Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Zelta“ metiens Melburnā

Draugos ar latviešu pirmo olimpisko čempioni Inesi Jaunzemi

Laikraksts Latvietis Nr. 212, 2012. g. 27. jūlijā
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Guntars Saiva apsveic Inesi vārda dienā 2000. gada 18. maijā Sporta muzejā Rīgā. FOTO Zigurds Mežavilks.

Inese Jaunzeme Sidnejā apskata mākslinieka Mārtiņa Gaujas darbus. FOTO no Guntara Saivas arhīva.

No kreisās: Brigita Saiva, Inese Jaunzeme, Rita Saiva, Guntars Saiva. FOTO no Guntara Saivas arhīva.

No kreisās: Rita Saiva un Andra Jaunzeme. FOTO no Guntara Saivas arhīva.

Pirmo reizi Inesi Jaunzemi personīgi satiku viņas vārda dienā – 2000. gada 18. maijā Latvijas Sporta muzejā Rīgā. Pirms tam biju viņu redzējis tikai pa lielāku gabalu 1956. gada olimpiskajās spēlēs Melburnā. Apsveicot Inesi vārda dienā, teicu, ka varbūt esmu vienīgais, kas skaidri atceras redzējis viņas šķēpa zelta metienu. Lai gan stadionā vairākas sacensības notika vienlaicīgi, mūsu uzmanība bija pievērsta sieviešu šķēpa mešanai, jo zinājām, ka šajā disciplīnā Padomju Savienības komandā startē latviete Inese Jaunzeme. Sēdējām ap 200 m skrējiena starta vietu. Zelta metienu redzēju sākot ar to momentu, kad šķēps vai nu vēl bija Ineses rokā, vai arī tikko bija viņas roku atstājis.

Savas sportistes gaitas Inese gan bija sākusi kā basketboliste. Treneru acīm tomēr nebija pagājis garām viņas basketbola bumbas metieni, kuros bija saskatīts šķēpa metējas potenciāls. Un viņi nebija maldījušies.

Ar šo satikšanos Sporta muzejā sākās mūsu 10 gadu draudzība. Bija Sidnejas olimpisko spēļu gads. Sidnejas Latviešu nams bija nodots Latvijas Olimpiskās komitejas rīcībā un Inese izraudzīta par nama saimnieci. Spēļu laikā Latviešu namā notika regulāras tikšanās ar Latvijas sportistiem un, protams, ik reizi satikāmies ar nama saimnieci.

Pēc spēļu beigām Inese vairākas dienas pavadīja mūsu mājās. Pabraukājām pa Sidnejas apkārtni, apskatījām galvas pilsētas Kanberu. Apciemojām arī mūsu Sidnejas kaimiņu – grafiķi Mārtiņu Gauju. Pēc Gaujas sekmīgās 2000. gada marta mēneša izstādes Valsts mākslas muzejā Rīgā, 27. jūnijā atklāja viņa mini izstādi Vernisāžā. Tā kā Inese jau bija Austrālijas dabu ar savām acīm redzējusi, tad izstādi atklājot viņu lūdza piedalīties ar savu vērtējumu. Bet kas gan 1956. gadā padomju sportistam ļāva ar savām acīm skatīt Austrāliju! Pats mākslinieks savu cienījamo gadu dēļ Rīgas izstādēs nevarēja piedalīties, bet Sidnejā Inesei bija izdevība tikties ar viņu vaigu vaigā. Tika izrādīti daudzi darbi un divi dāvināti aizvešanai uz Rīgu.

Nākošajos gados daudzkārt tikāmies ar Inesi Rīgā. Viņa bieži iegriezās mūsu Antonijas ielas dzīvoklī. Pateicoties Inesei, bijām ielūgti uz vairākiem Olimpiskās komitejas sarīkojumiem. Tur personīgi iepazināmies ar daudziem slaveniem sportistiem. Garāka saruna man bija ar leģendāro Jāni Lūsi par vairākiem pēckara gados Vācijā dzīvojošiem latviešu šķēpa metējiem, ar kuriem biju dzīvojis vienā nometnē.

Vairākas reizes ciemojāmies Ineses lauku īpašumā netālu no Limbažiem. Vienu gadu tur apbrīnojām Ineses meitas Vitas adoptēto stārķu mazuli, kas no ligzdas izmests vai izkritis, ar salauztu spārnu, bija palicis vientulis. Pie kāda Ineses laba paziņas – kādreizējā cīkstoņa – Carnikavā ēdām tikko svaigi ceptus nēģus.

Inese un Vita neiztrūka arī vairākās mūsu organizētās satikšanas reizēs. Tā kā Inese bija arī augsti kvalificēta ķirurģe, tad mums bija arī sava ārste, kas neskopojās ar padomu, ja tāds bija nepieciešams. Ir tik daudz kopēju atmiņu. Ineses stāsti par treniņu nometnēm, piedalīšanos dažādās sacīkstēs, austrumnieku ārstniecības līdzekļiem, pareizu dietu, pareizu iešanu, pareizu piecelšanos, pareiziem elpošanas vingrinājumiem un tml.

2002. gads ir palicis īpašā atmiņā. Jo tad, sekojot Starptautiskās Olimpiskās komitejas aicinājumam, Inese un Vita sāka savu ļoti sekmīgo cīņu pret Latvijas piemēslošanu ar dažādiem atkritumiem. Kā katram šādam projektam bija vajadzīgi līdzekļi. Mani lūdza vairākus apelāciju rakstus pārtulkot angliski. Projektam deva vārdu Pēdas. No pieticīgā sākuma, tagad Vita ir izveidojusi plaši pazīstamās Latvijas sakopšanas talkas. Lai gan ar Vitu personīgi iepazināmies tikai 2000. gadā, viņu dzirdējām un redzējām jau 1994. gada koncertā Lielajā Ģildē, kad grupa jauno latviešu vokālistu rādīja ko viņi bija iemācījušies studijās Itālijā. Sieva nevar saprast un nožēlo, ka Vita uzdeva tik spoži iesākto dziedātājas karjeru. Inese un Vita arī apmeklēja vairākus sievas koncertus Rīgā.

2002. gadā mūsu jaunākā meita Rita viesojās Latvijā. Savā laikā viņa bija izcila brīvā stila peldētāja. 1975. gadā 400 m brīvajā stilā Rita ierindojās pasaules pirmajā desmitniekā. Lasot tā laika Latvijas sporta laikrakstu, uzzinājām, ka Ineses Jaunzemes meita Andra arī savā laikā bija izcila peldētāja. Gadījās, ka Andra, kas dzīvo ASV, tajās dienās bija Latvijā. Satiekoties mūsu dzīvoklī, viņas varēja dalīties atmiņās par savām peldēšanas gaitām.

2006. gadā apritēja 50 gadi kopš Melburnas olimpiskajām spēlēm. Šī notikuma atzīmēšanai lūgto viesu vidū atkal bija Inese Jaunzeme. Mums bija liels prieks, ka, pēc Melburnas oficiālajām izdarībām, viņa atkal dažas dienas varēja pavadīt mūsu mājās Sidnejā. Tā arī bija izdevība Inesei vēlreiz satikties ar tiem daudzajiem sidnejiešiem, kas 2000. gadā baudīja viņas viesmīlību Sidnejas Latviešu namā.

Pēdējo reizi Inese mūs apciemoja mūsu Rīgas dzīvoklī 2010. gadā. Jau tad varēja just, ka Inesei bija nopietnas veselības problēmas. 2011. gada 13. februārī viņa aizgāja mūžībā. Tagad ir palikušas tikai atmiņas, bet šīs atmiņas ir skaistas.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com