„Sibīrijas bērni“ angliski

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Solvita Āboltiņa, Dzintra Geka, Baiba Arenta. FOTO Māra Strautmane.

Palielināt / Enlarge

Sibīrijas bērnu fonda dibinātājs Gunārs Toms šogad saņēma Triju zvaigžņu ordeņa pirmās pakāpes goda zīmi. FOTO Māra Strautmane.

Palielināt / Enlarge

Sibīrijas bērns Juris ar mazbērnu Juri. FOTO Māra Strautmane.

Palielināt / Enlarge

Sibīrijas bērni, no kreisās: Astrīde, Anna, Ināra, Marija. FOTO Māra Strautmane.

Palielināt / Enlarge

Anna ar jauno grāmatu. FOTO Māra Strautmane.

Ceturtdien, 22. novembrī plkst. 15.00 Eiropas Savienības mājā Rīgā tika atvērts grāmatas Sibīrijas bērni 2. sējums angļu valodā .

2000. gada janvārī režisorei Dzintrai Gekai radās iecere filmai Sibīrijas bērni; tāpēc viņa sākām meklēt cilvēkus, kuri kā bērni 1941. gada 14. jūnijā tika aizvesti uz Sibīriju.

Valsts arhīvs sniedza vien skopu statistiku: 1941. gada 14. jūnija deportācijas rezultātā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm, kur daudziem tika piespriests augstākais soda mērs, bet pārējie gāja bojā no bada un slimībām ieslodzījumu nometnēs.

Pēc publikācijām presē atsaucās 180 cilvēki, kuri atgriezušies un dzīvo Latvijā. Viņi parādīja kartē vietas, kur Sibīrijā palika bērni, kuri Latvijā neatgriezās.

Filmēšanas grupa – Dzintra Geka, Aivars Lubānietis, Igors Tūns, Aleksandrs Demčenko devās ceļā. Nobraucot tūkstošiem kilometrus, Krasnojarskas un Tomskas apgabalos meklēja 1941. gada izsūtītos bērnus, viņus filmēja un intervēja.

2001. gada 14. jūnijā Latvijas televīzijā tika demonstrēta filma Sibīrijas bērni, tā izsauca lielu sabiedrības atsaucību, darbs turpinājās. Katru gadu 14. jūnijā Latvijas televīzija rādīja jaunu filmu. Lai filmētu un intervētu, grupa devās atkal uz Sibīriju. Ebreju bērni, kuri izglābās un atgriezās, tagad dzīvo Izraēlā; arī viņi tika intervēti.

Dzintra Geka stāsta: 2005. gadā no atšifrētajām intervijām sākām veidot grāmatu. Lūdzām atsūtīt fotogrāfijas, kurās cilvēki redzami 1940. gadā pirms izsūtījuma un Sibīrijā. 2007. un 2008. gadā izdevām grāmatu Sibīrijas bērni divos sējumos, kuros apkopojām 724 intervijas un unikālas fotogrāfijas.

Vēlējāmies, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu uzzināt par latviešu un citu Latvijā dzīvojošu tautu traģisko likteni. 2008. gadā Latviešu fonda projektu konkursā pieteicām grāmatas tulkošanu angļu valodā, saņēmām finansējumu un lielais darbs varēja sākties. 2011. gada ziemā Eiropas Savienības projektu konkursā Aktīvi Eiropas piemiņas pasākumi saņēmām daļēju finansējumu grāmatas Sibīrijas bērni 2. sējuma angļu valodā izdošanai, video arhīva digitalizēšanai un fonda mājaslapas tulkošanai angļu valodā. Iztrūkstošo finansējumu saņēmām no LR Kultūras ministrijas un daudzām Latvijas pilsētu un novadu pašvaldībām.

1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju deportēto bērnu un viņu ģimeņu intervijas un fotogrāfijas digitalizētas un ievietotas cietajos diskos. Atsevišķi katra intervija pieejama arī DVD formātā. Tulki – Amanda Jātniece, Kārlis Streips, Gunna Dickson, Margita Gailīte, Laima Dimiševska, Maija Dreimane un Uldis Bruns paveikuši milzīgu darbu – pārtulkojuši grāmatas 2. sējumu angliski.

Svarīgi vēsturi saglabāt savai tautai, svarīgi to izstāstīt citām tautām. Esam Eiropas Savienībā, un mums svarīgi, lai traģēdiju, ko pārdzīvojuši no Latvijas uz Sibīriju aizvestie bērni, Eiropā izlasītu. Tagad vēstures liecību izzināšana būs iespējama arī ārpus Latvijas.

Dzintra Geka
Laikrakstam „Latvietis“

Fragmenti no grāmatas

...Bieži atceros Sibīriju. Tad man ir sāpīgi. Īpaši, kad rāda par 14. jūniju. Tas man ir acu priekšā. Īpaši, kā brālītis mira mammai rokās. Kā apglabāja, kā veda.. Kapi... Visa tā dzīve – ja mācētu gleznot, uzgleznotu. (Meta Lielkāja)

...To, ko tur nācās piedzīvot, es savam lielākajam ienaidniekam nenovēlu. (Edmunds Ļuļaks)

...Domājām, ka atpakaļ netiksim.. Daudzi pa ceļam turp nomira, tos izmeta ārā pa durvīm. Mēs neko sliktu nebijām darījuši.. Nemūžam nepiedošu! Nekad... Papus žēl, māsas nomira... Mammas kapam varu uzlikt puķīti, bet tēvam... Laimīgs, kas Dzimtenē. (Ozola Rita (Jirgena))

...Māsu es satiku 1957. gada martā. Tas bija ārkārtīgi emocionāls brīdis, kad mēs satikāmies, jo likās, ka tas diez vai kaut kad notiks. To nevar aizmirst, to nevar piedot. To var piemirst, var aizmirst atsevišķas detaļas, bet to nevar piedot. Tas nav iespējams. Tas nav iespējams, jo tas velkas cauri visam mūžam. (Rasma Krastiņa, dzimusi Pētersone. )

...Dzīve sagrozījās, palicis tas zīmogs, kas tu esi. (Ilgvars Puškēvics)

...Tas, ko izdarīja komunisti, bija drausmīgi! Māte Sibīrijā teica – cik labi būtu apgulties un nepamosties. Bet, ja tēvs atbrauc un mūs nesatiek? Viņš mūs gaida! Mums bija bailes, ka māte nesajūk. Viņa bija mūžīgi gatava izsūtīšanai. Tagad esam pensijā, un dzīve ir pagājusi! (Aina Reinberga)

...Ja nebūtu iepazinies ar sievu... Bija depresija – darba nebija, nebija, kur dzīvot. Gribējās braukt atpakaļ uz Diksonu. Kad pierakstījos un dabūju darbu, vairāk nekur negribējās braukt. (Ēvalds Ronis) ■