Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Tīra jūra vieno“ – (2)

Pārgājiens gar Latvijas jūras robežu

Laikraksts Latvietis Nr. 211, 2012. g. 24. jūlijā
Anita Jansone-Zirnīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Baibas mājās pie Ventspils. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Ventspilī pie Rakstnieku un Tulkotāju mājas. Pirmais no kreisās Imants Blūms – mūsu gids Ventspilī, vidū Andra Konste – mājas direktore. Un mūsējie – Daniēls (ar „Tīra jūra vieno“), Ilze – ar mūsu karogu, foto Ilze. Priekšplānā Līva un Baiba. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Ventspils ainiņa ar Baibu aiz fotoaparāta. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Pieskarties avotam. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Monitorings pie Ventspils. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Mēs Ventspils šūpolēs. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Baltijas jūra vējainā dienā. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Daniēls būvē telti. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Atpūtas brīdis. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Vilnis Skuja stāsta par Slīteri. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Jūras malas arhitektūra. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

1. turpinājums. Sākums LL209.

Tīra jūra vieno turpina savu gaitu. Iepriekšējā apraksta daļa beidzās ar sarīkojumu Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājā. Direktore Andra Konste iepazīstināja ar mājas dzīvi, uzdevumiem un dažiem jaukiem notikumiem, nu jau vairāk kā piecus gadus ilgajā nama pastāvēšanas laikā. Rakstnieku māja spējusi piešķirt Ventspilij vēl papildus pievilcību. Radošie cilvēki, kas te reiz baudījuši mierīgo, bet reizē uzlādējošo nama gaisotni, itin bieži mēdz atgriezties atkal un atkal.

Svētdien kopā ar mums gida lomā gar jūru nāk ventspilnieks Imants Blūms. Ejamais gabals, kā jau pie svētdienas, neliels – no Ventspils naftas īpašumu augstajām sienām, gar Staldzeni, līdz Liepenei. Te krasts atšķiras no visa līdz šim redzētā. Imants aizrautīgi skaidro, gluži kā ģeoloģijas uzskates līdzeklim atsegtos zemes slāņus. Kādā ceļa posmā krasts veidojas no spoži melnas kūdras, cauraustas smalkām tērcītēm. Vienuviet pat neliels ūdenskritums ar neaizmirstulītēm gar mirdzošo ūdensšļakatu malām. Negaidīti daudzveidīgs krāsu salikums, neparasts jūras krasta pierastajai ainai. Te zilajam mālam pāri plūst purva rūdas rudi iekrāsoti avotiņi, laistās nez kur radušies zeltaini toņi un violetas atblāzmas. Faktūra dažādība ar gaismēnu saspēlēm padara redzēto neaizmirstamu.

Nākošajā dienā turpinām ceļu uz Ovišiem. Sākumā daži kilometri pa akmeņainu, grūti ejamu krasta daļu, vēlāk gājiens pārvēršas tīrā izpriecā, jo pludmales smilts blīvi, gludi noskalota. Ainava mainās, liedags kļūst plats, mežs atkāpjas, krasti lēzeni. Tik viegli ejams, ka aizlēkšoju garām pagriezienam uz Ovišu bāku, kas no liedaga nav redzama. Te sakari nedarbojas, Jānis pašaizliedzīgi vismaz divus kilometrus rikšo, lai pagrieztu mani atpakaļ... Teltis būvējam bākas slēgtajā teritorijā. Mums tiek dota arī brīnišķīgā iespēja palūkoties no augšējā skatu laukuma uz zilzaļajām tālēm un knapi saskatāmo Miķeļtorņa svītriņu – rītdienas gājiena virzienu. Jūra kā meži un meži kā jūra.

Pašā vakarā visi aizgājuši uz jūru. Agris ar uzticēto atslēgu rūpīgi aizslēdzis vārtiņus. Mēs ar Līvu palikušas iekšpus. „Kāpsim pāri!“ – saku. Tā arī izdaru. Līvai nekas cits neatliek kā sekot. Pēc brīža viņa kautrīgi ieminas: „Mēs ar meitenēm spriedām, diez cik gadu tev varētu būt?“ Mazliet parunājam par gadu, laika un pieredzes tēmu. Tad Līva saka: „Jā, mēs nolēmām, ka vecumā gribētu līdzināties tev.“ Hmm... Man šķiet, ka līdz tam vēl gadu divdesmit, tad jau redzēs... Jāāā... jaunībā viss izskatās citādāk.

Otrā rītā Sanita vada jogas nodarbību. Jānis vēlējis sniegt enerģiju veicinošu vingrojumu kopumu. Pēc seansa viņš pats patiešām aizjoņo gar jūras malu kā uzvilkta atspere. Uz mani nodarbība iedarbojusies gluži pretēji. Liekas, ka pārāk labi esmu izpildījusi pēdējo – atslābināšanās daļu. Tā arī visu dienu eju, ciet migdama. Diena ar skaistiem gubu mākonīšiem zilajās debesīs, bet asu vēju, kas sāpīgi triec parupjās smiltis pret kailajām kājām. Gabals liels – līdz Irbes ietekai. Kā vakarā, saziņā ar īpašu attāluma mērītāju, zināja vēstīt Mārtiņš (viņš iet ar mums no Ventspils līdz Mazirbei), esam gājušu septiņas stundas un pieveikuši 24 km. Tas ir tiešais ceļa gabals, bet klāt vēl mērījumu laikā nostaigātie attālumi un līču loki gar upes ieteku, tā, ka šai dienai tuvu trīsdesmitam būs gan. Svinam mierīgu vakaru ar ugunskuru, tikko lasītu gaileņu mērci un melleņu uzkodām.

Nākošajā rītā, jau Irbes otrajā krastā, lai nokļūtu līdz jūrai, jāiet cauri mežam. Tāda pārmaiņa mums tīri pa prātam. Tik jauki skatīt meža piesātināto zaļumu un panašķēties ar mellenēm un meža zemenēm. Iznākot no meža ēnainās valstības, kā brīnums paveras skats uz saules apspīdētajām smilšu joslām, kas mijas ar Irbes zilzilajiem ūdeņiem un jūru – violetzilu, svītrotu ar baltām viļņu galotnēm. Šajā dienā sastopam arī pa kādam retam pretimnācējam. Vakardiena, aizvakardiena gan pagāja nesastopot nevienu cilvēku, kas nebūtu mūsu pulkā. Šodien pat dažas laivas dodas jūrā. Krasts apdzīvotāks. Dienas mērķis – Mazirbe. Esam laipni aicināti apmesties Anitras Tomas un Viļņa Skujas mājvietā. Abi saimnieki ir aizrautīgi dabas pētnieki. Vilnis jau trīsdesmit gadus strādā Slīteres Nacionālajā parkā. Tik zinoša gida pavadībā no Miķeļtorņa lūkojamies uz Slīteres mežiem, kas sedz jūras senkrastu un glabā dabas retumus. Vakarā Vilnis rāda dabas parkā fotografētos un filmētos dzīvniekus, putnus un ainavas. Tur aļņu peldes jūrā, vilki peļu medībās, rubeņu riests. Esmu jau agrāk pamanījusi viņa rakstus un fotogrāfijas žurnālā Vides vēstis. Mājās pārlasīšu ar jaunu skatījumu. Būdams labs stāstnieks, Vilnis varētu piepulcēties tādiem pasaulē labi zināmiem dabas aprakstniekiem kā Darels, Lorencs vai Heriots. Nepajautāju, vai viņam ir nodoms apkopot savus pieredzējumus grāmatās, taču tas būtu ieguvums mums visiem.

Saimnieki mūsu priekam izkurinājuši pirti. Anitra sagatavojusi savu slaveno zaļo maisījumu, kas lietojams pie salātiem vai pie jebkura ēdiena. Veselības eliksīrs. No rīta kaimiņu dārzā saplūktas nezāles, sablenderētas, lietojamas visas dienas garumā. (Kaimiņu dārzā tādēļ, ka savējā nav, jo žurnālistes darbs neļauj veltīt dārzam vajadzīgo uzmanību.)

Nākošajā rītā vēlreiz apstājamies pie liela režģu būra, kurā mitinās divi kraukļi, kas paglābti no bojāejas un savvaļas dzīvei vairs nevar piemēroties. Vilnis ir arī ilggadīgs kraukļu pētnieks, savulaik atklājis līdz tam pasaulē nezināmas šo gudro putnu dzīvošanas īpatnības.

Garā un miesā stiprinājušies, nolemjam nesadalīt gājienu līdz Kolkai divās daļās, bet nocilpot to vienā paņēmienā. Skaisti saulainā rīta gaismā sākam ceļu. Ap pusdienlaiku virs meža savelkas draudīgs mākonis, kas itin drīz sāk plivināt tumšzilas, pajukušas lēkšķes un it nemaz nav ilgi jāgaida, līdz tas nogāž lielu ūdens daudzumu pār mūsu galvām un mugurām. Īpašs satraukums par tehniku, kas mugursomās. Lietus nezin kādēļ auksts. Bija taču silta diena. Sāk salt, tas paātrina iešanas ātrumu. Bet jūra tik skaista! Katra no tūkstoš tūkstošām lielajām lietus lāsēm jūrā veido mazus konusiņus, kā vulkānu krāterus. Atkal priecājos un brīnos par formu un līniju atkārtošanos dabā, to līdzināšanos un pārveidošanos.

Sarodamies Kolkas Ūšos pa kārtai. Jo vēlāki nācēji, jo vairāk nosaluši. Viens otram palīdzam ātrāk tikt pie kaut kā sausa, silts, karsta. Kā Jānis teica: „Lietus mūs visus saliedējis – abās šī vārda nozīmēs.“

Piektdien un sestdien paliekam Kolkā. Pamatgrupa ar datoriem ievācas bibliotēkā, lai apkopotu gājiena dienās pieredzēto un papildinātu mūsu mājas lapu www.manajura.lv

Mazirbes vakarā gājējiem uz dažām dienām piebiedrojušās Dace, Zane un Inese. Viņu interešu un cīņu lauks ikdienā ir ģenētiski modificētās pārtikas problēmas. Piektdien sarodas brīvdienu ciemiņi. Atbrauc Jāņa un Agra ģimenes. Arī daži draugi, kas ies ar mums pāris dienas. Visi zaļā dzīvesveida, vides aizsardzības un arī ideālisma pārņemti domubiedri.

Kopā ar Jāni un Daniēlu esam piektdienas vakariņu gatavotāju komanda. Lielajā katlā ar ugunskura dūmu garšvielu top tomātu zupa. Daniēls pēc sev vien zināmas receptes gatavo ķiploku grauzdiņus. Viņam uz visvisādu neredzētu, nezināmu ēdienu gatavošanu īpašs nags. Jāpamācās.

Vēlā vakarā mūsu ugunskura kopienai pievienojas kāds Šveices vācietis, kas ceļo no Pēterburgas, caur Igauniju un Latviju uz Poliju, tad atpakaļ uz Šveici. Patīkami zināt, ka komforta lutinātajā laikmetā ir ceļotāji, kas atļaujas doties ceļa piedzīvojumā ar tādu brīvības izjūtu, gatavi pieņemt pārsteigumus un negaidītas situācijas. Liela mugursoma, īrēta telts un ceļš zem kājām. Ilgi sarunājamies par dzīvi, dzīvošanu, mirkļa burvību, par ugunskura vienojošo spēku. Piezogas nogurums, mēs atvadāmies. Es vēl apsolos uzmanīt ugunskuru līdz izkvēlos pēdējās ogles.

Aiz vārtiņiem šalc jūra, kuras vilinājumam ļaujoties sāku iet atpakaļ Kolkas raga virzienā (tam pirms vairākām stundām pa ceļu paskrējām garām lietus mērcēti, galvas plecos ierāvuši, nu mierīga nakts), sākumā eju gar pašu krastu, rāpdamās pār sakritušo priežu stumbriem, izlīzdama caur izskalotām priežu saknēm (Ak, ka tik nu negadītos kāda vilkaču priede!), tad saprotu sava nodoma neiespējamību un meklēju taciņu gar meža malu.

Pilnīga tumsa, tomēr kājas brīnumainā kārtā pašas atrod ceļu un galu galā izved pie pašas robežšķirtnes, kur satiekas atklātās jūras un līča ūdeņi. Tā maģiskā vieta Latvijas kartē, kas tik ilgi bija nepieejama. Vien sapnis nokļūt Kolkas ragā. Tagad es te stāvu. Naktī. Viss liekais neredzams. Pastāvēt te, pabūt, domās atskatīties uz ceļa daļu gar atklāto jūru, kas bija tik skaisti!

Ejot atpakaļ ievēroju īpatnas priedes siluetu, kas pret jūru un nakts debesīm izskatās gluži vai pēc Romas pīnijas. Caur zaru vainaga augšējo daļu paspīd dilstoša mēness vārā gaisma, zemāk, pret horizonta līniju, spožās ugunīs mirdzošs tālīns kuģis.

Gandarīta par nakts gājiena uzdrīkstēšanos, ap pulksten trijiem, klusi ielienu savā teltī.

Sestdien Kolkā Zvejnieku svētki. Ilgi gaidīts notikums, taču daļu programmas sabojā lietus šaltis. Gājiens un svētku atklāšana paiet bez lietusmēteļiem. Vēl pagūstu izbaudīt arī īpašo svētku ekskursiju vaļējā, aizgājušo laiku kravas mašīnā. Priecīgi pārsteigta sastopu kravas kastē dzejnieku un tulkotāju no igauņu valodas Guntaru Godiņu kopā ar igauņu grupu, kam viņš māca latviešu valodu, bet patlaban rāda Latvijas lībiešu krastu.

Lietus jau sācis līt aumaļām, kad eju apskatīt Kolkas lībiešu centru. Tur neliels muzejs. Aina Bolšas kundze, redzot manu ieinteresētību, stāsta un rāda, pat apģērbj lībiešu sievu svītraino apmetni, kuru pirms tam esmu noturējusi par brunčiem.

Svētku koncerts luterāņu baznīcā pulcējis pavisam nedaudzus klausītājus. Žēl, ka tā.

Pirmo reizi oriģinālā redzu pirms gadiem divdesmit gleznoto Helēnas Henrihsones altārgleznu. Darbs savulaik raisījis virkni pretrunīgu spriedumu, tagad kļuvis par pašsaprotamu baznīcas daļu un lieliski iekļaujas vidē. Apbrīnoju savas kolēģes uzdrīkstēšanos un glezniecisko varēšanu.

Svētdien no rīta nikns lietus. Klusi ceru, ka mūsu galvenais atcels paredzēto gājienu uz Pūrciemu, jo esam taču dienu ietaupījuši, bet nekā, nekādas žēlastības. Neviens lāgā nekustās, tie, kas izlīduši no teltīm staigā ar zemu nolaistiem lūpu kaktiņiem. Vienīgi Baiba! Viņa iebāž galvu manā teltī, moža, kārtīgā pretlietus apģērbā, smaidīga. Saka: „Uhh! Jāā! Iesim!“ Un top priecīgāk. Uz brīdi lietus nedaudz piestāj. Pēc piesārņojuma noteikšanas pludmalē, dodamies ceļā. Esmu aizgājusi nedaudz ātrāk uz priekšu. Redzu, ka tieši pretim, virs liedaga, starp mežu un jūru joņo pelēklillā tievs, garš, blīvs mākonis. Stipra vēja nests, drīz vien tas ir klāt ar visu savu slapjo saturu. Ūdens šaltis pātago seju. Bet laime! Krastmalā atstāts traktors, kura aizsegā kādu brīdi patveros.

Tomēr brāzmas ir tik nežēlīgas, ka sadūšojos ieremsties kabīnē. Tas nav viegls uzdevums, jo kāda trepīte, ja tā reiz bijusi, sen izplēnējusi, rokturis arī, šķiet kalpo pēdējo vasaru. Pieveicu sev doto uzdevumu un esmu zem jumta. Iekštelpu nav viegli aprakstīt, skaidrs vien tas, ka jaunāka par mani jau nu šī mašīna nav gan. Sēžu šim brīdim elitāros apstākļos, mazliet ar eļļu nosmērējusies un pāris caurumus lietusmētelī ieguvusi, vēroju pārējos nācējus. Miniet, vai kāds pamanīja manu troni? Ietuntuļojušie lietus jakās un mēteļos, galvas nodūruši, viņi pat traktoru nepamanīja, par mani jau nu vispār nerunājot. Kad trakā šalts pierimusi, sekoju pārējiem. Visi iet ciešākā grupā nekā parasti. Pa gabalu tas tiešām atgādina vienotu ķermeni ar trīsdesmit kājām un daudziem maziem, krāsainiem spārniņiem – vēja pluinītiem lietusmēteļu stūriem. Izskatās pēc kādas dīvainas būtnes – kaut kas starp lielu kāpuru un daudzspārnainu spāri.

Laiks mazliet noskaidrojas. Varam sākt novērtēt gluži atšķirīgo ainavu. Vietām lapu koku mežs pienāk pavisam tuvu krastam. Daudzas mazas tērcītes urdz pār liedagu, krasts zems, mitrs. Nākas šķērsot arī pirmo upi, kuras pārvarēšanai jāvelk garās bikses nost, ja negrib tālāk slapjām staigāt. Tomēr galu galā Pūrciema naktsmītne sasniegta.

Tagad atvados līdz nākamajiem piedzīvojumiem – turpinājums sekos.

Anita Jansone Zirnīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com