Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latviešu valodas mācīšana ārpus Latvijas

Dainas Grosas akadēmiskā runa LU dibināšanas atceres aktā Sidnejā 22. sept.

Laikraksts Latvietis Nr. 227, 2012. g. 1. nov.
Daina Grosa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Daina Grosa sniedz akadēmisko runu. FOTO Luize Kaktiņa.

Ņūdžersijas latviešu skola šī gada septembrī. FOTO Sarma Dindzāne-van Sant.

Cienījamā akadēmiskā saime!

Man liels prieks būt jūsu vidū un pastāstīt par to, kāda šobrīd ir latviešu skolu situācija pasaulē un vispār izglītības iespējas latviešu valodā ārpus Latvijas. Runāšu ne tikai par latviešu sestdienas un svētdienas skolām, kas jau pastāv ārpus Latvijas vairāk nekā 60 gadu, jaunizveidotām latviešu skolām un bērnu nodarbībām Eiropā, bet arī par citām iespējām izglītot bērnus latviskā garā. To starpā minēšu gan iespējas mācīties latviešu valodu un kultūru vairākās pilsētās un sādžās tālajā Sibīrijā, gan iespēju ikdienā – 5 dienas nedēļā starp franču un angļu un vācu plūsmām, stundu dienā mācīties latviešu valodu tā saucamajās Eiropas skolās Luksemburgā un Briselē Latvijas diplomātu un Eiropas Savienības Latvijas pārstāvju bērniem. Ir arī iespējams tagad iegūt Latvijā akreditētu izglītību tālmācības ceļā. Tad vēl ir iespējas mācīties savu dzimto valodu skandināvu valstīs – Zviedrijā, Somijā un arī Vācijā, kur, ja vienkopus var sadabūt zināmu skaitu bērnus un skolotāju, tad šī valsts apmaksās dzimtās valodas skolotāja algu. Ir arī vairākas universitātes pasaulē, kur piedāvā latviešu valodu un kultūru kā mācību priekšmetu, visbiežāk baltu valodu katedrā. Bet par to vēlāk.

„Trimdas“ modelis

Iesākšu ar mums pašiem labi pazīstamo skolas modeli. Tas šobrīd jau saucas trimdas modelis, jo tas ir diezgan līdzīgs visā pasaulē, vienalga, vai tā būtu Sidneja, Melburna, Bostona, Toronto, Ņujorka, Londona vai Stokholma, visas šīs skolas ir dibinātas tai pašā laika posmā, ar tiem pašiem mērķiem, kas kalpojuši daudzus gadu desmitus – ar mērķi – uzturēt latviešu valodu un ieaudzināt latvisko apziņu mūsu bērnos. Skolas nodarbības notiek telpās, kas pieder latviešiem pašiem – vai tās būtu baznīcas telpas, biedrības, vai kādas citas latviešu organizācijas – visa darbība ir sabiedrības atbalstīta, gan finansiāli, gan morāli. Tas nenozīmē, ka skolas visiem ir par velti. Ģimenēm jāmaksā dalības maksa, bet salīdzinot ar naudas summām, ko jāizliek, bērniem piedaloties citās nodarbībās ārpus latviešu sabiedrības, skolas maksa vairākumam neiecērt lielu robu makā.

Skolu sastāvs, tāpat kā šeit Sidnejā, ir lielākoties 3. paaudzes latviešu bērni, daļa no ģimenēm, kur abi vecāki latvieši, bet arvien pieaug jaukto laulību skaits. Tad vēl klāt nāk saujiņa nesen iebraukušo latviešu ar bērniem, kas vēl teicami runā latviski. Tāpēc arī visur vecās trimdas skolās šobrīd ir liels izaicinājums – kā pielāgot mācību vielu un izmainīt skolas struktūru, lai varētu mācības būt attiecināmas visiem valodu līmeņiem? Kā mainīt mācību programmu tā, lai mācību metodika līdzinātos tai, ko šobrīd pielieto bērnu ikdienas skolās, lai mācību viela būtu saistoša, interesanta, mūsdienīga.

Šie jautājumi katrā skolā ir jāpārspriež, kad pienāk brīdis, kad bērniem stundās zūd interese vai arī kad bērni vispār sāk buntoties un atteikties nākt, vai nāk ar milzu piespiešanu, vai, kā dažās skolās, pat vecākiem mājasdarbi palikuši par sarežģītu. Vecās trimdas skolas ir lielu pārmaiņu posmā, jo tām katrai ir dziļi jāieskatās sevī un jādomā par to, kādu valodas līmeni tās galu galā mēģina sasniegt.

Latviešu valoda daudzās ģimenēs vairs nav pirmā valoda un ar to jārēķinās. Ja pārejam uz valodas mācīšanu kā svešvalodu, tad jāmāca to tā, lai tiek mācīta un veicināta valodas vienkārša lietošana sarunvalodas līmenī, rakstu valoda arī. Bet tai pat laikā nevajag aizmirst par tiem bērniem, kuriem tomēr valoda ir tādā līmenī, ka var ar viņiem lasīt sarežģītākus tekstus un mācīties gramatikas nianses. Un vēl pie tam jāatrod skolotājus ar labām valodas spējām, kas var mācīt. Te ir jaunais emigrācijas vilnis labi varējis izpalīdzēt mūsu skolām, jo to bērnu vecāki vai arī citi, kas nesen atbraukuši no Latvijas, ir jāiesaista pēc iespējas ātri, pirms viņi atrod citas nodarbes sev sestdienās vai svētdienās, kā nu kurā skolā notiek mācību stundas.

Tas bija pirmais skolu modelis. Tas kalpojis daudz gadus – ap 60. Pārmaiņu laikmetā. Bet vēl Austrālijā, ASV, Kanādā aktīvi darbojas. Kopā šinīs valstīs regulāri mācās ap 750 bērnu. Skaitlī nav ieskaitītas vasaras vidusskolas, kur piedalās lielākoties tie paši bērni, kas apmeklē tā saucamās ziemas skolas, bet ir arī tādi, kas neapmeklē latviešu skolas regulāri visu cauru gadu.

Tas izteikti skaidrs nometnēs latviski nerunājošiem bērniem, ko vada gan Garezerā, gan Katskiļos. Šīs nometnes nenotiek tajā pašā laikā, kā latviski runājošiem bērniem – tās saucās Valodas periods Katskiļu nometnē un sporta nometne Garezerā, kur (es citēju no Garezera mājaslapas)... visiem latviešu izcelsmes bērniem... iespēja nometņot kopā, vai tie latviski runā un saprot, vai latviešu valodas spējas ir vājas, vai arī latviski nerunā, bet tomēr vēlās piedalīties Garezera programmās latviskā vidē.“ Starp Amerikas latviešiem var atrast rīkotājus, kas tikai nodarbojās ar latviski nerunājošo bērnu nometņu vadīšanu.

Jaunā emigrācija

Nākamais modelis ir jaunā emigrācijas viļņa sekas. Kā mēs tagad pēdējos gados esam kā tauta atklājuši – apmēram 200 000 no mūsu valsts ir izceļojuši uz nenoteiktu laiku. Dati svārstās starp 213 000 un 300 000 tūkstošiem cilvēku, pat līdz pusmiljonam, kā LETA ziņās minēts aizvakar, 20. septembrī.

Emigrācijas dēļ Latviju uz nenoteiktu laiku atstājuši ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Tā arī nupat Neatkarīgā Rīta Avīzē 17. septembra publikācijā rakstā par Īrijas latviešiem tika minēti satraucoši skaitļi: „Zaļajā salā, šobrīd mīt vairāki desmiti tūkstošu latviešu, no kuriem vismaz 3000 ir skolas vecuma bērni. Īrijā ir dažādi kolektīvi – kori, ansambļi, deju kopas, biedrības, mūzikas un sporta skolas un 10 latviešu bērnu nedēļas nogales skoliņas. Tagad lielākā daļa šo kolektīvu ir apvienojušies vienā padomē, kura patiešām darbojas realitātē.“

Ja pirms pāris gadiem, ap 2007., 2008. gadu Īrijā darbojās regulāri kādas četras, piecas latviešu nedēļas nogales skoliņas, tad tagad – 5 gadus vēlāk šis skaits ir dubultojies, un tas turpina ar katru gadu augt. Un ne tikai Īrijā rodas skolas kā sēnes pēc lietus – Lielbritānijā arī pēdējā gada laikā ir vairākas jaunas skolas atvērušas durvis. Šogad jūlijā PBLA skolotāju kursos Rīgā kopā sanāca 60 skolotāji no gandrīz vai 20 valstīm. Lielākais skolotāju skaits bija no Īrijas un Anglijas. Pilsētās, kur nekad agrāk nav dibinātas sestdienas skolas, tagad piedzīvo aktivitātes pieplūdumu, un dedzīgi skolotāji, liela daļa ar pedagoģisko izglītību, kas iegūta Latvijā, sāk rosīties un veidot skolas pēc saviem labākajiem ieskatiem.

Tā šobrīd Anglijā ir 11 latviešu skoliņas (Pīterboro, Londonā, Sauthamptonā, Mansfīldā, Bostonā, Bradfordā, Mančesterā, Ņūrijā, Northamptonā, Svonsijā, Lesterā), Īrijā ir 8 skoliņas (Drogheda, Korkā, Majo, 2 skolas Limerikā, 2 skolas Dublinā, Blančardstaunā, Longfordā) , Vācijā 4 – Bonnā, Minsterē, Berlīnē un Vircburgā, Beļģijā 1 – Briselē, Francijā 1 – Parīzē, Šveicē 2 – Ženēvā un Cīrihē, Holandē 1 – Tilburgā, Somijā divas – Helsinkos, Gruzijā 1 – Tbilisi, Austrijā 1 – Vīnē, Luksemburgā 1, Zviedrijā 1 – Stokholmā, Igaunijā 1 – Tallinā un Norvēģijā 1 – Oslo. Ar katru mēnesi sarosās kādā jaunā pilsētā Eiropā mūsu tautieši un dibina skolas. Skaidri redzams, ka latvieši, lai arī izbraukuši no valsts, tomēr savus bērnus par latviešiem audzināt vēl vēlas.

Nupat šomēnes iznācis Eiropas Latviešu apvienības pētījums, kam pamats ir aptauja par Eiropas latviešu skolām. Šī pētījuma datus arī jums citēju. Kopā, pēc šī pētījuma datiem, Eiropā patreiz latviešu sestdienas un svētdienas skolās un bērnu nodarbībās piedalās 1159 bērni. Pēc šiem datiem kopā Eiropā šobrīd darbojas 38 latviešu nedēļas nogales skolas. Šajos datos arī iekļauti ap 130 bērnu, kas mācās Eiropas skolās Luksemburgā un Briselē, kas nav klasiskā tipa nedēļas nogales skolas.

Tālāk citēšu Eiropas skolu pētījuma ievadu:

Matīss ir dzimis latviešu ģimenē Beļģijā. Šobrīd viņam ir 4 gadiņi, un viņš ir sācis apmeklēt Briseles latviešu skoliņu. Tā kā Matīsa vecāku darbs saistīts ar Eiropas Savienības institūcijām, Matīsam vēlāk būs iespēja sākt skolas gaitas Eiropas skolā Briselē un mācīties latviešu valodu un literatūru kā atsevišķus mācību priekšmetus jau no pirmās klases līdz pat vidusskolas absolvēšanai. Matīsa tētis un mamma aktīvi piedalās Briseles latviešu kopienas dzīvē, un Matīss pats dejo mazo dejotāju grupiņā. Par Matīsu un viņa mazāko brāli Gustavu varam justies droši – viņi apzināsies, ka ir latvieši, un, iespējams, vēlāk dzīvē atgriezīsies vecāku dzimtenē.

Atšķirībā no Matīsa un citiem latviešu bērniem Briselē un Luksemburgā, kur darbojas Eiropas skolas ar latviešu mācību programmu, citur Eiropā latviešu valodas un kultūras apguve ir vienīgi bērnu vecāku vai brīvprātīgi organizēto nedēļas nogaļu skoliņu rokās. Ka pieprasījums pēc latviskās izglītības ārpus Latvijas aug, liecina straujais skoliņu skaita pieaugums – pēdējo trīs gadu laikā durvis vēra 19 jaunas skoliņas 8 Eiropas valstīs un 2012. gada rudenī tiks atvērtas vēl četras jaunas skoliņas: divas Īrijā (Navanā un Portlīšā) un divas Lielbritānijā (Bristolē un Kentas apgabalā).

Mācības skoliņās notiek nedēļas nogalēs, un pedagogu lomu nereti uzņemas paši vecāki. Mācību process tajās norit citādi nekā tradicionālajās skolās, jo skoliņu uzdevums ir ne tikai mācīt latviešu valodu – turklāt bērniem ar ļoti atšķirīgām valodas priekšzināšanām, bet arī veidot izpratni par Latviju un tās kultūru. Tas, kas Latvijas bērniem šķiet pašsaprotams, piem., ka Latvija ir neatkarīga valsts un ka tā ir vieta, kur dzīvo vairums latviešu, ārvalstīs dzimušajiem bērniem ir īpaši jāizskaidro, nereti situācijā, kad bērns latviešu valodu mācās kā otro valodu. Gadās, ka bērnos raisās protests, jo mācības saistītas ar papildu intelektuālo piepūli, tāpēc skoliņās īpaša uzmanība tiek pievērsta bērnu pieradināšanai pie latviešu valodas, tās iemīlēšanai caur rotaļām un spēlēm, nevis „iekalšanai“. Jāatzīmē arī tas, ka atsevišķās skoliņās tiek organizēta latviešu valodas apmācība pieaugušajiem.

Eiropas skolas

Īsumā par Eiropas skolām – tā ir vesela 15 skolu sistēma, kuru mērķis ir nodrošināt izglītību Eiropas Savienības (ES) institūciju darbinieku bērniem. Tur paredzēta dažādu tautību bērniem apmācība galvenokārt vai nu angļu, vācu vai franču valodā – tā saucamajās plūsmās, bet vienlaikus arī piecreiz nedēļā valodas mācības dzimtajā valodā, tādā veidā veicinot audzēkņu atvērtību dažādām kultūrām, tai pat laikā saglabājot viņu nacionālo piederību. Latviešu valodu vēl diemžēl nemācās pietiekoši bērnu, lai tiktu izveidota atsevišķa patstāvīga latviešu plūsma, bet tomēr liels panākums, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir izstrādājusi atsevišķu metodiku latviešu valodas un lit. mācīšanai un arī veic mācību procesa uzraudzību. Latvijas valdība un Eiropas skolas senāts ir apstiprinājis latviešu valodas programmu vidusskolai (plāni ir šogad iesniegt arī pirmsskolas un pamatskolas programmu apstiprināšanai).

Lielākā daļa latviešu nedēļas nogales skolu Eiropā atrodas valstu galvaspilsētās un tā arī sanāk, ka dažām skolām ir laimējies, ka Latvijas vēstniecībā atvēlētas telpas skolas nodarbībām – Beļģijā, Somijā un Šveicē.

Pēc aptaujas datiem, no 38 skolām Eiropā, 19 ir jaunākas par 3 gadiem, un, atskaitot Londonu un Stokholmu, Minsteri un Briseli, visas ir pastāvējušas mazāk nekā 10 gadus. Dažas skolas arī neiztur. Pirms 5 gadiem biju aizbraukusi apciemot latviešu skolas Dānijā – Kopenhāgenā un Vejlē, kā arī Hāgā, Nīderlandē. Šīs skolas diemžēl piecus gadus vēlāk vairs nepastāv katra sava iemesla dēļ, lai gan nupat man Dānijas pārstāve ziņoja, ka tomēr Vejlē vēl notiek regulāri ģimeņu pasākumi. Te nu var arī redzēt, ka skolas Eiropā nav vienmēr noturīgas. Viss atkarīgs no ģimeņu intereses līmeņa un vadības spējas pielāgoties. Bieži arī nauda spēlē lomu, ja iznāk par daudz dārgi un sarežģīti īrēt skolai telpas, īpaši, ja nav skaidrības, vai skolēni nāks regulāri, tad skolas darbība arī izsīkst.

Skolotāji jaunajās diasporas skolās, kā tās tagad tiek dēvētas, lai gan daudzi ar pedagoģisko izglītību, tomēr taustās un meklē labākos veidus kā strukturēt skolas. Bieži skolas sākas kā spēļu grupas, latviešu nodarbību pulciņi, kur sanāk kopā grupiņa vecāku un grib saviem bērniem reizi pa reizei dot iespēju būt kopā ar citiem latviešiem un kaut ko pie viena arī padarboties un iemācīties. Ar laiku bērni kļūst vecāki, un tad nu jādomā tālāk, vai nodarbības pietiekoši bērnus stimulēs, īpaši valodas ziņā, un tā nu arī sākās formālākas mācības. Ar formālām mācībām domāju bērnu sadalīšanu pa vecuma grupām tā, lai var gūt iemaņas lasīšanā, rakstīšanā ar mācību vielu, kas piemērota pareizam vecumam. Briseles sestdienas skolā, piemēram, jau varēju pirms pāris gadiem novērot, ka skolas attieksme pret mācībām ir nopietna – izmantotas mācību grāmatas no Latvijas, skolotāji māca ģeogrāfiju un vēsturi ar domu, sagatavot bērnus uz atgriešanos Latvijā. Un Briselē tas arī loģiski – jo diplomātu ģimenes arī atgriezīsies Latvijā pēc nodienētā laika, un tā nu šīs mācības ir svarīgas, lai varētu tikt līdzi mācībām vēlāk Latvijā.

Jaunums arī ir tas, ka ar šo mācību gadu Ministru kabineta noteikumos ir iestrādāts noteikums, ka IZM ir jāpiedāvā bērniem, kas no ārzemēm atgriezušies uz Latviju, iespēju dabūt papildus apmācību, ja tāda būtu vajadzīga.

Latviešu skolu skolotājiem Eiropā svarīgs bijis atbalsts, ka ir iespēja kādā brīdī uzlādēt baterijas, gūt informāciju par mācību vielu, ko var izmantot, par mācību metodiku, morāls atbalsts, tikšanās ar citiem skolotājiem, kas dara līdzīgu darbu un lai var pārliecināties, ka darbs, ko katrs dara savā pasaules pusē, nav veltīgs, ka tas viss kopā kā liela saliekamā bilde palīdz uzturēt latviešu valodu dzīvu visās pasaules malās. Šo atbalstu pēdējos piecus gadus kopīgi sniegusi Latviešu valodas aģentūra (vai LVA) un PBLA.

LVA un PBLA

Kopīgi un pamīšus, kā nu kuru gadu bijuši līdzekļi – LVA un PBLA ziemeļu puslodes vasarā Rīgā (arī Lielvārdē vienu gadu) ir rīkojušas konferences, seminārus, kursus, kur skolotājiem ir bijusi iespēja smelties zināšanas un piedalīties pieredzes apmaiņā. Nupat arī šī gada februārī Bradfordā, Lielbritānijā pirmoreiz Latviešu Nacionālā padome Lielbritānijā pulcināja skolotājus no Lielbritānijas un Īrijas seminārā, kur viņi pārsprieda skolu darbību un nākotnes virzienus. Šo nedēļas nogali latviešu īpašumā Mūsmājas, Lielbritānijā notiek otrs šāds seminārs.

Gan LVA, gan PBLA pēdējos gados ir arī izdevušas mācību līdzekļus, kas noder tieši ārzemju latviešu skolu vajadzībām. Latvijā ir liels mācību līdzekļu klāsts, ko var izmantot, bet ne visi līdzekļi ir piemēroti ārzemju latviešu mērķauditorijai. Ir vajadzīga viela, kas ir vieglākā valodā un saistoša, un to arī LVA un PBLA ņem vērā pie mācību vielas izstrādes. LVA arī veidojuši latviešu valodas apmācības programmas iesācējiem divos vecuma posmos, kas lieti noder ne tikai Latvijā, mācot valodu imigrantiem, bet arī ārpus Latvijas, kā arī tālākizglītības programmu diasporas skolotājiem.

Attiecībā uz skolēniem ir novērots, un ELA pētījums to apstiprina, ka tāpat kā trimdas skolās, visbiežāk sastopamais bērnu vecums latviešu skolās ir no 4 līdz 12 gadiem. Ir vieglāk pierunāt un piesaistīt bērnus skolām, ja ir saistošas nodarbības un tādas visvieglāk noorganizēt jaunākām vecuma grupām. Kad pienāk pusaudžu vecums un bērniem ir jau savi uzskati un skaļāka balss, ir jādomā par iespējām nodrošināt viņu turpmāko vēlēšanos līdzdarboties skolā. Un tas ir liels izaicinājums.

Te arī jāpiebilst, ka pieredze jau rāda, ka no Latvijas nesen izbraukušās ģimenēs bērniem daudz ātrāk zūd latviešu valoda, nekā trimdas laikos augušām ģimenēm. Ir jau rakstīts presē, un esmu personīgi sastapusi ģimenes, kur vecāki atzīstas, ka gada, divu, trīs laikā bērni, dzīvojot savas mītnes zemes vidē, jau atsakās lietot latviešu valodu un sāk to aizmirst. Tas ir pašlaik visbūtiskākais – ka zināms procents mūsu tautas ir izceļojusi, un pāris gadu laikā mūsu bērniem draud valodu aizmirst. Vēlāk to atkal atgūt ir daudz grūtāk.

Te talkā tagad nāk jaunas iespējas – tālmācība.

Tālmācība

Patreiz šo iespēju piedāvā Rīgas 1. vidusskola, Rīgas 84. vidusskola, Rīgas Tālmācības vidusskola un Rīgas Komercskola, Rāmuļu vidusskola un Brocēnu vidusskola. Mācības lielākā daļa skolu piedāvā vidusskolas pēdējām klasēm, t.i., 10., 11. un 12. klasei, dažas arī no 7. līdz 9. klasei, bet Brocēnu vidusskola ir skola, kas piedāvā bērniem no 1. līdz 6. klasei mācības neklātienē, ieskaitot arī ārpus Latvijas. Šis ir jaunums, jo tas nozīmē, ka teorētiski jebkurš skolas vecuma bērns varētu papildināt savas zināšanas latviešu valodā. Tiesa, šobrīd mācības galvenokārt tiek piedāvātas kā pilna mācību programma, ko būtu grūti apvienot ar pilnas slodzes mācībām parastajā skolā mītnes zemē, izņemot, ja ir liela apņēmība. Rāmuļu vidusskolā iespējams arī izvēlēties tikai vienu mācību priekšmetu, piemēram, latviešu valodu vai vēsturi. Tādā veidā var apvienot latviešu valodas mācības ar mācībām parastajā skolā.

Te ir izvilkums no e-pasta, ko šorīt saņēmu no Baibas Freidenfeldes, Brocēnu vidusskolas tālmācības pārstāves Lielbritānijā un Īrijā: Brocēnu vidusskolas tālmācībai vēlams pieteikties līdz Jaunajam gadam vēlākais, lai varētu paspēt apgūt iekavēto vielu pašmācības ceļā, taču tā kā šī mācīšanās ir būtībā pašmācība, tad var mācīties, cik ir iespējas un vēlme.

Bērnam obligāti nav jābūt Latvijas pilsonim. Šobrīd Brocēnu vidusskolas tālmācībā mācas 16 audzēkņi, no kuriem 6 ir no ārzemēm (ASV, Nīderlande, Francija, Itālija, Lielbritānija) un viens atrodas uz kuģa (jūrnieks). Tālmācība Brocēnu vidusskolā ir šobrīd otro gadu, un Latvijā bez mums tālmācību piedāvā vēl tikai Rīgas 84. vidusskola. Jāpiezīmē, ka Brocēnu vidusskolai pirms tam vēl 2 gadus iepriekš bija tālmācības pieredze, apmācot savus ilgstoši sirgstošos (slimos) audzēkņus tālmācības ceļā, tā ka skolai ir 4 gadu pieredze tālmācībā šobrīd.

Krievija

Latviešu valodas aģentūra jau vairākus gadus pārņēmusi PBLA iesākto projektu – maksāt par latviešu valodas un kultūras skolotājiem Krievijas federācijā. Pirms pāris gadiem uz Krieviju, pat uz tāliem, maziem ciemiem, kā Lejas Bulānu Sibīrijā – pavisam kopā brauca četri skolotāji, šogad uz Krieviju devās 2 skolotājas – viena uz Augšbebru ciemu, otra uz Krasnojarskas apgabalu. Te skolotājas no Latvijas kļūst par sava veida Latvijas sūtņiem – viņas ne tikai māca valodu un kultūru tiem, kuriem ir interese (ne tikai bērniem, vairāk pieaugušiem), bet viņas atnes Latviju uz Krieviju, un tā nu viņām ir svarīga loma šo cilvēku dzīvēs uz gadu, ko viņas apsolījušās tur dzīvot. Viņas rīko latviešu folkloras sarīkojumus, iesaistās ciema vai tās kopienas dzīvē, un cik esmu dzirdējusi no viņu pašu stāstītā, tas nav vienmēr viegli. Vietējā politika spēlē lomu, un viņām jābūt ļoti iejūtīgām un jāsaprot, kurā brīdī var izteikties, kurā brīdī neiejaukties. Protams, jāprot krievu valoda, jo daudzi skolnieki maz latviešu valodu saprot, ja vispār, un vide, kurā jādzīvo, ir tīri krievu. Bet runājot ar skolotājām, kas ir bijušas uz Austrumu pusi mācīt valodu, esmu manījusi, ka viņas jūtās ļoti gandarītas un apmierinātas par nodzīvoto gadu Krievijā. Siltums un pateicība par viņu darbu un pūlēm no Krievijas latviešu puses atspēko visas šī darba ne tik spīdīgās puses, un jaunās un enerģiskās skolotājas ar lielu prieku atceras pavadīto laiku Krievijā.

Algas

Runājot par skolotājiem, kas saņem algu par savu darbu, mācot latviešu valodu ārpus Latvijas – tādi ir tikai skolotāji Krievijā, skolotāji Eiropas skolās Briselē un Luksemburgā un Helsinku Ressu pamatskolā. Tālāk citēju ELA pētījumu: Somijā un Zviedrijā valsts konstitūcija paredz bērniem tiesības saglabāt un attīstīt dzimto valodu, saņemot valsts apmaksātu valodas apmācību. Somijā šo iespēju izmanto 10 latviešu bērni Ressu pamatskolā. Zviedrijā pastāv iespēja saņemt valodas apmācību mājās. Katrā pašvaldībā var būt savi noteikumi, cik bērniem jābūt konkrētās pašvaldības teritorijā, lai tiktu meklēts skolotājs. Tomēr salīdzinoši mazs skaits bērnu izmanto šīs iespējas – varbūt nav pietiekoša informācija, nepietiekoša motivācija. Vācijā šī iespēja vispār vēl netiek izmantota, tur nepieciešami 15 bērni, lai varētu valsts algot latviešu valodas skolotāju, un skolotājiem tiek arī pieprasītas augsta līmeņa vācu valodas zināšanas.

Latviešu valoda augstskolās

Un kā pēdējo, bet ne mazāk svarīgo, gribu minēt iespēju pasaules augstskolās mācīties latviešu valodu kā svešvalodu. Kā jau agrāk minēju, latviešu valoda tiek augstskolās ārpus Latvijas pasniegta kā viena no baltu valodām, bet ir universitātes, kā piemēram, Sombatejā (Szombathely) Universitāte, Ungārijā, kur latviešu valodas un literatūras mācības notiek pie somugru katedras. Augstskolas ar latviešu valodu kā mācību priekšmetu ir izkaisītas pa visu Eiropu (Čehijā – Prāgā un Brno, Igaunijā – Tallinā un Tērbatā, Lietuvā – Kauņā, Klaipēdā, Šauļos, Viļņā, Somijā – Helsinkos, Zviedrijā – Stokholmā, Austrijā – Vīnē, Norvēģijā – Bergenā, Polijā – Poznaņā un Varšavā, Ungārijā – Budapeštā un Sombatejā, Ukrainā – Ļvovā, Vācijā – Greifsvaldē, Frankfurtē pie Mainas un Minsterē; latviešu valodu var arī mācīties Krievijā (Sanktpēterburgā), kā arī Vašingtonas Universitātē ASV un pagājušajā mācību gadā pirmo reizi latviešu valodu arī pasniedza Pekinas Ārzemju studiju universitātē, kas ir prestižākā Ķīnas augstskola svešvalodu un ārzemju studiju jomā. Tur latviešu valodu mācījās 10 ķīnieši.*

Nākotne

Kā tad ir ar turpmāko Latvijas valdības politiku attiecībā uz valsts atbalstu latviešu skoliņām ārpus Latvijas? Ir vairāki plānošanas dokumenti, kur iestrādāts atbalsts diasporai vai latviešiem, kas dzīvo ārpus Latvijas. Daži tapuši pirms pāris gadiem – kā Valsts valodas politikas pamatnostādnes (2005. g.), Izglītības attīstības pamatnostādnes (2006. g.), bet ļoti svarīgi dokumenti, kas tapuši pēdējā gada laikā – Valdības rīcības plāns, Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes un Izglītības un zinātnes ministrijas Rīcības plāns sabiedrības saliedēšanas sekmēšanai. Visos ir iekļauts atbalsts dažādos veidos ārzemju latviešu izglītības veicināšanai. Pēdējos gados pēc 2008. gada krīzes, praktiskais atbalsts budžetā bijis minimāls. Šobrīd caur IZM un KM ir iecerēts daudz vērienīgāks atbalsts; tātad, cerība ir, ka sadarbojoties ar PBLA un ELA, nākamajos gados tiks sniegts mērķtiecīgs atbalsts ārzemju latviešu izglītībai, kas palīdzēs šim arvien vairāk pieaugošam skolu skaitam efektīvi darboties.

Nobeigumā nevaru paredzēt, kāda būs nākotne. Ir skaidrs, ka šobrīd ir liels skolu dibināšanas vilnis – tiešām apsveicams un atbalstāms intereses uzplūdums. Bet, kā jau agrāk minēju, šīs skolas nav tik stabilas un noturīgas kā trimdas skolas, tām aizmugurē nestāv stipras biedrības un citas organizācijas, kas palīdz tām turēties un pastāvēt, ja ir intereses zudums. Eiropas latviešu skolām ir svarīgs tomēr Latvijas atbalsts, un tāpēc arī PBLA un ELA ir nemitīgi šo faktu jāatgādina valstij. ELA šogad veiktais pētījums valdībai dod pamatojumu ar skaidriem skaitļiem un informāciju par šo skolu trauslo situāciju. Bet tagad arī katra latviešu skola pasaulē ir tikai tik stipra, cik tās ģimenes ir ar mieru ieguldīt laiku un enerģiju to pastāvēšanā, visu laiku sekojot līdzi bērnu interesēm un valodas līmenim. Lai mums visiem būtu gudrība un izturība šo svarīgo darbu turpināt!

Daina Grosa

* Red. Par latviešu valodas mācībām Ķīnā var lasīt laikraksta „Latvietis“ Nr.183, Nr.204.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com