|
|
Laiks Latvijā: |
Uz Kurzemes līci (2)
16. latviešu salidojums Trinidadā un Tobago
Laikraksts Latvietis Nr. 210, 2012. g. 18. jūlijā
Marija Perejma -
Ieteikt draugiem.lv
Pludmalē 20. jūnijā. Stāv, no kreisās: Māra Piksone (Melburna), Arturs Dūdars (Ogre), Guntars Gedulis (Venecuēla), Velta Lāce (Rīga). Sēž Birutu Brūna (Adelaide) un Zinta Zemzare (Rīga). FOTO Marija Perejma.
Pie Kurzemes cietokšņa piemiņas plāksnes 20. jūnijā. No kreisās: Biruta Brūnā (Adelaide), Indra Jakobsone (Dublina), Liāna Goldstrema (Dublina) un Māra Medeniece (Melburna). FOTO Marija Perejma.
Koris „Atbalsis“ pie pieminekļa 20. jūnijā. Priekšā no kreisās: Vizma Brūna, Māra Piksone, Marija Perejma, Skaidrīte Zaķe, Rasma Celma un Lilita Daenke. Aizmugurē Inese laine, Biruta Brūna, Māra un Ivars Medenieki. Uz pieminekļa Ilga Vēvere un Jānis Priedkalns. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.
„Signal Hill Alumni“ koris 20. jūnijā – pavada Džons Arnolds (John Arnold). FOTO Marija Perejma.
Stendiņš pa ceļam 21. jūnijā. Priekšā no kreisās: Dzintra Rācene (Argentīna), Dace Skudra (Īrija), Sarma Zemīte (Vācija). Aizmugurē Tālavs Jundzis (Latvija). FOTO Marija Perejma.
Parlatuvjera (Parlatuvier) līcis 21. jūnijā. FOTO Marija Perejma.
Argaila (Argyle) ūdenskritums 21. jūnijā. FOTO Marija Perejma.
Mūsu „baņķieri“ 22. jūnijā – Inese Laine (Adelaide) un Guntars Gedulis. Aiz viņiem sēž Lilita Daenke (Adelaide) un aiz viņas Rasa Stonkusa (Dublina). FOTO Marija Perejma.
Steķis Baložu ragā (Pigeon Point) 22. jūnijā. Mūsu laiva gaida. FOTO Marija Perejma.
Tobago galvaspilsēta Skarboro (Scarborough) 23. jūnijā. FOTO Marija Perejma.
Piecas diriģentes Jāņu vakarā. No kreisās: Lilita Daenke (Adelaide), Inguna Grietiņa (Dublina), Inese Laine (Adelaide), Rasa Stonkusa (Dublina), Marija Perejma (Adelaide). FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.
„Atbalsis“ Jāņu vakarā - Kurzemes līcī. Priekšā no kreisās: Skaidrīte Zaķe, Rasma Celma, Māra Medeniece, Marija Perejma, Māra Piksone, Vizma Brūna un Inese laine. Aizmugurē Lilita Daenke, Biruta Brūna, Ilga Vēvere, Jānis Priedkalns un Ivars Medenieks - tik vaiņagu var redzēt! FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.
Diriģente Marija Perejma Jāņu vakarā. Pavada Guntars Gedulis. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.
„eLVe“ dzied baznīcā 24. jūnijā. No kreisās: Inguna Grietiņa, Rasa Stonkusa, Indra Jakobsone un Dace Skudra. FOTO Inguna Grietiņa.
Salidojuma dalībnieki 24. jūnijā pēc dievkalpojuma pie Jāņa Mintika pieminekļa Kurzemes cietokšņa atrašanās vietā. FOTO Inguna Grietiņa.
Šarlotsvila (Charlottesville) 25. jūnijā. FOTO Marija Perejma.
Zvejnieks Džosefs (Joseph), kurš mūs „atšlepēja“ atpakaļ 25. jūnijā. FOTO Marija Perejma.
Marijas Perejmas dienasgrāmatas piezīmes. Noslēgums. Sākums LL209.
Otrdien, 19. jūnijā (turp.)
Tobago mūs sagaidīja ar pirmo lielo lietus šturmi, bet, ak, cik labi. Bagāžas savākšanas punkts bija dabas telpā zem brezenta jumta (lapenes stilā), kur ar lietus širmjiem gaidījām, kamēr debesis atkal zilas. Vienu momentu, kad smagāk lija – bagāžas ratiņus apsedza ar brezentu, un viss apstājās. Kurš būtu iedomājies, ka dzīves ritms šeit būtu vēl mierīgāks nekā Trinidadā!
Sadalīja mūs divās grupiņās, netālu vienu no otras, bet katrai ar savu vakara programmu, atskaitot kopīgos nakts izbraukumus. Koristi Putni devās uz Kariko (Cocrico) viesnīcu un Rupuči uz Bruņurupuču pludmales (Turtle Beach) viesnīcu – tieši Plimutas (Plymouth) pilsētiņas Kurzemes līča krastā.
Putni sapulcējās ap Kariko peldbaseinu, rokās pazīstamā ruma punša (rum punch) glāze un kopā ar mājiniekiem, ķīniešu izcelsmes viesnīcas saimniekiem – Anniņu ar brāli Miķeli – ieskandinājām mazo viesnīcu, ko bijām piepildījuši. Dziesmas viena pēc otras plūda ap peldbaseinu. Pievakares stundā Austrālijas koristi gaidīja odu invāziju, bet nekā – tie droši vien netika ielūgti! Ivars Medenieks (Melburna) novadīja dažas man nedzirdētas dziesmas no strēlnieku laikiem, kurām bija ļoti daudz pantiņu. Viņš bija viens no tikai trim vīriešiem starp skaistajām daiļavām. Īrijas meičas, kurām jaunas un spēcīgas balsis, atnesa trejdeksni, un, kuplinot skaņu, vakars izcepts.
Trešdien, 20. jūnijā
Gailītis jau bija nodziedājis trīs reizes, kad atvēru acis un attaisīju durvis uz pirmā stāva balkonu. Tur blakus ielā kašņājās vistiņas, un netālu rīta pastaigā redzēju kazas un suņus. Svaigs rīts, bet suta ļoti jūtama.
Šodien paredzēta Kurzemes piekrastes un seno kurzemnieku uzturēšanās vietu apskate.
Pirmā apstāšanās vieta bija Kurlandes (Courland) muzejs, kur mums pievienojās Rupuču busiņš, un bijām atkal viena saime. Acīs iekrita zīme Cilvēki bez savas vēstures zināšanām ir kā koks bez saknēm (People without knowledge of their history is alike a tree without roots). Sviedri pilēja, kamēr Guntars pārstāstīja Hercoga Jēkaba vairākus ceļojumus no Ventspils ostas ar kuģi Das Wappen der Herzogin von Courland (Kurzemes herzogienes ģērbonis), bet zināšanas bija svarīgas. Salidojuma ļaudis muzejam sadāvāja daudz latviskas veltes, kurām pēc uzstāšanās koncerta pievienojās arī Lilitas Daenkes (Adelaide) kokle.
Tā iesākās dienas rutīna. Katra grupa brauca ar savu busiņu, bet savienojās galapunktos. Līkumainie, šaurie ceļi arī neatļautu lielāku busiņu. Putnu šoferis Roberts bija pilns ar enerģiju un ļoti izpalīdzīgs. Viņam šī nebija pirmā satikšanās ar latviešiem, jo bija vadājis 15. salidojuma tautiešus. Ar mikrofona spēka palīdzību viņš stāstīja par salas paražām: ticību, kā arī māņticību; ka kazas karijs ir populārs ēdiens; salas emblēmā ir Cocrico putns, bet Teriyaki Courlander (Kurlanderu terijaki) esot nacionālais ēdiens!
Apstājamies Kurzemes līcī (Courland Bay) Mauntirvina pludmalē (Mt. Irvin Beach), kur Hercogs Jēkabs piebrauca savā ceturtajā ceļojumā. Pa ceļam apstājamies pie pirmās muzeja atrašanās vietas, no kurienes liela daļa latviskās mantas pārvietošanās procesā esot pazudušas.
Bija interesanti uzzināt, ka latviešu arhitekti ir izveidojuši plānus būvēt Kurzemes līcī latviešu centru, kur būtu apmešanās un restorāns, bet darbu nevarot īstenot bez kapitāla. Līdz šim atskaņas no Latvijas valsts ierēdņiem rāda tikai vārda interesi.
Pēdējā vieta Kurzemes līcī bija pie pieminekļa, ko darināja arhitekts Jānis Mintiks. Baltais piemineklis ir iespaidīgs un elegants, un atrodas uz daudzām salas pastkartītēm. Tam apkārt ir skaists, iežogots zālājs, kā arī šilte, kas izskaidro, ka šī ir salas visvecākā cietokšņa un pilsētas vieta kopā ar vēsturisku pārskatu, ieskaitot Hercoga Jēkaba ceļojumus.
Putnu viesnīcā Anniņa pusdienām bija sagatavojusi banānu lapās pankūkas tīteni ar gaļu, tik atgādināja, lai attin lapu pirms ēšanas!
Pēcpusdienā bija kopkora mēģinājums, kurā Guntars izņēma paredzētās koncerta dziesmas. Tikām visi nodarbināti, ieeļojot balsis, veidojot saliedētu skaņu. Tenori īstenībā bija tenores – Inese Laine (Adelaide), Ingūna Grietiņa (Dublina) un Ilga Vēvere (Adelaide), kas forši izdziedāja savas partitūras. Pēdējās dienās viņām pievienojās Juris Spaile no Dublinas. Basu rindā bija Ivars Medenieks (Melburna) un Jānis Priedkalns (Adelaide), kas godīgi deva dziesmām dziļumu.
Vakariņās Anniņa par godu bija mums sagatavojusi kazas kariju, kas bija pikants un garšīgs!
Vakara programmā pēc izvēles aizbraucām uz Signalkalna (Signal Hill) vidusskolas ēkām noklausīties Signalkalna absolventu (Signal Hill Alumni) kori Džona Arnolda (John Arnold) vadībā. Šis ir godalgots koris, kas taisījās ceļot uz Ņujorku, un mums bija tas gods pievienoties viņu mēģinājumā. Tāpat kā ar Steel Band Trinidadā, šī iespēja parasti nav pieejama. Kora repertuārs ir gospela (evaņģēliju) stils ar ritmiem un kustībām, kas tā aizrāva, ka arī es pievienojos Īrijas daiļavām un atdarināju kora horeogrāfijas kustības – kājas strādāja automātā. Vietējie par mums pasmaidīja. Viņiem nelija pat sviedru lāsīte, bet manam T-kreklam vajadzēja vannu! Bija privilēģija piedalīties, klausīties un redzēt, it kā sēdētu koncerta pirmajā rindā, kā arī izjust viņu dziesmas mīlestību un plūstošās ķermeņa kustības.
Visi bijām tā iedvesmoti, ka atpakaļceļā mūsu busiņā rāvām dziesmu pēc dziesmas. Ja skatītos no gaisa, tad liktos, ka esam tāds mazs, skanīgs, latvisks, kustošs punktiņš, kas pārceļo Tobago salu.
Ceturdien, 21. jūnijā
Šodien izbraukums veda uz Argaila (Argyle) ūdenskritumu. Tagad mums jau ir dienas rutīna organizēta. Busiņā katram sava vieta. Tas arī palīdzēja uzzināt, kam vēl jāuzkliedz, lai pasteidzās!
Ceļā Roberts pastāstīja par zīda kokvilnas kokiem, daži no kuriem ir 400 gadus veci. Viņš minēja, ka Tobago salā ir 55 000 iedzīvotāju un 90% no tiem ir ar Āfrikas izcelsmi. Sala ir galvenokārt sadalīta divās daļās ar 50 atsevišķiem ciemiem. Pa vidu lietus nepieejami meži, kur ceļu nav.
Kad piestājamies pie kešjūrieksta koka, tad mums izskaidroja, ja to ēdot, pirms tas gatavs, dedzinot lūpas. Tobago salas kešjūriekstus taisot sulā un vīnā. Katrā stādā tikai viens rieksts. Tagad saprotu, kamdēļ veikalā mans mīļākais rieksts tik dārgs!
Apkārtne tik zaļa, tik skaista, bet, ai – tik sutīgs! Piestājamies vietā, kur ainava aizrāva elpu; tuvumā tirgotāju stendiņš, šuneļi apkārt staigā, un ceļmalā ziedēja skaisti ziedi un smilgas. Mājas visas spilgtās krāsās. Tas, lai veidotu gaišu dzīves omu. Kopš 1963. gada ar orkānu, kas iznīcināja visu zemkopību un lielāko daļu zvejniecības, Tobago sala galvenokārt (60%) pastāv no tūrisma. Tagad salai ir jāpaļaujas uz Trinidadu, uz visām mantām un vielām, kas rada paaugstinātas cenas.
Redzējām, kur ceļi izskaloti un vērojām, ka neviena ēka nebija augstāka par 3 stāviem. Tas tādēļ, jo pēc likuma neviena ēka nedrīkst pārsniegt kokosa koku! Redzējām arī kā kakao koki aug; šoferis apstājās un ar nazi attaisīja augu, lai parādītu kakao pāksti.
Saka, ka salas vēsturē esot bijuši 42 valdītāji, jo ir labs dzeramais ūdens (ko mēs neviens neizmēģinājām), ražīga zeme un dziļa osta. Skati skatu galā. Aiz katra līkuma parādījās cita skaista vīzija. Tur bija Angļa līcis (Englishman's Bay) un Parlatuvjera līcis (Parlatuvier Bay). Pēdējā līcī dzīvo zvejnieki, kas savam ciemam ir izcīnījuši tiesības nebūvēt tūristu hoteļus. Pa ceļam redzēju kādas gotiņas un no Roberta sapratu, ja satiekos ar kādu čūsku, tad no tās man nebūtu jābēg.
Gājienā uz ūdenskritumu vajadzēja mazliet dūšu – slideni ceļi un akmeņi vietās ļoti asi. Te bija augšas un lejas. Mēs kā lentas līnija sekojām gidei, kamēr tikām klāt pie ezera. Te gan derētu dēļu taka! Daži peldējās, citi leca ar kliedzieniem no akmeņainās malas, bet es – tik paplunkšķināju kājas un kā nāra sēdēju uz izvēlētā akmens, vērojot apkārtnes skaistumu. Atpakaļceļš bija roku rokā, jo tagad mums visiem bija slidenas kurpes. Pusdienās zem koku ēnām visiem bija laba apetīte.
Dabas parkā vērojām salas putnus un dzīvniekus, galvenokārt būros vai ierobežotā laukā. Šeit redzējām viena cilvēka pūles uzturēt to, kas salai ir pazudis. Lielie, krāšņie makao papagaiļi, kapucīnu mērkaķi, rupuči un čūskas.
Kad atgriezāmies Kariko, tad pirms vakariņām vēl bija spēks kopkora mēģinājumam.
Piektdien, 22. jūnijā
Šorīt Rupuču viesnīcas priekšā plīvoja Latvijas karogs. Plānotais maršruts veda uz Baložu ragu (Pigeon Point). Viss tik zils un tīrs. Pat bija steķis, kura galā atradās būdiņa ar salmu jumtu. Mūs gaidīja sarunātā laiva, bet pirms varējām iesākt dienas aktivitātes, mūsu baņķieri – Guntars Gedulis un Inese Laine cītīgi pārskaitīja samaksu. Katrā busā bija viens finanšu valdnieks. Putniem tā bija Inese, jo viņai bija mazā naudas somiņa, kā arī piezīmju grāmatiņa un rakstulis. Ar rīta norunāto summu busiņā pirms gala punkta varēja par to samaksāt TT vai Amerikāņu dolāros. Par katru US dolāru bija seši TT dolāri. Tur bija grāmatvedība, jo ne visiem bija pareizā summa, un busā naudiņa ceļoja roku rokā. Labums no tā bija tas, ka bez piemaksas visi varēja izmainīt valūtu pēc vajadzības. Gala punktā abi bankas direktori pārskaitīja, kas un kā.
Brauciens laivā ar stikla dibenu veda uz korāļiem. Jūras vējiņš bija tik svaigs! Tur bija seklas un ļoti dziļas jūras vietas, korāļi un spilgtas zivis. Piestājās, lai varēja snorķelēt un tad pieveda pie Neilona baseina (Nylon Pool). Šī bija īpatnēja vieta. Tā kā oāze tuksnesī – sekla, rāma vieta starp jūras dziļumiem. Mitoloģijas stāsts ir, ja šeit izpeldoties, tad paliekot 10 gadus jaunāks! Neesmu peldētāja, bet, ja būtu zinājusi, ka ūdens tikai līdz gurniem, būtu ko citu uzvilkusi. Tomēr nevarēju palaist iespēju garām un no laivas trepēm iemērcēju kājas.
Pēcpusdienā aizbraucām uz Robinsona Kruzo alu, kas tagad atrodas privātā īpašumā. Atļauju saņēmām, un tad sākās stāvais ceļš gar šalcošo jūras malu.
Uz mājas ceļa neplānoti piestājāmies pie veikala. Tam pretī bija māja ar Latvijas karoga krāsām – it kā tā mūs sveicinātu.
Vakariņās bija skābenes ar zivi un kukurūzas polente. Citi aizbrauca pie Rupučiem izmēģināt limbo dejas spējas, es – likos uz auss.
Sestdien, 23. jūnijā
Brokastīs bija pankūkas ar sagrieztiem banānu gabaliem, kas pārbērti ar mandeļu šķēlēm.
Botāniskais dārzs mūs gaidīja, un pakalnē skats zem kājām uz pilsētu bija skaists. Vēl viena diena paradīzes stūrītī. Izmetām cilpu uz Jura Cietoksni (Fort George), kur gailītis nodziedāja savu dziesmu, un tad maza pastaiga pa Skarboro (Scarborough) – Tobago galvaspilsētu. Secinot pēc plakātiem, tauta ir lepna par savu mantojumu, un ielās atstātie lielgabali atgādina cietokšņa vēsturi.
Pēcpusdienā bija kopkora mēģinājums, ko novadījām bez Guntara, jo mūsu starpā bija 5 diriģenti, izņemot visas 18 Līgo vakara dziesmas, Inguna Grietiņa un Rasa Stonkus no Dublinas eLVē, Inese Laine no Adelaides Daugavas Vanadžu ansambļa, Lilita Daenke no Adelaides Dziesmu laivas un es. Un kas par sadarbību! Tiešām ātri un jauki visu sadalījām un izveidojām.
Ar busiņu un tautas tērpiem braucam pie Rupučiem, kur kopīgi salasījām Jāņu vakaram zāles un ziedus, no kā taisījām vaiņagus. Kā īstā Jāņu tradīcijā, lasot zāles, uzlija lietutiņš, kas tiešām skaisti atsvaidzināja. Iespiedām vēl mēģinājumu ar vietējo kori Music Amateurs, kas piedalījās ar mums viesnīcas paredzētajā vakara koncertā. Pūt, vējiņi jūras krastā vareni skanēja.
Tam sekoja kopkoris, izdziedot visas Līgo vakara dziesmas, kam līdzi dziedāja pārējie salidojuma ļaudis, kur katra diriģente deva variāciju un svaigumu Guntara pavadījumā.
Tobago salidojumos ir izveidojušies pašu tautas vārdi Līgo dziesmām, piemēram:
Dod sieriņu, Jāņu māte,
Palmu lapu bļodiņā.
Dod rumiņu, Jāņu tēvis,
Kokosrieksta čaumalā.
Visiem labi, visiem labi
Kurzem's līča maliņā;
Melnas govis, brūnas kazas,
Cūku dīda papagail's.
Ap plkst. 22.00, kad bijām noklausījušies Tobago Euphonics Steel Band, kura pēdējā dziesmā melburniete Māra Medeniece izveidoja konga līniju, kam salidojuma tautieši spontāni pievienojās un izdancoja visu telpu, tad gājām uz jūrmalas vietiņu un smiltīs pie galda un viesnīcas apgaismojumā novietojam krēslus un dalījāmies ar rupjmaizi un sieriem. Jāņu vakars Kurzemes Līcī!
Dziesmu cikls sākās ar Guntaru, un pēc tam katrai diriģentei bija jānovada sava dziesma. Tam sekoja apdziedāšana – arī ar Tobago pieskaņu. Ugunskurs bija skaisti salikts, bet pēdējā mirklī informēja, ka to nedrīkst aizdegt – tieši esot bruņurupuča olas dēšanas apsargātā vietā. Par to bija žēl, bet priecājāmies dziesmās un par to, ka lietus no mums izvairījās.
Svētdien, 24. jūnijā
Brokastīs jauks pārsteigums. Arturs Dudars (Ogre) uzdāvināja Latvijā ražotos siera gabaliņus un ar palikušo rupjmaizi – tieši ko vēders prasīja!
Plkst. 9.00 Sv. Dāvida baznīcā, kas Putniem atradās ielas galā, aizgājām uz dievkalpojumu, ko vadīja Tobago Anglikāņu baznīcas arhidiakons tēvs Filips Izaks (Phillip Isaac). Bija paredzēts, ka mūsu pašu diakons Jānis Priedkalns piedalīsies, bet viņam bija jāatvadās iepriekšējā vakarā, lai tiktu laicīgi uz citiem pienākumiem.
Gan dievkalpojums ilga 2 stundas, tās pagāja ļoti ātri. Sienas bija būvētas ar posmiem, kur bija cementa caurumaini bloki, kas ļāva vējiņam cauri plivināties. Ārā gāza lietus, kas deva burvīgu atslābumu no sutas. Dievkalpojumā izjutu lielu sirsnību no vietējiem tautiešiem, un netrūka emocionālu momentu.
ELVē sastāvs tik skaisti nodziedāja, īpaši Riharda Dubras Lūgšanu – 25. psalms, kā arī Inguna un Rasa Pie Jesu duetu (Endrjūs Loids-Vebers). Koris noslēdza ar Dievs, svētī mūsu zemi (Ludis Bērziņš). Pavadījumus visus veica Guntars. Biju uzlūgta pateikt dažus vārdus – novēlēju Dieva svētību MŪSU salai. Gan šī ir anglikāņu baznīca, tomēr salas iedzimtie ritmi bija jūtami dziesmu izvēlē – tie bija gaiši un pacilājoši. Atmiņā paliks mācītājs ar marakasiem rokā, piesitot to klāt dziesmu ritmiem.
Kurzemes piemineklis atradās baznīcai blakus, un tur visi satikāmies uzņemt kopīgo salidojuma foto. Pirmo reizi debesis atvērās, un visi muka kā viens.
Pēc lauka pavarda kopīgām pusdienām pie Putniem, visi devāmies uz kora festivālu. Sākās Kurlandes desanta dienas (Courland Landing Day) programma. Šis koncerts atzīmēja Ražas festivālu, ko organizēja metodistu baznīca. Bija krāšņie tērpi un enerģētiska gospelu dziedāšana. Programmu ievadīja jaunieši, kas gāja simboliskā gājienā pa zāles eju, rokās atnesot augļus un saknes, ko salika pie skatuves.
Putni savos vilnas tautas tērpos baudīja dabas pirti, bet zālei, kā jau citās vietās, trūka viena siena, par kuru cirkulēja gaiss. Koris nodziedāja Pūt, vējiņi un Apsolīto zemi (The Promised Land) ar Music Amateurs kori. Pēc priekšnesuma pa mikrofonu dzirdējām, lai lūdz Tobago salai atstāt mūsu skaistos tautas tērpus!
Žēl, ka programma neīstenojās visā pilnībā, jo mēs gaidījām, lai ar tautas tērpiem mūs tie Karību staltie puiši ieceļ laivās!
Mūsu mazām tautām ir viena kopīgā valoda un tā ir mūzika. Braucot mājās, busiņā atkal skanēja dziesma pēc dziesmas.
Pirmdien, 25. jūnijā
Pienākumi izpildīti – laiks atpūsties! Šoferis Roberts bija busa logus atstājis vaļā – lai mēs varētu baudīt salas gaisu – īstenībā vēsinātājs kliboja.
Tikām uz Šarlotsvilu (Charlottsville) – vietu, kur Karību un Atlantijas jūras satiekas. Šī ir vistālākā vieta ziemeļos ar dziļu ostu un daudz vasarnīcām. Lai tiktu pie izmeklētā līča, bija jāstaigā pa taku uz augšu, kur tikai kaza varētu skriet. Uz leju kalnam bija stāvas trepes, kas dažiem atgādināja Siguldas klinšu kalnu kāpnes.
Īpatnējs bija tas, ka bijām vienīgie šai līcī. Latviešu valoda atskanēja jūrā, smiltīs un akmeņos. Tā bubinājās un savijās ar sauli un jūru. Jutāmies kā saliedēta saime. Atpakaļceļu daudzi nevēlējās otrreiz baudīt, un tā sarunāja zvejnieku Džosefu (Joseph) par samaksu lielāko daļu atšlepēt ar laivu. Viņam sekmīga diena – noķēra daudzas lielākas zivis. Ceļš uz mājām bija ērtāks. Vēsinātājs tika sekmīgi iedarbināts, un pēdējo reizi braucām pa ielām, kas apkampj jūras krastu, stāvām klintīm un redzējām varenos skatus.
Atvadu vakariņas bija dzirnavās pie jūras krasta. Tur atradām galdus, puķes, galdautus un servjetes, dekorētas sarkanbaltsarkanās krāsās.
Runas plūda, ēdiens garšīgs. Normans Penke (LR vēstnieks ANO) pateicās Guntaram par lielo darbu un izteica cerību, ka turpmāk varētu veidot Latvijas atbalstu Tobago salidojumiem.
Salidojumu vēsturē Guntaram nekad nav bijis tik daudz palīgdiriģentu. Bez mēģinājuma mēs pateicamies Guntaram, nodziedot M. Brauna Saule, pērkons Daugava, pieaicinot visiem pievienoties. Vietās izpildot pavadījumu ar balsīm. Klusiņām Ivars Medenieks (Melburna) ieslīdēja mums aizmugurē, jo mūsu starpā nebija basu balss. Atklātā telpā pie jūras krasta, kur uguns lāpas vienojās ar nakts debesīm, dziesma skanēja dzidra un spēcīga. Mēs jutāmies kā viens ar plūstošo skaņu un bijām aizkustināti ar kopības sajūtu.
Guntars katrai pasniedza stopa saktu, un par piemiņu visi salidojuma dalībnieki saņēma Tobago salas karti un monētas.
Drīz izskanēja Mājās jā-aiet, mājās jā-aiet... visi sadevās rokās un ar apkampieniem atvadījās.
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Kurzemē...
Marija Perejma
Kora „Atbalsis“ diriģente/vadītāja
Laikrakstam „Latvietis“
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
