Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


3x3 nometne Kocēnos

Ulda Siliņa ieraksti dienasgrāmatā

Laikraksts Latvietis Nr. 212, 2012. g. 27. jūlijā
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
3x3_Sarkans

8. – 15. jūlijā, Kocēnos, netālu no Valmieras

Neskatoties uz to, ka man bija jācīnās ar vīna degustētājiem, pēcdzemdību vingrotājām kopā ar mazuļiem, pirtniekiem un citiem konkurentiem, manam referātam Dīvainā Austrālija publikas atsaucība bija aizkustinoša. Bija ieradušies 12-8 +1 3x3nieki, no kuriem viens pusceļā bija aizmidzis, trīs aizgāja degustēt vēl neizbrūvēto vīnu, un viens ieradās tieši uz gala vārdu.

* * *

Vakar ieradās nometnē divi akordeonisti – Andris Davidonis un Vivita Skurule. Abi ir labi zināmi 3x3 aprindās. Vivita ir pazīstama ar savām divdomīgām latgalīšu dziesmām. Andris ir mani turējis ar savu štrumentu uz vokālā šaurā ceļa gadiem ilgi, kad vien es esmu ticis pie dziedāšanas. Kopš es esmu kļuvis 3x3 rindās pazīstams arī kā vokālists, ielūgumi iepriecināt publiku pienāk arvien retāk. Ja ne visi, tad daudzi atcerēsies manu uzstāšanos ar Sazatiku puisīti tiltiņa gala Cesvaines saieta noslēguma koncertā ar Purciema palienēto lakatiņu galvā. Šī dziesma nāca no manas dziesmu spēles No Kurzemes bērniņš biju. Tagad viņa man saka: „Tu taču to dziesmu atkal nedziedāsi?“ Tas tiek pateikts tādā tonī, ka es zinu, ka savu lakatiņu viņa man vairāk nedos. Protams, Purs jau nav vienīgais sievišķis saietā, bet tas krupis ir citur aprakts. Es esmu izpildījis jau 3 Brīvā mikrofona anketas, bet ielūguma kā nav, tā nav.

* * *

Es vakar ienācu ap plkst. 2.00 (no rīta) Nīkšanas telpā un tiku saņemts ar saucieniem un bļāvieniem, kur es visu laiku esot bijis, un ka pēdējais laiks nākt dziedāt. Es neuzskaitīšu, kas tie teļa rīkles bija, teikšu tikai, ka tur bija liels skaits prominentu personu dažādos Aldara līmeņos. Es atbildēju, ka es esmu vēl pirts rituāla garīgo aspektu iespaidā, ieradies nopirkt ko tādu, ko viņi nedzer (kas tika saņemts ar neticīgu izsmieklu) un ka man sacīts, ka pēc pirtāžām nedrīkst lietot neko alkoholisku, un, kas attiecas uz dziedāšanu, ja man nav ko liet iekšā, nekas nenāk ārā. Punkts.

Kāpēc šis ievads? Es gribu jums pastāstīt, kur es biju. ES BIJU PIRTĪ! Tiku mazgāts, masēts kosmiskos ritmos, pērts, smacēts, sviedrēts, bet mana dzīves dziņa bija tik liela, ka es atkal dzīvs iznācu laukā. Sākšu no paša sākuma.

Proti, es saņēmu ielūgumu no Krūmiņmātes (grāmatas Pirts rituāla garīgie aspekti autores) uz viņas sarūpēto pirti atpūtas bāzē Rāceņi, Vaidavas ezera krastā. Ko es nezināju, ka uz tām pašām pirtāžām bija ielūgti arī 3 sievišķi – mana šefiene Daiga Klanska, mana nākamā šefiene – Kandavēzes redaktore Rasma Zvejniece un Agrita Krieviņa (pazīstama kā Purciems, jo dzīvo Purciemā).

Kad ieradāmies Rāceņos, visi sievieši, ne vārda neteikuši, uz ilgu laiku pazuda, atstādami mani ezermalā uz beņķīša. Pēc pusstundas vai tā, es viņas atradu no zaru gubas pinot pušķus, kas izskatījās pēc tādiem, ko nes uz kapsētu, jo bija redzami arī ziedi. Es paskatījos pa logu uz saieta zāli, un ko es redzu? Stikla trauciņos aizdedzinātas ploškas! Nu tā kā bēru namā. Tai brīdī es sapratu, ka mani gaida kas vairāk nekā nepatikšanas. Kāpēc es biju ielūgts? Vienīgais vīrišķis! Tie sievišķi grib mani nomaitāt!!! Mēģināju atcerēties, vai Ineses Krūmiņas grāmatā nav kas par cilvēka upurēšanu, lai nodzītu kādam kārpas vai ko citu. Nu neko nevarēju atcerēties. Tur cita starpā bija rakstīts, ka cilvēki jau kopš seniem laikiem gājuši pirtī dažādu motīvu vadīti – reliģisku, dziedniecisku, mazgāšanās, atpūtas, sociālu. Cienītā autore ir aizmirsusi vēl vienu motīvu: tu ej pirtī, tāpēc, ka MAMMA LIEK. Reliģiskais aspekts? Vienīgais reliģiskais aspekts, ko es atceros no jaunības pirtāžām, bija mammas izsauciens: „Dievs, kur tu esi netīrs!“

Nu un tā pienāca brīdis, kad mēs sēdējām uz dažādiem lāvas līmeņiem, kādu nu Dievs mums katru bija radījis: 4 bedovij sievas (ceturtā bija Rāceņa īpašniece) un mans mazumiņš, 75,5 kilogramiņš. Jā, es nebiju pirtī bijis kopā ar sieviešiem 72 gadus. Arī toreiz es jutos kā sniegpārsliņa zem lāstekām. Reiz manī kas sakustējās, un Uldiņu vairs uz sieviešu pirti līdz neņēma.

Šoreiz manī nekas nesakustējās. Es tikko varēju paelpot! Elle, kur ir tavs dzelonis! Man uzmet uz galvas slapju lapu pušķi, kas, izrādās nav vis kapu vainags, bet pirts slota.

Visa tā būšana notika kādās četrās sesijās – vispirms jāperas pašam, tad Inese zieķē uz mūsu miesām kādu smāķi, kurā ir sāls un vēl kas cits. Masāža – priekša, pakaļa – ar zupas kausu uz karstiem akmeņiem tiek atkal liets ūdens – vienreiz, divreiz, trīsreiz – bloody hell! Es smoku! Uzmet man uz galvas 2 slapjas pirtsslotas. Tā labāk? Pa purna tiesu! Visbeidzot Inese sāk mani klapēt ar pirtsslotu ne pa jokam. Valša taktī, paso doble taktī, tad nekādā taktī – žvakt, žvakt! Skaita ko pie sevis, skaita ko skaļi, garīgam aspektam atkal 3 kausus ūdens uz karstiem akmeņiem. Sviššš!Svišš! Svišš! Tas viss? VISS! Paldies, paldies! Izstreipuļoju ārā.

Zināt ko? Es mēdzu jokoties, ka ellē ir siltāks un labāka kompānija. Ne vairs! Dodiet man baltu naktskreklu, arfu vienā, debesmannā bļodu otrā rokā, un es bez kurnēšanas sēdēšu uz balta mākonīša līdz Pastarai tiesai. Zvēru!

––––––––

Labas dienas! Nakts orientēšanās ģimenēm kopā ar Sandiju Baškevicu. Lieliska izdevība vecākiem nomaldīties un pazust kopā ar saviem bērniem.

* * *

Īsā vizītē pie Ligitas Rozes-Mednes Vecu lietu jaunā dzīve ievirzē. Tas ir cerīgs nosaukums. Uz manu jautājumu, vai viņi var ko darīt arī manis labā, viens no dalībniekiem bezcerīgi kratīja galvu, bet otrs teica, ka tas prasīs laiku un maksās naudu.

* * *

Pārdomas pēc vizītes bebīšu skolā un pie Sprīdīšiem. Kad bērns uzzin, ka stārķis un Ziemsvētku vecis ir viens un tas pats, tad tas ir šoks. Tas viss vēl Kocēnu mazuļiem priekšā.

* * *

Zirgu mācības ievirzi es nekur nevarēju atrast. Tā bija kaut kur aizjājusi. Tā kā es nespēju komentēt zirdzniecības mācības metodes, metīsim skatu atpakaļ uz senajiem laikiem. Lai gan sieva senā latvieša dzīvē ir spēlējusi ievērojamu lomu, bāliņam pirmā vietā ir bijis zirgs. Viņš saka: Sijā auzas, tautu meita, dod manam kumeļam, tas ir tas pats, kas šodienu valodā: Marij, aizbrauc uz „Statoil“ un piepildi benzīntanku! Bet toreiz teiktajam nozīme bija daudz dziļāka – redzēs, vai zirgam meita patiks. Kumeļam pieder pēdējais vārds.

Aizvakar es satiku
Vīzdeguni tautu meitu,
Es gribēju bildināt,
Stāvus cēlās kumeliņš!

Tātad zirgs ir teicis: „nix!“

Kādā citā reizē:

Mani bēri kumeliņi
Pār Daugavu pārpeldēja,
Pār Daugavu pārpeldēja
Līgaviņu lūkoties.

Kā redzam, zirgs ir baudījis milzīgu uzticību un sūtīts ļoti delikātos uzdevumos. Tautasdziesmas min, ka māsa nevien baro, bet arī ir noraksta bāliņa kumeliņu. Kā viņa to dara, nav īsti skaidrs? Es varu piedāvāt šādu scenāriju: bāliņš ieiet stallī, ierauga savu kumeļu un paliek stāvam ar vaļēju muti. Uz pieres ar ķīmisko zīmuli uzrakstīts: šis gals iet pa priekšu uz pakaļgala – ābols no zirga tālu nekrīt. Bāliņš ir mēms, bet ne uz ilgu laiku. Te nu mums jābeidz, pirms bāliņam izsprūk kāds importēts pliskaviešu izteiciens.

* * *

Lauma Vlasova ar meitu un maza kalibra suni parādījās īslaicīgi pie Kocēnu Apvāršņa un stāstīja par Krievijas latviešiem.

* * *

Otrdienas vakarā es iegriezos nīkšanā, kas sākumā izskatījās pēc bēbīšu skolas – pilna nīkstošiem bērniem. Tik tiešām – es nenācu šai vietā savu miegu izgulēt. Nīkšana iznīka pēc trijiem no rīta, kafejnīcas meitenes bija aizklapējušas savu bodi ciet, un līdz ar to bija iestājies ilgstošs sausums. Par mūziku gādāja Vivita un Andris un Lettoniaskantu (dziesmu) grāmata. Uzzināju arī, ka Aelita un Juris Batņas savā pirtāžas mācībā runājuši par seksuāliem aspektiem, kas lika man nodrebināties, domājot, kas ar mani būtu noticis, ja manas lāvas biedrenes būtu bijušas zinīgākas un sākušas parādīt par manu mazumiņu aktīvu interesi. Es nebūtu izdzīvojis. Es arī gribu paskaidrot, ka baumām, ka Siliņš nīkšanā būtu publiski izģērbies (strip-tease), dziedājis nepieklājīgas dziesmas, dejojis gan singulāri, gan plurāli, nav nekāda pamata. Tai pašā laikā es ieteiktu Kocēnu TV būt ļoti uzmanīgiem ar melīgu materiālu publicēšanu jeb publiskošanu.

Amen!

––––––––

Es domāju, ka ar kārtīm darās tikai Edžus Krūmiņš, bet ko es redzu? Ventiņš ar! Murmulē kaut ko par bištēviņiem un spēlē pa darba laiku preferansu! Un tas nu, mīļie, nav košers. Uz nodarbību galda bija samesti zaru pušķi, kas atgādināja pirtsslotas, ar kādām es vakar tiku piekauts. Kam tās domātas? Jaunam nevainīgu cilvēku slaktiņam? Pirtsslotās iepītās puķes pie 75C grādiem beidzoties nost. Zināt ko? Siliņš ar.

* * *

Jānis Mednis māca rotu kalšanu pieaugušiem. Troksnis. Āmura sitieni, vīlēšana, spiešana un kniebšana, stiepšana un liekšana. Maksimāla iekšējā koncentrācija. Rotkaļi pat nepaceļ galvu, apmaināmies tikai pāris vārdiem ar Viesturu Kirmušku, kurš darina Nameja gredzenu. (Ne jau mammai!)

Nākamie ciemi ir pie Dainas Zilauces keramikas radošā darbnīcā. Te trokšņa nav nekāda. Visa radīšana notiek ar rokām no Vaidavas māla. Vai tad virpas nav? Virpa? Fui! Viss notiek kā senos laikos, kad ritenis vēl nebija izgudrots, un, ja bija, tad neviens nezināja, ko ar to iesākt. Pavēroju, kā mazās 3x3-nieces veido traukus, un tad laiks ir iet.

Eju garām Aloidai Jurčenko un viņas spēku avotiem. Aloida ir, avotu nav.

* * *

Biju aizbraucis Kirmuškas Lailai un Purciemam līdz uz Valmieru. Ieturējām pēcpusdienā mazu frīštiku: Laila – grauzdētas ķiploku maizītes, Purs – garinētu kūkas gabalu, kas izskatījās kā svaigi krāsots četrstāvu nams ar neēdamu puķi, es – Mūka vakariņas, kas faktiski bija domātas visam klosterim. Sēdējām lepnā brīvdabas kafejnīcā ar skatu uz Valmieras teātri. Pēc neilga laika es jau biju kāzās un pārmiju dažus vārdus arī ar brūti. Jā, tik tiešām! Lietas bija tādas un apstākļi sekojoši.

Uz manu jautājumu, kur atrodama istaba personīgās tualetes sakārtošanai un citām vajadzībām, man norādīja uz kafejnīcas ieeju no ielas, kur man jautājums bija atkal jāatkārto, jo trūka vizuālas norādes. Saņēmis ļoti miglainu informāciju, es desoju pa vairākiem tumšiem koridoriem. Tad pavīdēja gaisma. Klāti galdi. Man priekšā kāds stāv. Es paceļu acis, un ko es redzu? Brūti baltā kleitā ar puķu pušķīti rokā. Kāzas! Kungs, stāvi man klāt! Ko jūs darītu manā vietā? Vēlētu laimes vai prasītu pēc tālākām direktīvām?

* * *

Beidzot es esmu vīna darītavas ievirzē, uz kuru jau biju gatavojies nākt divas dienas. Ja jūs gribat zināt, kur jāiet: vispirms uz bibliotēku, tad lejā pa trepēm pagrabā. Ļoti iespaidīga telpa. Mums jau ir nolikti sēdekļi un galds ar glāzēm un pudeļu korķiem, kas liek domāt, ka te vairāk patērē nekā brūvē. Ievirzes vadītājs Linards Liberts atnes 4 pieklājīga lieluma pudeles vīna degustācijai. Es gan piebilstu, ka nevajadzētu šmurgāties ar vīna glāzēm, ja turpat kaktā apskatei ir izlikti lieli sudraba kausi, kas ņem pretī pudeli katrs. Man paskaidro, ka tie esot domāti alum. Tas ir interesants arguments, ņemot vērā, ka vīns un alus nonāk tai pašā vietā, neatkarīgi no trauka, un atkal iztek laukā. Vīndaris mūs informē, ka vīnu var izbrūvēt no visa kā, bet ne vienmēr tas būs dzerams. To tādā gadījumā jāpupažē (jājauc) ar kādu citu vīnu. Mums ielej katram glāzi pīlādžu vīna – saldeni rūgta, 12grādīga šķidruma. Citi turpina degustēt, bet es ceļos un eju. Uz kurieni? Pie Ingas Kalviņas mācīties vārīt ziepes.

––––––––

Piektdiena, 13. jūlijs, un tas jau vien norāda uz potenciālām nepatikšanām. Tā arī bija – tecējošs (tekošs, tecīgs, puņķains) deguns, aizsmakusi balss un šovakar jāstājas publikas priekšā. Ar padomu nāca Kirmušku pāris, kas man maksāja, mazliet noapaļojot uz augšu, divus latus. Esot jādzer melnais balzāms ar siltu pienu. Saietā tāds štoffs nav atļauts, eju uz ēdienu veikalu: „100 g balzāma, 10 g piena (cik tas ir litros?), lūdzu!“ Samaisu un skol! Lejā pa lūku! Sliktāk nav, labāk nepaliek. Eju pie Kirmuškām pēc saviem diviem latiem. Nedod! Kāpēc es neesot piejaucis sodu? „JŪS MAN NEKO NETEICĀT PAR TO SASODĪTO SODA!“ Šie pastāv, ka ir teikuši, un vakarā aizbrauc uz Pāvilostu, kur vecajam Kirmuškam jātēlo Neptūns un jāsvētī zivis. Kaut arī Neptūns ir pagānu dievs, es domāju, ka cilvēkiem ar apšaubāmu morālo šķiedru vajadzētu atturēties spēlēt dievības, bet koncentrēties uz neliešu lomām.

* * *

13. jūlijā Vivitai Skurulei ir dzimšanas diena. Tūlīt pēc pusnakts nīcēji viņai dzied Daudz baltu dieniņu dzīvojot, strādājot, spēlējot un mīlējot, kam seko coronas bļautais: augšā, lejā, priekšā, iekšā! Trīs manāmi malki, un pudelei kakls pie dibena. Pēc tam jubilāri dancina. Starp dancinātājiem ir arī Jēkabs Staris. Plkst. 2.00 dzied Vivitai atkal, šoreiz Sveicinām, vēlējam tev labu laimi! Trīs spēcīgi tēvaiņi sviež jubilāri gaisā. Viens, divi... līdz skaitlim sešpadsmit iet viegli, septiņpadsmitais jau ir ļoti šķobīgs un astoņpadsmitais sasniegts ar mokām. Atlikušie gadi tiek norakstīti. Pilngadība ir sasniegta. Alu dzert drīkst.

* * *

Ārpusē, Kultūras nama galā ir Initas Jurgenbergas floristikas ievirze. Pie sienas, darināta no dažādiem augu materiāliem, izkārta tepiķveidīga saieta emblēma. Patlaban uz noslēgumu tiek veidots liels gredzens, ko greznos saieta emblēma, šoreiz trīs dimensijās. Inita ir koceniete. Visas floristikas dalībnieces pieder pie daiļā dzimuma. Ja bija arī kāds vīrišķis, tad tas bija kur iepīts.

Mēs runājam ar Initu par Latvijas floristu izdomu, fantāzijas lidojumu vai sauksim to par radošo garu. Man tas vienmēr ir licies iespaidīgs. Rietumos viss ir ļoti komercializēts, sistematizēts.

Eksperimentiem neatliek laika. Eju tālāk.

Starp Kocēniem un Kandavu dzeru alu, brandavu

18. jūlijs

Labas dienas! Esmu atpakaļ no Kocenes, samērā atpūties (Brandavu nedzeru, tas bija vajadzīgs atskaņai) un gatavs jaunām izdarībām Kandavā. Otrdien Saeimā biju uzaicināts tikties ar deputāti Ingūnu Rībēnu. Tas droši vien bija Ineses Bergas pirksts, respektīvi, tas notika ar viņas gādību, jo, kā anglosakši saka, Ingūna mani nebūtu atšķīrusi no ziepju gabala. Nopļāpājam pāris interesantas stundas. Bija patīkami, ka mēs ar Ingūnu raidām uz tiem pašiem viļņiem.

Publicēšu savus rakstus no Kandavēzes, kad to būs solīdi darīt.

* * *

Šis un tas

Labas dienas, draugi!

Piektdiena. Rīgā mazliet siltāks kā parasti, bet vasara tā nav. Vai vispār tā ir kaut kur atrodama? Es Austrālijā mēdzu prasīt, kas ir tā dzeltenā bumba, kas reizēm parādās pie debesīm? Ak, saule? Give me a break! (Netulkošu) Šodien meklēju pa ķīniešu ēdienveikaliem garneles medus mērcē. Nav! Vienā ēdnīcā mani informēja, ka pie viņiem nākot ēst pats Ķīnas sūtnis. Big deal! (Netulkošu). Te nepazīst arī ceptu saldējumu. Beidzamo reiz es to ēdu Kvīnslandē, un tas bija nožēlojams. Biju Šanhajas veikalā nopirkt īkšķenes. Kasiere ķīniete. Un runā latviski! Bet tad latviešu valoda viņai nav suņu valoda. Ar nožēlu jāskatās uz daudziem skaistiem Rīgas namiem, kas tagad stāv kā grausti. Ja īpašnieki tos nespēj uzturēt, tad tos būtu jāatsavina. Liela daļa īpašnieku, liekas, mīt ārzemēs.

Parīt braucu uz Kandavu.

Uldis Siliņš



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com