz naktsmieru. Skats bija burvīgs, jo tikai šeit, savā dabas stūrī, tie parāda īsto – spilgti sarkano krāsu. Zvēru dārzos tie to zaudējot. Laivā, burvīgajā krēslas stundā skanēja tautas dziesma pēc dziesmas, kas aprima tikai tad, kad tikām putnu tuvumā.

Pa ceļam iemācījos arī dažus salas teicienus. Limin nozīmē iziet vai atpūsties, un The lime is sweet tulko, ka ir bijis jauki pavadīts laiks.

Vakarā pēc izvēles liela daļa aizbrauca uz Trinidadas All Stars Steel Band mēģinājumu. Tur bija ēka bez nevienas sienas, lai cirkulētu gaiss, un orķestrī bija pārstāvētas turpat visas paaudzes. Šis ir tautas instruments – metāla bungas izveidotas ar dobumiem, kur katrai sava nots. To izveidoja strādnieki no eļļas bundžām, kad citi materiāli nebija pie rokas. Mūzikas zināšanas nav svarīgas, jo visu, ko parādīja diriģents, iemācījās no galvas. Klausoties šermuļi skrēja pār kaulu. Starpbrīdī apsēdos pie pusaudža puiša un aprunājos par viņa domām un sapņiem. Viņš dedzīgi stāstīja par centību skolā un, ka spēlējot šai ansamblī, ir devis dzīvei struktūru un cerību. Pustumsā pēc starpbrīža, kad uzsāka lēno valsi, divi salidojuma pāri uz asfalta dejoja līdzi.

Otrdien, 19. jūnijs

Vēl viens rīts šai paradīzes stūrītī, ja tikai nebūtu jāceļas ātrāk uz brokastīm, lai varētu tikt uz kora mēģinājumu. Pēc tam ar sapakotām mantām un ar Hercoga Jēkaba kuģa karoga krabja zīmes T-krekliem mugurā devāmies uz ostu, kur gaidīja kuģītis – katamarāns, lai vestu uz Tobago. Vietējie to izrunā kā Tob(ai)go. Guntars jau ieņēma vietu koristiem augšstāvā, kur noturēja mēģinājumu. Pārējie salidojuma tautieši sēdēja mums tuvumā, un tā bijām kopā. Varējam stāvēt pie kuģa reliņiem un skatīties uz Portofspeina prombraucot un sagaidīt Venecuēlas ragu jūrā.

Pēc tam izmēģinājām Līgo dziesmas. Šeit uzsvars tiešam bija uz līgo – ne tikai dziesmas tekstam! Daži tādi zaļāki palika ar lieliem jūras viļņiem. Labi, ka kuģa bārs bija mums aizmugurē un parocīgs. Balsis Guntars uzdeva uz Lilitas Daenkes (Adelaide) kokles un līgo izskanēja pa visām malām. Daži vietējie arī vēlējās pievienoties – īpaši tie derēja vīru rindās. Kad koris nodziedāja Pūt, vējiņi, tad dzirdējām daudz aplausus.

Atvadoties vietējie pat uzsauca: Līgo! Vēji mūs tiešām ir atpūtuši uz Tobago Kurzemes līci!

Marija Perejma
Kora „Atbalsis“ diriģente/vadītāja
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com