Latviešu Fonda priekšsēde Rīgā

Latviešu Fonds

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Valdis Bērziņš, Ilze Gulēna, Līga Smildziņa-Bērtulsone, Pēteris Bolšaitis, Juris Petričeks, Ojārs Celle, Vilis Vītols, Astrīda Jansone, Mudīte Upatniece, Kristīna Sīmane-Laimiņa un Ģirts Zeidenbergs. FOTO Jānis Andersons.

Šovasar Kristīne Sīmane-Laimiņa uz brīdi paviesojās Latvijā un satikās ar dažiem Latviešu Fonda (LF) dalībniekiem, kuri jau vairākus gadus dzīvo Latvijā. Gandrīz gads ir pagājis, kopš Kristīne ir uzņēmusies Fonda vadību, un bijušais priekšsēdis Valdis Bērziņš tagad ir Fonda Latvijas projektu un vispār Fonda darbības Latvijā pārzinis. Abi kopā viņi ir vienojušies, ka jaunajai priekšsēdei būtu lietderīgi tikties ar Fonda Latvijas biedriem. Esmu priecīga, ka aicināto vidū ir arī mans vārds, jo Fondā esmu tūkstošnieks jau ilgus gadus un vairākkārt esmu bijusi arī Fonda padomē. Mūsu tikšanās notiek 21. augusta pēcpusdienā PBLA (Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības) telpās. Kristīne ir sagatavojusi virkni pārrunājamo jautājumu, un izsaka prieku, ka no apmēram 50 Latvijā dzīvojošo Fonda biedru skaita ir ieradušies Ilze Gulēna, Līga Smildziņa-Bērtulsone, Mudīte Upatniece, Vilis Vītols, Juris Petričeks, Pēteris Bolšaitis, Ojārs Celle, Valdis Bērziņš, Ģirts Zeidenbergs un es. Tas ir jau desmitā daļa no kopskaita, un ir pietiekami labs rezultāts, lai priekšsēde par tikšanos varētu ziņot Latviešu Fonda pilnsapulcē, kas paredzēta Filadelfijā 29. septembrī.

Viņa mums paskaidro, ka Līga Smildziņa-Bērtulsone ir Fondā iestājusies tikai nesen un ir dzimusi un augusi Latvijā. Tas arī ir iemesls pārrunām, vai Latvijā vajadzētu atjaunot kādreiz likvidēto Fonda nodaļu. Viņa ir jauna, enerģiska un gudra Latvijas meitene, kas uzņēmusies izpilddirektores pienākumus Amerikas tirdzniecības kamerā Latvijā (American Chamber of Commerce in Latvia) un viņa noteikti ir par to, ka tas būtu jādara. Līga ir pārliecībā, ka tas Fondam būs izdevīgi, ja atradīsies kāds, kas pie tā piestrādā. Šajā jautājumā klātesošo uzskati tomēr dalās. Tie, kas bijuši aktīvi laikā, kad Latvijā pastāvēja atsevišķa LF nodaļa, vairumā, mani ieskaitot, domā, ka tas ir lieks un prasa daudz pūļu bez rezultātiem. Tā arī šai jautājumā vienoties nevaram, un tas jāatstāj pārrunām pilnsapulcē.

Grupa vēl pārrunā kā popularizēt Latviešu Fondu, kā to varētu padarīt interesantāku jau esošiem biedriem un kā viņus aktivizēt, par informāciju mājas lapā, par sadarbošanos ar citām latviešu organizācijām, kā uzlabot datu bāzi, kā samazināt administrācijas izdevumus, ko darīt ar Fonda arhīviem, kā iesaistīt jaunus dalībniekus un vēl citus, jo pārrunas ilgst vairāk kā trīs stundas. Saprotams, ka pareizās atbildes neatrodam. Tomēr vairākiem jautājumiem esam ieteikuši dažādas iespējas kaut ko Fonda darbībā uzlabot. Vispirms jau vienojamies, ka informācija par latviešu fondu ir sabiedrībai jādara zināma daudz biežāk un vairākos veidos. Ir jāziņo, ka ziedojumi un iestāšanās ir iespējama caur internetu, ziņas varētu izplatīt ar latvians.online palīdzību, informāciju varētu izplatīt arī angļu valodā, tā varētu būt konspektīvāka, bet biežāka. Mājas lapu varētu izveidot tādu, kas neprasa tik daudz klikšķu, lai tiktu pie informācijas, pieteikuma lapai būtu jābūt kā latviešu tā angļu valodā. Fonda vadībai būtu jārūpējas par to, lai Fonda darbība nedublējas ar citu organizāciju mērķiem, arī Latvijā varētu rīkot tikšanos, par piemēru dziesmusvētku laikā, ar jaunu dalībnieku iesaistīšanu vislabāk strādāt ar personīgu kontaktu, tāpat, lai gūtu ziedojumus no jau esošiem tūkstošniekiem. Vēl viens ieteikums bija par to, ka projektu pieteicēji ir vairāk jādisciplinē; diemžēl, nebija skaidrs, kā to varētu paveikt.

Man personīgi visinteresantākais likās Kristīnes skaidrojums par tagadējo Fonda sadarbību ar Amerikas Latviešu Apvienību un jauno portālu ALAIDD. Tam pilns nosaukums ir Amerikas Latviešu Apvienības Imigrācijas Datu Bāze. To var internetā atrast caur www.alaidd.org, un pirmais klikšķis tajā man parāda virsrakstu TRIMDAS LATVIEŠU VĒSTURES DATU BĀZE ar vairākiem apakšējiem virsrakstiem. Viens no tiem ir Latviešu Fonda arhīvs, kas man tiešām ir liels pārsteigums, un es sāku tur klikšķināt un klikšķināt, un atrodu arvien sīkāku un vecāku informāciju. Par piemēru tur ir arī 1974. gada 18. aprīlī Vernera Rūtenberga vēstule rakstīta Valdim Muižniekam. Tur arī uzzinu, ka Valdis tai laikā bijis Fonda padomes priekšsēdis, bet Verners – sekretārs. Kā jau rakstīju, esmu bijusi arī Fonda padomē, bet tik sīku informāciju par to vēl nezināju.

Tur atrodu arī šo rindkopu; ALAIDD būs līdz šim trūkstošais pamatakmens nākotnes zinātniskiem darbiem par trimdu, par latviešu tautu Amerikā. Tas ir nepieciešams, jo ļoti maza daļa no Amerikas trimdas organizāciju pamatdokumentiem tiek sistemātiski apzināti un saglabāti. Vēl mazāk pamatdokumentu ir pieejami viegli pārskatāmā veidā vēsturniekiem, autoriem, biogrāfiem, organizāciju vadītājiem, jaunu organizāciju veidotājiem un citiem. Gadu pēc gada atgādinām cits citam vēsturnieka Jāņa Krēsliņa teikto: „Grupa, kas nepieraksta savu vēsturi, izzūd no vēstures,“ bet to pašu gadu ritējumā aiziet aizsaulē arvien vairāk to, kas dibināja mūsu trimdas organizācijas, saprata to mērķus un rūpējās par organizāciju arhīviem. ALAIDD darba grupa ir ar nepieciešamo pieredzi, lai šo zinātnisko darbu reiz kārtīgi izdarītu, lai trimdas rosīgie sabiedriskie darbinieki un trimdas organizācijas nebūtu tā grupa, kas „izzuda no vēstures.“

Atrodu arī informāciju, ka pie šī lielā darba ir pieķērušies man labi pazīstamie sabiedriskie darbinieki: Ints Dzelzgalvis, Sarma Muižniece-Liepiņa, Inta Šrādere, Anita Tērauda, Maija Hinkle, Biruta Abula un Lilita Berga. Interesantā kārtā tie visi ir ilggadēji un vairākos sabiedriskos darbos iesaistīti cilvēki. Laikam gan taisnība ir vecam teicienam: „Ja gribi, lai kaut kas tiek padarīts, tad prasi tiem cilvēkiem, kas jau ir ļoti aizņemti.“ Liekas, ka ALA tādus ir arī atradusi. Priecājos, ka man šodien izdevās uzzināt par tik interesantu lietu kā šo ALAIDD. Esmu bijusi trimdinieks vairāk kā 60 gadus, bet tik maz zinu, ko, kā un kad trimdinieki ir darījuši.

Bet mājās ejot, man nez kādēļ prātā ienāk teikums, ar ko Latvijas TV beidzas viena reklāma: Vienmēr skaistas beigas! Man šī diena tiešām beidzas skaisti, un es zinu, ka www.alaidd.org uzklikšķināšu diezgan bieži.

Astrīda Jansone
Laikrakstam „Latvietis“