„No Daugavas līdz Gaujai par viņiem brīnījās...“

Briseles latviešu teātris ir patiesi labs, viņi zina, ko grib, viņi dara, ko grib, un viņiem tas sanāk. Paštaisītas dekorācijas, koši tērpi un piemērots grims, lieliska mūzika un vēl lieliskākas balsis, kuras piepilda telpu un laiku, un tu, skatītāj, esi pārņemts ar to, kas notiek uz skatuves, par katru sīkumu ir padomāts.

Briseles latviešu teātris par sevi raksta: „Kas mēs esam? Ikdienas darbos skrejoši cilvēki, kuriem pievakarēs un brīvdienās pietiek laika un enerģijas satikties un izrauties...“

1. decembra vakarā Latviešu Centra Minsterē aula pārvērtās līdz nepazīšanai... Pēkšņi visi attapās 17. gadsimta Rīgā, uz skatuves valdīja tālaika krogu jautrība un dāmas iespiestas korsetēs un ar saskrullētiem matiem gozējās brašo vella kalpu priekšā. Tieši tā – LCM skatuvi ieņēma Briseles latviešu teātris ar izrādi Vella būšana!

Jāsaka, diemžēl nebija ļoti daudz skatītāju, varbūt nepiemērota vakara stunda, varbūt cilvēkiem tik liela pasākumu virkne pēdējā laikā šķiet pārāk gara, varbūt teātris ir kaut kas stipri jauns, lai pulcētu lielu cilvēku daudzumu, un tomēr visas sēdvietas bija aizņemtas, un tas, protams, priecēja gan pasākuma organizētājus, gan pašus aktierus. Varbūt ne katram patīk tāds kultūras izpausmes veids kā teātris, bet man gan tīk!

Savu sajūsmu arī paudu pašiem aktieriem neoficiālā gaisotnē, bet mākslinieki vien kautrīgi smaidīja un sacīja: „Bet mēs esam Tikai amatieru teātris!“ Ilze Baranovska, kura Vella būšanas izrādē tēloja kroga meitu, personīgi mani uzrunāja visvairāk, likās, ka viņa tomēr nav amatiere šajā lietā, tāpēc viņai arī jautāju, kā tā sanācis, ka viņa ar teātri uz tu. Ilze teica, ka tas laikam esot tādēļ, ka viņa Briseles latviešu teātra grupā ir jau no tā pirmsākumiem – 2005. gada oktobra, kad arī tapa viņu pirmā izrāde Skroderdienas Silmačos, un viņa ir arī briseliešu deju kolektīvā, protams, viņas vieglo soli izrādes laikā arī nevarēja nepamanīt. Pati Ilze priecājas par to, ka spējuši tik ļoti attīstīties un augt, par ko jāpasakās vien pašu iniciatīvai un dažiem, kas spēj iemācīt ko jaunu arī pārējiem, piemēram, vokālajai pedagoģei Vitai Timmermanei-Moorai, kura arī atklāja savu nodomu dibināt tādu kā Eiropas kori, kas, viņasprāt, nebūtu nemaz tik grūti.

Briseles latviešu teātris ieradās pie mums apmēram 30 cilvēku sastāvā, kā arī daži pavisam mazi ciemiņi, piemēram, Ilzes dēls, kuram ir vēl 1 gadiņš. Iepazinos arī ar piecgadīgo Artūru, kas izrādījās īpaši runīgs un aktīvs bērns, kuram abi vecāki ir Briseles latviešu teātra dalībnieki, un puika jau savā vecumā zina vairākas valodas, viņš bija Vācijā pirmo reizi (vismaz viņš tā teica), un viņam ļoti patika. Kā nu ne! Man arī patiktu braukt līdzi saviem vecākiem viesizrādēs...

Pēc izrādes aktieri nozuda uz kādu brīdi, droši vien vajadzēja mirkli atpūtai, lai pārģērbtos, lai izietu no tēliem, nejauši arī dzirdēju, ka viņi apsprieda dažas savas kļūdas vai nepilnības, bet to, protams, mēs – skatītāji – nemaz nemanījām. Mēs tikai klausījāmies skanīgajās balsīs, iesmējām par Ērmanīti, novērtējām smuko Andri, pārliecinājāmies, ka viņu jaunavas patiesi ir skaistas, apbrīnojām, cik ļoti piemērota lomai bija jaunā princese, kā arī vienkārši baudījām uz skatuves notiekošo. Gaismas ik pa laikam dzisa un parādījās, kas piešķīra atmosfērai nepieciešamo traģismu un iespaidīgumu, tas gan nedaudz nobiedēja mazos skatītājus, dažs labs bija dabūjis arī pa pieri ar kādu zelta monētu, bet tas tikai parāda, cik tomēr viss notiekošais bija dzīvs un tuvs pašai tautai...

Pasākuma neoficiālā daļa bija Groziņu vakars, kur tauta mielojās ar iepriekš sagatavotiem un līdzpaņemtajiem gardumiem, apsprieda izrādi, pārrunāja pēdējos notikumus, vēlāk pievienojās arī paši aktieri, un nu tad sākās lielā izdejošanās un izdziedāšanās.

Pasākuma gaitu varu vērtēt tikai un vienīgi pozitīvi, iespējams, kādam internāta iedzīvotājam tas šķita nedaudz par ilgu un par skaļu, bet tad jau tas kāds varēja mums pievienoties... Es domāju, ka āfterpārtijs bija vairāk nekā izdevies.

Īpašu paldies, protams, gribas teikt režisorei Andrai Baltmanei, kas aktierus mobilizēja, saturēja kopā, kā arī nedrīkst aizmirst, ka viss rodas no idejas, un scenārija autors ir Dzintars Kauliņš, tātad iniciatīva nāca no viņa. Bet visiem zināms, ka kaut kas liels var rasties un pastāvēt tikai tad, kad to satur daudz dažādu elementu, kas šajā gadījumā ir vienreizēji, radoši, talantīgi, ar milzīgu gribasspēku apveltīti cilvēki, kuriem pietiek laika arī dzīvei uz skatuves.

Mums patika! Mēs baudījām! Un LCM ļaudis cer arī uz turpmāko sadarbību!

LCM praktikante –
Dace Saveiko