Torņakalna dārgumi

Palielināt / Enlarge

Rīgas Lutera draudze ticīgos uz dievkalpojumiem pulcē četras reizes nedēļā: ceturtdienu un sestdienu vakaros un, protams, svētdienās. FOTO Lāsma Ģibiete.

Palielināt / Enlarge

Laipni lūgti Torņakalnā. Senatnīgā stacijas ēka. FOTO Lāsma Ģibiete.

Palielināt / Enlarge

Viens no nelielajiem ūdenskritumiem Arkādijas dārzā. FOTO Lāsma Ģibiete.

Palielināt / Enlarge

Torņakalna stacija ar šo vagonu būs kā mūžīgs atgādinājums tai traģēdijai, kas Latviju skāra 1941. un 1949. gadā. FOTO Lāsma Ģibiete.

Palielināt / Enlarge

Torņakalna stacija ar šo vagonu būs kā mūžīgs atgādinājums tai traģēdijai, kas Latviju skāra 1941. un 1949. gadā. FOTO Lāsma Ģibiete.

Divu Latvijā pavadīto atvaļinājuma mēnešu – jūlija un augusta – laikā man bija tā laime padzīvot vienā no savdabīgākajām un pat romantiskākajām vietām Rīgā – Pārdaugavā. Savdabīga tā ir tādēļ, ka absolūti disonē ar galvaspilsētas centru: steidzīgo un mūžīgi nemierpilno Rīgu. Pārdaugavā, kas ir Daugavas kreisajā krastā, atrodas arī Torņakalns. To viegli izstaigāt kājām, gan izbraukt ar riteni. Tagad, oktobrī, pieļauju, mans Torņakalns smaržo pēc tikko nolijuša lietus un kritušām lapām, kas lēni trūd uz kluso ieliņu bruģa, savukārt nelielie koka un mūra nami vēl aizvien atmiņā atsauc kadrus no vecām kinofilmām.

Torņakalna „zaļā sirds“

Torņakalns ir Rīgas apkaimē – Pārdaugavas dienvidu daļā, Zemgales priekšpilsētā. Šajā apkaimē ietilpst Bieķensala un Mūkusala. Torņakalns robežojas ar Āgenskalnu, Vecrīgu, ar ko to savieno Akmens tilts, Ziepniekkalnu, Atgāzeni un Bieriņiem, kā arī ar Bieķengrāvi, Salu tiltu, Mārupīti un Māras dīķi. Mūsdienās tas ikvienu Rīgas viesi varētu piesaistīt ar Arkādijas dārzu, Rīgas Lutera draudzi jeb, kā to dēvē tautā, Torņakalna baznīcu, Ojāra Vācieša un Jāņa Akuratera memoriālajiem muzejiem, kas atrodas gandrīz viens otram iepretī. Piemēram, pašlaik O. Vācieša muzejā eksponēta izstāde Kur Torņakalns sācies. Vēl jāpiemin arī Torņakalna stacija, kam traģiska vēsture.

Ja no Rīgas centra uz Torņakalnu nāksiet kājām vai brauksiet ar riteni, pirmā vieta, kas piesaistīs uzmanību, būs zaļais un patiesi skaistais Arkādijas dārzs (jeb Arkādijas parks), kā platība šodien ir 6,92 ha. Tas izveidots 1808. gadā kā privāts dārzs, taču pēc aptuveni 80 gadiem nolūkā gūt peļņu uz parka zemes uzcēla teātri un ierīkoja bumbotavu, dārzu pārvēršot par izpriecu vietu. 1896. gadā dārzu ieguva Rīgas pilsēta un to nodēvēja par Torņakalna parku. Lielas pārmaiņas Arkādijas dārzs piedzīvoja 1905. gadā, kad to paplašināja, izmainīja Mārupītes gultni, vecās gultnes platākajās vietās izveidojot savstarpēji saistītus dīķus un nelielus ūdenskritumus. Vēl uzcēla dārznieka māju, izveidoja gājēju celiņus un uzbūvēja vairākus tiltiņus. Savu nosaukumu Arkādijas dārzs ieguva, beidzoties tā pārveidei un labiekārtošanai, 1911. gadā.

Šodien dārzā var doties garās pastaigās vai braukt ar riteni. Karstajās dienās cilvēki to izmanto pat kā pludmali, kur sauļoties. Arkādijas dārzu krāšņo daudz skaistu puķu, krūmu un koku, vairāki ūdenskritumi un dīķīši, ko iecienījušas ne tikai dzeltenās ūdensrozes, bet arī pīles un sīkāki ūdensdzīvnieki. Lielo koku stumbri aptīti ar dzelzs režģi, lai tos sargātu no bebru zobiem. Savukārt tiltiņu margas iecienījuši jaunlaulātie, kāzu dienā tur atstājot piekaramās atslēgas. Speciāli bērniem Arkādijas dārzā ir iekārtotas lielas koka šūpoles.

Lielākā draudze Latvijā

Visaugstākā būve Torņakalnā, protams, ir Rīgas Lutera draudze. Tās tornis saskatāms, stāvot uz Akmens tilta, kā arī vēl labu brīdi, braucot pa Jelgavas šoseju. Baznīca ir pirmais Dievnams Latvijā, kas nosaukts Mārtiņa Lutera vārdā. Šobrīd tā izaugusi par lielāko luterāņu draudzi valstī, ar 4000 reģistrētiem draudzes locekļiem. Rīgas Lutera draudzē kalpo trīs lieliski mācītāji: Kaspars Simanovičs, Linards Rozentāls un Indulis Paičs. Daudzi noteikti atceras mācītāju Juri Rubeni, kurš šeit kalpoja no 1989. gada. Baznīcas altārtelpā lasāmi vārdi Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils.

Dievnama ēku ieskauj daudz vecu koku, pie tā ieejas iekopts skaists rožu dārzs, kas vasarās priecē baznīcas apmeklētājus. Pavisam nesen Dievnamam blakus uzcelts ļoti moderns draudzes centrs, kurā iekārtota arī apjomīga bibliotēka. Vēl šai draudzei ir ārkārtīgi mūsdienīga mājaslapa www.rigasluteradraudze.lv, kur noteikti iesakāms ieskatīties. Tajā, starp citu, var atrast mācītāju sprediķu jeb svētrunu audioarhīvu un noklausīties sev interesējošo sprediķi, kā arī citas interesantas lietas, piemēram, Iesvētes mācību lekciju kursu videoversijā. Ikvienam interesentam arī ir iespēja reizi mēnesī savā elektroniskajā pasta kastītē saņemt draudzes laikraksta Vēstule no Nācaretes PDF formātā. Iepriekš, lai to saņemtu, ir elektroniski jāpiesakās.

Stāsts par Torņakalnu nebūs pilnīgs, ja kaut ar vārdu nepieminēšu tā staciju. Blakus stacijas ēkai un sliežu ceļiem atrodas deportācijas vagons ar milzu akmeni tā priekšā. Akmenī iegravēts gadaskaitlis „1941“. Katru gadu 14. jūnijā šai vietā Politiski represēto kluba pārstāvji organizē deportāciju atceri. No Torņakalna stacijas uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā deportēja 15 424, bet 1949. gada 25. martā – 42 125 cilvēkus. Stacijas ēkas otrā pusē atrodas piemineklis komunistiskā terora upuriem.

Lāsma Ģibiete
Rietumungārijas Universitātes lektore
Laikrakstam „Latvietis“