Ansis Vairogs

Pie Dieviņa gari galdi,
Tur ir pulka sēdētāju...

Pie garā galda pirms 44 gadiem apsēdās Anša māsa Ņina – dzejniece Ilze Kalnāre, tad māte – skolotāja Marta Dreimane, kas abas atdusas Latvijas augstākajā kapsētā Vējavā. Un nu arī Ansis.

Turpat 20 gadus laiku pa laikam saņēmu viņa vēstules – par māsas likteni, raksturu, viņas darbu izdošanu. Viņš skatījās tālāk par savu paaudzi, raizējās par Latviju un trimdas jauniešiem. Daudzi latvieši šajos gados paguva atbraukt uz dzimteni, lai sameklētu nereti izpostītās mājvietas, tiktos ar pazīstamiem vai gluži svešiem radiniekiem. Apzinoties savus ierobežotos spēkus, Ansis to nedarīja. Taču jau sen viņš domāja par to, ka reiz gribētu atgriezties savā pusē un gulēt mātes un māsas tuvumā.

Lai cik tālu pasaulē aizgājis, viņš palika zemes dēls no Kālezera krasta, no Vestienas Igaļu kalna, kas zināja:

...zeme šī ir mana mūža vieta,
Jo viņas dzīvība kā sula manī lieta.
(I. Kalnāre).

Lai Anša vīrišķība ir paraugs mums visiem. Patiesa līdzjūtība Norai un visiem viņa draugiem.

Dace Zvirgzdiņa
Madonas muzejā