Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Īsta un patiesa mūzika

Divi pavasara koncerti Toronto

Laikraksts Latvietis Nr. 90, 2010. g. 19. maijā
Helēna Gintere -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Toronto1

Liene Circene. FOTO Andrejs Zeltkalns.

Toronto2

Kristīne Blaumane. FOTO Andrejs Zeltkalns.

Toronto3

FOTO Andrejs Zeltkalns.

Ir izskanējuši Toronto Latviešu Koncertapvienības 51. sezonas koncerti. 2010. gada sezonā Toronto Latviešu koncertapvienības valde rīkoja tikai divus pavasara koncertus, kas piedāvāja izcilus latviešu atskaņotājmākslinieku sniegumus. Teiciens laba daudz nevajag attaisnoja iecerēto! Abi koncerti notika Toronto Universitātes Mūzikas fakultātes Valtera Hola (Walter Hall) zālē. Koncertprogrammās veiksmīgi atrasts līdzsvars starp atskaņotājmākslinieku un viņu piedāvātajām programmām, kuru starpā starp klasikas šedevriem ir izskanējuši Toronto līdz šim pavisam maz zināmi skaņdarbi.

Kā pirmais izskanēja 11. aprīlī, Latvijas Mūzikas Akadēmijas klavieru katedras docenta, pianista Jura Žvikova solo koncerts. Otrais koncerts, kas notika 9. maijā, atbalstītāju Vijas Jomas un Dzidras Martinaitis gādībā, bija īpaši gaidīts. 34 gadu jaunā pianiste Liene Circene un 35 gadu jaunā čelliste Kristīne Blaumane nav gluži svešas Toronto latviešu klasiskās mūzikas cienītāju publikai. Abas ir uzstājušās Glena Gūlda (Glenn Gould) studijā 40., 42. un 49. koncertapvienības koncertos. Abu mākslinieču biogrāfijās ietilpst uzstāšanās gan solo programmās, gan ar daudz un dažādiem orķestriem un diriģentiem, kā arī pārbagātu koncertu klāstu ar citiem pasaules mūziķiem–instrumentālistiem. Abas mākslinieces ir uzstājušās ievērojamos starptautiskajos mūzikas festivālos un konkursos, un tagad ir neapšaubāmi vienas no spilgtākajām personībām Latvijas mūzikas pasaulē. Jā, Latvija ir mūziķu zeme! Grūti pat izsekot pasaules ceļiem, kur Latvijas mūziķi vien nav snieguši savu izcilo mākslu, plūkuši gan Beļģijas karalienes Elizabetes konkursa laurus, gan guvuši triumfālas uzvaras Marijas Kanalsas konkursā Barselonā. Čelliste Kristīne Blaumane jau 22 gadu vecumā iekaroja Amsterdamas kamerorķestra pirmā čellista vietu un tagad ir Londonas filharmonijas orķestra pirmais čells. Pianiste Liene Circene jau 17 gadu vecumā kļuvusi par Lielās balvas (Grand Prix) ieguvēju Marizas Šelānas pianistu konkursā Francijā un pēc tam vēl daudzos citos konkursos un koncertos, un abas ir saņēmušas Latvijas Lielo mūzikas balvu.

9. maija koncerta programma bija sakārtota tik pat kontrastaini un spilgti kā abu mākslinieču uzstāšanās. Dzirdējām gan L. van Bēthovena variācijas par Pie vīriešiem, kuri mīlu juta (Ar Männern, welche Liebe fühlen) čellam un klavierēm, kas jau no pašas pirmās nots abos instrumentos radīja īpaši smalku dialogu un pilnskanīgi bēthovenisko skaņu ar tās dinamiskajām gradācijām un rakstura maiņām. Samuela Barbera trīsdaļīgā Sonāte klavierēm un čellam īpaši izcēlās ar tās dramatisko stāstu. Pianistes izvērstais klavieru pavadījums, neskatoties uz milzīgo dinamiku, ar māksliniecisku profesionalitāti neaizēnoja čellistes spēli, bet jo spilgti iekrāsoja visu skanējuma paleti. Īpaši skaisti izskanēja Kr. Blaumanes magnētiskais pieskāriens stīgām un siltais tonis it kā caur medu izvilktajā lociņā Barbera sonātes Adagio daļā. Čellistes spēle apbūra ar emocionāli gudru atskaņojumu un dziļu, piesātinātu toni. Koncerta otrajā daļā dzirdējām divas variācijas čello solo izpildījumā un M. De Falla Populārā spāņu svīta (Suite populaire espagnole) čellam un klavierēm.

Pianistes Lienes Circenes uzstāšanas kā vienmēr atstāja īpaši interesantu un spilgtu iespaidu. Viņa ir ne tikai lieliska koncertpavadītāja, bet arī vienreizēja solo pianiste! Šī trauslā būtne ar koķetīgo un amizanto raksturu, pilnībā pārvēršas, kad sajūt zem saviem pirkstiem klavieru taustiņus. Visa viņas būtība pārņem mūzikas tēlu no pirkstu galiem līdz sejas izteiksmei, kas spilgti jo spilgti izsaka skaņas izteiksmi. Ir fascinējoši vērot šādu priekšnesumu, lai gan tas arī nedaudz aizēno pašas mūzikas klausīšanos, taču katrs klausītājs izvēlās savu veidu, jo mūziku var klausīties arī ar aizvērtām acīm, iegrimstot savā personīgajā iztēlē. Lienes piedāvātā mūzika bija patiesa un dzīva. Viņas solo priekšnesumā koncerta pirmajā daļā dzirdējām Edgara Raginska Trīs latviešu tautas dziesmas klavierēm: Velc pelīte, Aijā, Ancīt un Circenīša Ziemassvētki. Jādomā, ka tas bija pirmatskaņojums Toronto. E. Raginskis ir viens no jaunākās paaudzes komponistiem. 26 gadu jaunais komponists Latvijā ir arī aktīvs koncertējošs pianists kamermūziķis. To arī varēja sadzirdēt Lienes Circenes priekšnesumā, kur tautas dziesmu apdares tika meistarīgi ievītas pianistiski sarežģītos un strauji mainīgos džeza ritmos, ko pianiste atskaņoja, it kā rotaļājoties, bez jebkādas tehnikas piepūles, skaņdarbiem piemītošajā ritmiskajā izsmalcinātībā un emocionāli trauslo noskaņu gammā. Koncerta otrajā daļā viņa atskaņota F. Šūberta 14. sonāti klavierēm la minorā Op. 143. D.784.

Sonāte kā vienreizējs piemērs skar F. Šūberta dzīves traģisko posmu. Dramatisma piesātināta tā skan cauri visām trim daļām. Šūberts mira 31 gada vecumā, pašā jaunrades spēku plaukumā, savas dzīves neveiksmju nomākts, 1828. gadā. Sonāte la minorā tika komponēta 1823. gadā Vīnē. Komponists savu pēdējo dzīves gadu periodā atstāja apbrīnojami radošus pasaules šedevrus – kā episko Klejotājs (Wanderer) Fantāzija klavierēm, Nepabeigtā simfonija, vokālais cikls Skaistā dzirnavniece, kā arī visas viņa pēdējās klaviersonātes. Izcilais austriešu komponists, romantiķis ir 19. gs. solo dziesmas radītājs. Dziesmas melodija bija Šūberta instrumentālo skaņdarbu tematiskais pamats. Viņa sonātēs izmantotas tēmas no konkrētām dziesmām, kā arī citi skaņdarbi, kas nav saistīti ar konkrētu dziesmu tēmām, kur iezaigojas viņa liriķa talants. Šūberts bija dziesmas lakstīgala un gulbis – tā par viņu rakstīja laikabiedri. Dziesmai Šūberta daiļradē bija tāda pati nozīme kā Baha fūgai vai sonātei Bēthovena daiļradē. Lirisms bija Šūberta daiļrades pati būtība, tā diapazons no mīlas tēmas, prieka, skumju pilnām niansēm savijās ar klejojumu, vientulības un dabas tēmām līdz pat psiholoģisko iezīmju dramatismam ar tumsas un gaismas kontrastiem, no vilšanās uz cerību, no skumjām uz līksmību, no saspringti traģiskiem tēliem uz gaišiem, apcerīgiem.

Sonātes traģiskais la minors, Lienes Circenes sniegumā, izskanēja ar enerģiski spēcīgu atklāsmi un pārdomu pilno dramatisko ideju piesātināts, lai gan vairāk ar romantisma pieskārienu caur savas personības redzējumu. Pirmās daļas galvenā tēma attīstījās līdz manāmām sēru marša intonācijām, bet otrajā daļā gaiši stāstošā tēma izauga līdz sforzando akordu biezajam slānim, pilna neatbildētu jautājumu un šaubu intonācijām. Pēdējā daļā skrejošās paralēlās un izšķirošās pasāžas mijās ar oktāvu akordu kaskādēm un straujo dinamikas maiņu kontrastiem. Viņas pianisma tehnika ir lieliskā formā, viņas mūzikas uztvere ir spilgti personiska, un skaņdarba traktējums  – individuāls.

Viss, ko mēs redzam, slēpj kādu citu lietu, un mēs vienmēr cenšamies saskatīt to, ko slēpj tas, ko redzam. Un tas ir iespējams, ja klausāmies mūziku, tādu mūziku, ko sniedza abas mākslinieces. Viņu priekšnesumā slēpās dvēseles attēlojamā realitāte, kas tiešā vidē nav pieejama, bet to var sadzirdēt skaņas veidošanas vienreizīgumā. Dvēsele liek par sevi manīt ar ķermeniskiem līdzekļiem: plastiku, mīmika, žestiem, kas kopā veido veselumu, ko sauc par lielo mākslu, kur dvēsele iedarbojas kā impulss uz klausītāju.

Helēna Gintere
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com