Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ansis Vairogs mūžības ceļā

5.01.1918 – 6.08.2012

Laikraksts Latvietis Nr. 216, 2012. g. 23. aug.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Vairogs_Ansis

Ansis Vairogs
*1918. g. 5. janv. †2012. g. 6. aug.

Ansis ar māti Martu un māsu Ilzi Silaražu pirmā pakāpes pamatskolā 1930. g. FOTO no Vairogu ģimenes arhīva.

Anša un Noras kāzas 1955. g. Londonā. FOTO no Vairogu ģimenes arhīva.

Ansis ar lielo zivi Kuktaunas ostiņā. FOTO no Vairogu ģimenes arhīva.

Pirmdien, 13. augustā vairāk nekā 80 pavadītāji bija pulcējušies pēdējā gaitā izvadīt no Latviešu ciema Melburnā Ansi Vairogu.

Pēc Pie rokas ņem un vadi nodziedāšanas, svētbrīdi vadīja Jānis Berkāns, muzikālo pavadījumu sniedza Marks Bormanis (klavieres) un Lija Andersone (flauta). Anita Andersone nolasīja Anša Vairoga dzīves stāstu, sekoja atvadu vārdi no Melburnas sabiedriskām organizācijām un draugiem.

Meditācijā skanēja Rotas kora izpildījumā 1970tos gados skaņu platē ieskaņotā T. Ilsteres dziesma Tēvuzeme runā (Ilzes Kalnāres teksts); baritona solo – Dzintars Veide, soprāna solo – Nora Vairoga.

Kad Jānis Berkāns novadīja lūgšanu un svētīšanu, klātesošie nodziedāja Saulīt tecēj' tecēdama.

Tautas dziesmas Pūt, vējiņi kora izpildījumā ierakstam skanot, Anša Vairoga šķirsts ģimenes draugu pavadīts atstāja kapelu.

Fragmenti no Anša Vairoga dzīves stāsta

Ansim vienmēr ir paticis braukt... kas gan var tos kilometrus saskaitīt, kurus viņš, pie stūres sēžot, ir nobraucis... vispirms jau Latvijā, sākumā gan ar traktoru sava krusttēva saimniecībā Skrīveros, tad frontē Krievijā ar savu frontes ceļos uzticamo Volkswagen džipu, kuru viņš tik sirsnīgi sauca par savu foļķīti, tad Eiropā, bet pēdējā pusgadsimtā – krustu šķērsu izbraukāja Austrāliju. Lai arī tā nekad viņa sirdī neizkonkurēja Latviju, tad tomēr viņš to paspēja iepazīt un iemīlēt.

Nu Anša dzīves brauciens šaisaulē noslēdzies.

Iesākās tas tanī tālajā ziemā – Latvijā, Vestienas pagasta Igālēs. Tad šo pasauli ieraudzīja puisēns, kuru nosauca par Ansi. Māte –Marta Dreimane, bija beigusi ģimnāziju, 1906. gadā bija sākusi studēt medicīnu Tērbatas Universitātē, bijusi pirmā latviešu sieviete šai fakultātē, bet studijas nav pabeigusi un vēlāk strādājusi par skolotāju.

Pēc neveiksmīgas laulības, viņa atgriezās savu vecāku mājās Igālēs, kurās saimniekoja viņas tēvs –Jēkabs Dreimanis. Mājas bija pie skaistā Kāla ezera. Te, ezera krastā, paiet mazā zēna bērnība, iesākas un nekad nebeidzas kaislība uz makšķerēšanu.

Šķiroties māte arī mainīja uzvārdu, pieņemdama sev un saviem bērniem savas dzimtas vārdu – Dreimanis. Viņa ar savu vecāku palīdzību audzināja meitu Ņinu (vēlāk dzejniece Ilze Kalnāre) un gadu jaunāko brālīti – Ansi. Turpat Vestienā Ansis uzsāka skolas gaitas pagasta pamatskolā.

* * *

Pēc pamatskolas beigšanas, seko mācības Malnavas Lauksaimniecības vidusskolā, kuru pabeidz 1939. gadā, bet tā paša gada rudenī – septembrī iestājas Latvijas armijā – 4. Valmieras strēlnieku pulkā, kas bija izvietots Rīgā, Maskavas priekšpilsētā. Uzsāk instruktora kursus, kurus Ansim neizdodas pabeigt, jo smagi saslimst ar plaušām, kas tajos laikos bija bīstama slimība. Ārstējās kara slimnīcā. Viņam saka, ka vairs nebūšot jādien, bet pavasarī pēc izietās ārstu pārbaudes, viņu ielika Rīgas Sargu rotā.

Nu dienests bija katru dienu citā vietā. Kad krievi ienāca Rīgā, viņš stāvēju uz posteņa – Artilērijas ielā. Vēl 18. jūnijā pie Brīvības pieminekļa beidzamo reizi mainījās sardze. Nākamā dienā pēc krievu ienākšanas Ansis bija sardzē telefonu centrālē, bet pie durvīm viņu uzmanījuši divi bruņoti sarkanarmieši. Pēc pāris dienām viņi tiek aizsūtīti uz Carnikavu, uz vasaras nometni. Ansis atceras, ka visiem palika tās pašas drēbes, tikai noņēma Latvijas armijas nozīmes. Neviens nezināja, ko darīt, virsnieki arī nezināja ko darīt. Ansis, protams, iemanās atrast laiku un iet Carnikavas ezerā zivis ķert.

Un tad vienā dienā viņiem paziņo, ka nu viņi esot sarkanās armijas 186. strēlnieku pulkā, un pavēles turpmāk sekoja krieviski. Tad Ansis kādā privātā sarunā ar dažiem instruktoriem, kas zīmējuši zvaigznes un karogus, vaicājis: kāpēc jūs nezīmējiet kādu latviešu ornamentu? Ar to pietika, un pavisam drīz notika pirmā tuvākā iepazīšanās ar čekistiem; stundām garā pratināšana ar spožo lampu acīs, spīdzināšana, piekaušana... Ansis atcerējās, ka viņš raksturā ļoti mainījies pēc šī gadījuma un vēl pēc gadiem divdesmit naktīs modies, kliedzot un murgojis, ka viņu spīdzina...

Kad beidzot Ansis un viņa biedri uzzina, ka ir sācies karš, kļūst skaidrs, kādēļ viņi tiek dzīti austrumu virzienā. Tuvojoties robežai, viņi gājuši pie krievu virsnieka (latviešu virsnieku vairs nebija) un teikuši, ka cīnīsies tikai uz Latvijas zemes, ka uz Krieviju negrib iet. Virsnieks piekritis, ka rītā tad palaidīšot latviešus pie robežas vaļā.. Rītdiena pienāca, jau tuvu robeža, bet dabīgi, ka neviens viņus vaļā nelaida. Viens dūšīgs puisis no Anša bijušās rotas uzmetis savu mugursomu plecos un teicis, ka apsolīts šorīt laist vaļā un viņš iet... Sekoja šāviens – viņu nošāva čekists... Tā ir pirmā reize, kad Ansis redzēja, ka nošauj cilvēku... Pievakarē Ansim ar paziņu – vienu dūšīgu puisi no Siguldas – kļūst skaidrs, ka jāmūk; abi skrējuši mežā, viņiem sekots, šauts, viņi skrējuši dziļāk un dziļāk mežā... ar to sākas drausmu murgs –karš, kas Ansim vēl ilgi nebeidzās...

Pēc vairākām dienām ar dažādiem piedzīvojumiem izdodas nokļūt atpakaļ savās mājās, tad pie krusttēva uz Skrīveriem, kur var likt lietā savas lauksaimniecības vidusskolā iegūtās mākas un palīdzēt pie lauku darbiem modernajā saimniecībā vadīt traktoru. Bet tas nav ilgi, jo jau 1943. gadā Ansi iesauc leģionā. Tā kā viņš ir bijis armijā, tad viņu ieliek par ložmetēju grupas komandieri. Ansis gan bildis, ka pie ložmetējiem Latvijas armijā nemaz nebija ticis; ka nezinot, pa kuru galu ložmetējs šauj. Rotas komandieris teicis, ka gan jau tur Krievijā iemācīsies. Ielādējuši viņus vagonos, un viņi bija gatavi doties uz Volhovu.

Vēl gaidot izbraukšanu, pie viņiem otrā dienā ienākot kāds augstāks virsnieks un noprasot: kas runā vāciski, kam ir vidusskolas izglītība, kas vada automobili? Ja uz pirmajiem diviem jautājumiem bijuši daži atbildētāji, tad uz trešo gan nē. Ansis domājis – traktors ir tā kā smagā mašīna, tas pats vien ir. Piecēlies un teicis, ka vada traktoru. Neviens nav zinājis, kādēļ šo vaicā un kas ar viņiem notiks. Drīz vien uzzināja, ka tiek dibināts jauns kara ziņotāju vads, kuram ir vajadzīgi braucēji. Nu Ansim jāmācās par autovadītāju. Un šis notika tad, kad viņi bija jau ceļā uz Volhovu...

Kad apmācībās Ansi pieliek pie smagās mašīnas stūres un redz, ka viņš prot ar pedāļiem rīkoties, iedod viņam visaugstākās kvalitātes apliecību, kas dod tiesības vadīt jebkuru automobili, izņemot tanku.

Nu ir šoferis, bet vajag mašīnu, un viņu nosūta uz Berlīni, lai dabūtu autiņu. Ieradušies Berlīnē, viņi tiek nometināti kazarmās, un nu sākas garās, pat līdz 16 stundu dienā apmācības. Varbūt tur jau sākās Anša lielā izturība mašīnas vadīšanā, spēja braukt gan dienu, gan nakti?

Kazarmām Berlīnē, kur latviešu puiši nometināti – notiek uzlidojumi, un viņiem pa naktīm tur jābūt augšstāvā ar spainīti ūdens un jāsargā, ja gadījumā aizdegsies kaut kas. Šīs naktis atceroties, Ansi teica: es domāju, kāpēc man, latviešu lauku puikam, te jāsargā...

Krieviju Ansis izbraukāja ar vācu džipu – Volkswagenu – foļķīti, vadājot žurnālistus un fotogrāfus pie latviešiem austrumu frontē; starp viņiem bija vēlāk tik labi pazīstamais rakstnieks Andrejs Eglītis, kā arī vēsturnieks Uldis Ģērmanis; bija arī žurnālisti no radiofona. Bet arī kara laikā iemanījās makšķerēt, kur vien tik tuvumā bija kāds ezers.

* * *

24 gadu vecumā Ansis atstāja Latviju. Tas bija naktī uz 13. oktobri, bet no rīta Rīga krita. Sākās atkal garš šausmu ceļš, vispirms, lai izrautos no ielenkumu... tad ceļā uz Kēnigbergu, tad piedzīvota bombardēšana, apšaudes, mukšana, Drēzdenes bombardēšana, mašīnas pazaudēšana, atkal citas atrašana... Mašīnas bieži glābušas Ansi dažādās situācijās.

Karš ir beidzies, bet Ansis Vācijā ir viens. Dzimtenē palikusi māte un māsa. Viņas abas, kā vēlāk Ansis uzzināja, tika izsūtītas uz Sibīriju un piedzīvoja traģisku mūža nogali, daudz rūgtu brīžu.

* * *

1947. gadā Ansis iebrauca Anglijā un tur satiek pašu lielāko sava mūža mīlestību. Londonā viņš satika, iepazinās ar Noru Misiņu un 1955. gada 17. septembrī apprecējās. Tajā laikā Nora jau bija aktīva dziedātāja un valdes locekle Londonas Latviešu korī. Ar savām kāzām viņa pārsteidza savus kora biedrus, kad ierodoties koncertā un apskatot programmas grāmatiņu, varēja lasīt – Nora Vairogs.

Ansis bija sev nozvērējies, nekad no Eiropas neaizbraukt, bet Anglija bija ļoti cietusi kara laikā, viss bija uz kartītēm; ar naudiņu un darbu bija grūti. Kā Ansis atceras – bija divas izejas – ogļu raktuves vai fermas; zem zemes negribēja līst, bet fermās ļoti maz maksāja, un trīs gadi bija jānostrādā.

Tiek pieņemts lēmums, un Nora un Ansis, izbraukuši no Sauthemptonas (Anglijā), caur Gibraltāru, Ceilonu pēc piecām nedēļām ar kuģi sasniedz Melburnu. Uz kuģa bija laba kompānija, katru dienu ar holandiešiem tik spēlēts galda teniss, un brauciens ar skaisto kuģi bija mierīgs.

Atšķirībā no lielākās daļas tanī laikā ieceļojušiem trimdiniekiem, Nora un Ansis brauca kā emigranti – paši par savu naudu.

Kaut arī zeme bija sveša, viņus tur gaidīja radi. Noras brālis –Hugo Misiņš, vai kā Ansis arvien viņu sauca – Uģis, sagaidīja jau Melburnas ostā. Viņš savu jauno radinieku Ansi pirms tam nebija nekad dzīvē saticis. Hugo bija iebraucis Austrālijā jau gadus iepriekš, jau atradis darbu un labi tajā iestrādājies. Viņš bija liels palīgs jaunajai ģimenei ne tika dzīvesvietas un darba atrašanas ziņā, viņš ar savu enerģiju burtiski ierāva arī Noru un Ansis latviešu sabiedrībā. Ansis sāka strādāt kokvilnas fabrikā pie Hugo Misiņa; pamazām iestrādājās, gāja labi un ar laiku kļuva par diegu krāsošanas nodaļas vadītāju.

Tur pie Hugo Misiņa jau strādāja daudz latviešu. Visi Anša darba gadi pagāja, nostrādājot vienā darba vietā. Sievas brālis Hugo Misiņš ar ģimeni dzīvoja no fabrikas piešķirtā jaunā mājā, kurai pagalmā bija arī garāža. Gaidot Noru un Ansi, Hugo garāžai paredzēto nelielo ēku pārbūvēja, iekārtojot guļamistabu, nelielu dzīvojamo istabu un mazītiņu virtuvīti ar vannas istabu, un tā bija Norai un Ansim pirmā apmešanās vieta Melburnā.

Kad darbs atrasts un mazliet iedzīvojušies jaunajā zemē, mazliet iekrāta naudiņa, varētu skatīties pēc savas mājas, bet ko dara Ansis? Viņš vispirms nopērk mašīnu; ļoti labu mašīnu, un nu sākās daudzi un gari pārbraucieni pa plašo Austrālijas kontinentu. Tiek braukts un ceļots! Un lai pēc katra kārtējā ceļojuma par redzēto dalītos, arvien tiek fotografēts, lai mājās atgriežoties rādītu draugiem. Kad Ansis aizgāja pensijā, tad regulāri katru Melburnas ziemu kļuva braucieni uz ziemeļiem – Kuktaunu (Cooktown).

* * *

Ieradies Melburnā, Ansis aktīvi iekļaujas Latviešu sabiedrības dzīvē. Un darīt ir ļoti daudz ko: jāvāc līdzekļi, lai paplašinātu nopirkto Latviešu namu ar jaunu ēku, un jārealizē izlolotā ideja par savu – Latviešu ciemu, kurā Ansis arī vēlāk dzīvo pats. Ansim arvien ir idejas, kā darīt lietas labāk un interesantāk. Viņa vadībā un ar Hugo Misiņa atbalstu Latviešu nama pagalmā tiek iekārtots volejbola laukums, norisinās spēles, draudzīgas tikšanās, līdzekļu vākšanas sarīkojumi, vēlāk talkas pie nama jaunās ēkas celtniecības. Arī tur Ansis pieliek savu roku, veicot daudz praktiskus darbus.

* * *

Kā atceras ģimenes draugi, starp Anša daudzajiem talantiem un kaislībām noteikti jāmin makšķerēšana. Makšķernieku kluba Āķis darbība, un kādreiz ik gadus rīkotās vērienīgās balles nav iedomājas bez Anša aktīvas līdzdarbošanās. Ar makšķerēšanu Ansis tiešām aizrāvās. Viņam arvien pirmajam vajadzēja tikt pie ezera (Lake Eucumbene), kaut arī vienam sēžot pie stūres kādreiz bija jābrauc dienu un nakti. Un kad nonāca galā pie Vārnām (īpašniekiem uzvārds bija Crow, kurus viņš labi pazina), makšķere tūlīt bija jāmērcē ūdenī, savā speciālajā līcītī, kur citi makšķernieki nedrīkstēja pat parādīties. Katru dienu zivis bija jāsaskaita, jāpieraksta un jāsasaldē. Uz vietas pie ezera zivis neēda, tās žāvēja vēsos dūmos mājās Melburnā. Sacensības bija sīvas, un viņš parasti vinnēja, jo zināja, kur ir labākā vieta pie ezera un to ieņēma. Parasti viņš brauca uz ezeru divas reizes gadā – novembrī un martā.

Tagad, citā saulē Ansis droši meklē pēc lielākiem ūdeņiem, dziļākiem ezeriem, lielākām zivīm...

Šoferēšana – braukšana – dzīves sastāvdaļa. Kad vecuma dēļ viņam tika ierobežotas braukšanas tiesības un bija atļauja braukt tikai nelielā rādiusā mājas tuvumā, Ansis – par spīti tam devās makšķerēt uz ...Eucumbene, kas ir krietni vien tālāk. Tad viņam aizliedza braukt pavisam, bet atkal – Ansis nebūtu Ansis... 1. janvāra rītā, kad viņš konstatēja, ka beigušās viņam un Norai vajadzīgās zāles, un nevienu pēc svinēšanas nevar ātri dabūt rokā; ko dara Ansis? Viņš kāpj mašīnā, lai dotos uz tuvāko aptieku, bet, diemžēl, slimā kāja pievīla, un viņš, tikko no mājas pagalma izbraucis, par tuvu piebrauc kokam ielas otrā pusē; mašīna sasista, lauzta riba...

* * *

Par Ansi domājot, jāpiemin mīlestība pret literatūru; rakstīšana un lasīšana. Ilga draudzība viņu saistīja ar laikraksta Austrālijas Latvietis dibinātāju, īpašnieku, izdevēju un redaktoru Emīlu Dēliņu. Daudz un raženi tika rakstīts laikrakstiem par dažādām latviešu sabiedrībai aktuālām tēmām. Rakstītas arī tika humoreskas un mazas viencēliena ludziņas, kuras laikabiedri atceras kā asprātīgas un humora pilnas. „Man katra diena jāiesāk ar lasīšanu,“ – tā teica Ansis; avīzēm vienmēr jābūt.

Ansis sakopoja un izdeva savas māsas – Ilzes Kalnāres dzeju grāmatu Zelta ziedi.

Viņš nosūtījis rakstus un dokumentus gan uz Okupācijas muzeju, gan Misiņa bibliotēku, gan arī Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeju Latvijā; uz Madonas muzeju arī aizceļoja grāmatu sūtījumi.

Un nevar nepieminēt Anša mūzikas mīlestību. Lai arī pats viņš nedziedāja, tad bija gadu gadiem aktīvs savas sievas atbalstītājs, kura dziedāja korī. Un ja jūs kādreiz iegriezāties pie Anša, viņam mājās arvien skanēja mūzika.

* * *

Lai kaut īsi pastāstītu par Ansi, mums būtu dienām ilgi jārunā, tādēļ te pieminētais ir tikai maza mazītiņa daļa no viņa dzīves stāsta. Katram no klātesošiem mums ir savas speciālās, savas īpašās atmiņas par Ansi.

Šos īsos fragmentiņus no Anša Vairoga dzīves apkopojusi Ilze Nāgela, uzklausot no Anša paša viņa dzīves stāstu, ka arī pierakstot radu, draugu un paziņu atmiņas par Ansi. 13. augustā atvadoties no Anša, šo nolasīja Anita Andersone. ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com