Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Flinderiešu māju stāsti – Trešās mājas stāsts (1)

Olģerts un Gerda Dreimaņi, Herberts un Lilija Pauliņi

Laikraksts Latvietis Nr. 236, 2012. g. 21. dec.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Dreimaņu māja 1952. gadā, īsi pēc uzcelšanas. FOTO no Dreimaņu ģimenes arhīva.

No kreisās: Uldis, Olģerts, Marija, Ernests Dreimaņi 1938. gadā.

Amālijas ielas māja pirms kara. FOTO no Dreimaņu ģimenes arhīva.

Herberta Pauliņa pases fotogrāfija. FOTO no Dreimaņu ģimenes arhīva.

Dreimaņu ģimene ar skatu uz Flindersa ielu. No kreisās Gerda, Olģerts, Ineze. FOTO no Dreimaņu ģimenes arhīva.

Lilija Pauliņa, Gerda un Ineze Dreimanes, Brendijs. FOTO no Dreimaņu ģimenes arhīva.

Dreimaņu māja 1958. gadā. FOTO no Dreimaņu ģimenes arhīva.

No kreisās: Džalals, Jānis, Inez. FOTO no Dreimaņu ģimenes arhīva.

No kreisās: Darius, Lūkass, Tīna, Kiriakis. FOTO no Dreimaņu ģimenes arhīva.

Ceturtais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234.

Kad 1949. gada 23. februārī kuģis Nea Hellas iebrauca Melburnā, pasažieru sarakstā bija Olģerts ar sievu Gerdu Dreimani un meitu Inez. Gada beigās 22. novembrī Adelaides ostā iebrauca kuģis Oksfordšīra (Oxfordshire), un pievienojās Gerdas vecāki – Herberts un Lilija Pauliņi.

Pēc pavadītā laika Bonegillas nometnē 300 km no Melburnas, Olģerts ar ģimeni nokļuva Adelaidē. 1952. gadā kopā ar sievas vecākiem viņi iegādājās zemes īpašumu par 300 mārciņām (pounds) un uzbūvēja Flindersa ielā trešo latviešu māju. Viņi izvēlējās šo vietu, jo bija dzirdējuši, ka ne tikai šai ielā dzīvoja latviešu ģimenes, bet arī tās plašākā apkārtnē.

Pirms kara Olģerts (dzim. 9.11.1916. Rīgā) studēja jurisprudenci Rīgā Universitātē. Viņš bija absolvējis Rīgas pilsētas 8. pamatskolu un 2. pilsētas ģimnāziju un studiju laikā dzīvoja Rīgā. Tēva galvenais maizes darbs bija lauku policijas iecirknī, un Olģerts vasaras mēnešus aizbrauca palīdzēt vecākiem ar saimniecības darbu pienākumiem.

Kad iesākās karš, Olģerts 1939. gadā iestājās Latvijas armijā un tur palika līdz pēdējam. Viņam laimējās izbraukt ar kuģi pirms lielās bumbošanas, un 1945. gada martā viņš atradās Dancigā (tagad Gdansk, Polijā). Neilgi pēc tam – 1945. gada 25. martā krievi bumboja Dancigu, atstājot 90% no pilsētas drupās. Nākamā dienā Olģerts paspēja tikt uz pēdējo pasažieru kuģi Ubena no Dancigas Neifārvasera (Danzig-Neufahrwasser) ostas. Bēgļu skaitļi bija tik baismīgi lieli, ka kuģa organizatori paņēma tik katru trešo cilvēku. Olģertam laimējās.

Ceļā kuģis tika bumbots. Olģerts meitai vēlāk stāstīja, ka esot stāvējis pie kuģa redelēm un manījis, ka gaisā putns lidojis īpatnējā un neparastā veidā. Viņš esot atstājis šo vietu un tādā veidā izglābis savu dzīvību. Ar ievainojumiem gan kuģim, gan ļaudīm tas tomēr varējis turpināt braucienu. Vismaz tas nebija viens no 36 bēgļu kuģiem, kuri atstāja Dancigas ostu un pazuda jūras kapsētā.

Iebraucot Vācijā, Olģertam cits nekas neatlika, kā lietot savu kāju spēkus, jo viss bija iznīcināts, ieskaitot komunikācija. Tie bija bada laiki. Olģerts ar savu virtuves nazīti šo to izcīnīja, jo šad un tad viņš varēja laukos atrast kādu labu cūciņu un pamieloties. Kā vieninieks viņš izstaigāja Vāciju krustām šķērsām, kamēr nejauši nonāca Lineburgā (Lüneburg) pie saderinātās Gerdas, atrodot viņu Fallingbostel – Britu zonā. Tur viņi apprecējās, turpinot kopējās dzīves gaitas un strādājot pie UNRRA – United Nations Relief and Rehabilitation Administration (ANO Palīdzības un rehabilitācijas administrācija).

Olģerts ļoti vēlējās izceļot uz Kanādu. Par Austrālijas varbūtību neskatījās, kamēr izdomāja, ka tā tomēr atrodas vistālāk no komunisma briesmām. Vēlāk viņš savu izvēli nožēloja, jo viņam nepatika ne karstums, ne apkārtne.

Dzīve iesākās Islingtonā, kur Olģerts dzīvoja teltī un katru dienu brauca ar busu līdz Adelaides pilsētai. Tur bija jāapmeklē lekcijas turpmākam darbam kā porterim pie priekšpilsētas vilcieniem. Adelaidē Olģerts iesāka ne tikai darbu pie dzelzceļiem (SA Railways), bet arī daļa laika studijas, pabeidzot grāmatvedības kursu. Tālākais darba ceļš veda uz Filipsa (Phillips) kompāniju, kur kā tās grāmatvedis viņš nostrādāja pārējo darba mūžu Adelaidē, Melburnā un Sidnejā.

Olģerts atbalstīja arī citas latviešu kompānijas, piemēram, Māliņu būvuzņēmumu, izpildot grāmatveža pienākumus. Viņš aktīvi piedalījās visos korporācijas Lettonia pasākumos, izbraukumos un ģimenes svētkos un atbalstīja korporācijas kopu. Olģerts bija aktīvs Lettonias korporācijas dzīvē un bija tās kases priekšnieks. Mājās bija ļoti daudz korporācijas svētku, svinību un dziesmas. Olģertam patika iemest kādu vai vairāk glāzīti, īpaši no spirtotākiem variantiem.

Vārdu vai dzimšanas dienu svinībās arī dziedāja, bet vairums no dziesmām bija vācu laika kara dziesmas, par kurām citi ielas iedzīvotāji līdzi nejūsmoja.

Olģerts dzīvē bija ļoti kārtīgs, un visam bija sava vieta. Arī grāmatplauktā visas grāmatas bija sarindotas pēc izmēra. Gan viņam nebija nekas pretī, kad naudiņu izdeva, viņš tomēr dienas beigās prasīja Gerdai atskaitīties par rēķiniem, un ja kas neštimēja, tad viņai bija jāpadomā, kamēr atrada atrisinājumu – ieskaitot, ja nebija atcerējusies pateikt, par izdoto kapara gabalu tualetes lietošanai!

Olģertam dārzs deva mieru un lepnumu, un mauriņš mājas priekšā un rozes bija skaistākās visā ielā. Pa mauriņu nebija domāts staigāt ar basām kājām, un meitai teica, ja to darīšot, tad viņa to apdedzināšot.

Olģerts iesāka aizsaules ceļu 10.2.1984. Sidnejā.

Gerda (dzim. 4.5.1918. Ņižnijnovgorodā, Krievijā, kur vecāki bēga no boļševikiem ceļā uz drošību Azerbaidžānā) dzīvoja ar vecākiem Rīgā, Amālijas ielā divstāvu koka mājā. Tēvam piederēja lielais vilku suns (vācu aitu suns), kā arī visa lielā koka ēka, kas bija sadalīta dzīvokļos. Vasaras laikā tēvs viņai iemācīja peldēt, apsienot virvi ap vidu un no laivas viņu iemetot Rīgas jūras līcī.

Gerdas tuvākās draudzenes bija māsīcas, un brīvos brīžos viņa vingroja, nodarbojās ar ģimnastiku. Gerdas vecāki sūtīja meitu mācīties vācu pamatskolā. Vēlāk viņa apmeklēja latviešu vidusskolu, kur pēdējā gadā satika Olģertu un saderinājās. 1939. gadā, absolvējot vidusskolu, Gerda strādāja pie avīzes Deutsche Zeitung im Ostland (Vācu laikraksts Austrumzemē).

1941. gadā Gerda ar vecākiem atstāja Latviju un pa zemes ceļu nokļuva Polijā. Starp 1942.-43. ar vecākiem Gerda apmetās Parzno (Parczew), mazā pilsētiņa 150 km no Varšavas. Pēc tam 1943.-44. gadā Pauliņu ģimene pārvietojās uz Licmanštati (Litzmannstadt, tagad Lodz), kur Olģerts šad un tad pievienojās.

1944. gadā Gerda ceļoja atpakaļ uz Rīgu, kur 31. jūlijā atvadījās no Olģerta un tūlīt pēc tam ar draudzeni Ebba izceļoja no Rīgas, iebraucot Dancigas pilsētā. Tur pa vasaru Gerda īsu laiku strādāja pie avīzes Danziger Vorposten (Dancigas Priekšpostenis). No Danzigas ostas Zappot Gerda izmuka ar tvaikoni Dampfer. Tad viņai sākās garais ceļš pa Vāciju, kamēr nokļuva Lineburgā. Pilsētas tuvumā atradās Alt Garge nometne, specifiski latviešu tautiešiem. Tur Gerda ar vecākiem tika nomitināti. Tur arī piedzima Dreimaņu meita Inese, kas palika pie vecvecākiem, kamēr Gerda bija Fallingbostelī pie vīra. Šad un tad Gerda ar Olģertu apciemoja meitu un Gerdas vecākus.

Nonākusi Adelaidē, Gerda mazgāja grīdas, bija zobārsta medmāsa un vēlākos gados strādāja kā mašīnrakstītāja Elders Ltd uzņēmumā, līdz nosvinēja 50. dzimšanas dienu.

Gerda bija lepna par savu māju un gandrīz katru nedēļas nogali pavadīja, to tīrot no augšas līdz apakšai, kamēr pat sienas krāsa sāka lobīties! Gan Gerdai dārza darbi nebija patikas lokā, vīra uzmanītās un iestādītās puķes bija saplūktas un skaisti ieliktas vāzē. Viņai ļoti patika korporācijas dzīve un viesības, mīlēja klasisko mūziku, baletu, operu, kā arī drēbju iegādi, bet vienmēr teica, ka modes ziņā Austrālija bija 20 gadus aiz Eiropas.

Savu lielāko mīlestību Gerda veltīja savam kokerspaniela sunim Brendijam (Brandy). Pret citiem viņš nebija tik mīlīgs; kad viņam uznāca kreņķu brīži, tad viņš garastāvokli atrisināja, atstājot savus zobu nospiedumus – vai tas bija pastniekam, citiem ģimenes locekļiem vai viesiem.

Ne Olģerts, ne Gerda neiejutās savā jaunā zemē, un abi ļoti ilgojās pēc Eiropas. Olģerts bieži izteicās, ka būtu labāk bijis, ja būtu palikuši Eiropā. Viņš ilgojās pēc Vācijas, kamēr Gerdas sapņi un ilgas bija par dzīvi Vīnē.

1992. gadā 73 gadu vecumā Gerda apciemoja Latviju. Viņa izstaigāja vecās takas, satika tos dažus radiniekus, kas bija palikuši pēc kara dzīvi un apskatījās ģimenes mājas. Tās viņa varēja sev atgūt, bet skatoties, ka koka ēkām vajadzēja lielu remontu, Gerda tās novēlēja korporācijai Lettonia. Meitai no Latvijas viņa atveda mazu tautisku lelli.

Gerda pievienojās Olģertam aizsaules ceļā 13.9.2005. gadā.

Gerdas tēva Herberta Pauliņa (dzim. 21.7.1887. Gulbenē) ģimenes saknes bija atrodamas Zviedrijā. Latvijā viņš strādāja pie valdības un bija ļoti turīgs. Rīgā viņam piederēja jahta un divstāvu liela dzīvokļu ēka. Par savu piedalīšanos augstajā sabiedrības postenī Herberts saņēma balvu – zelta pulksteni.

Vācijā viņš ar sievu uzmanīja un audzēja mazmeitu Inezi.

Adelaidē viņš iesāka darbu pie dzelzceļa (SA Railways) un tad pie ledusskapja kompānijas Kelvinator, kur pēkšņi pēc 67 mūža gadiem 1954. gada 3. augustā nomira.

Flinders ielā viņš blakus neapdzīvotiem zemes gabaliem audzēja saknes. Viņš iekļāvās jaunās zemes dzīvē, jo viņš bija cilvēks, kas mēģināja to labāko izveidot no tā, ko dzīve bija viņam pasniegusi. Viņam patika arī jaunie Gaifoksa (Guy Fawkes)* svētki, kur bija raķešu šaušana un prieki.

Herberts pavadīja daudz laiku ar Inezi un iemācīja viņai braukt ar riteni, izveidojot speciālu sēdekli, lai kājas var sasniegt pedāļus. Viņš arī mācīja viņai iemīlēt dabu un vācu aitu suņus. Abi bieži aizstaigāja pāri dzelzceļam uz pienotavu atnest mājās gotiņas devumu, lai Lilija varētu to virtuvē izmantot.

Gerdas māte Lilija Pauliņa (dzim. 20.2.1894. Rīgā) iesaistījās pirmajā starptautiskajā sieviešu tiesību kustībā (International Womens Movement). Agros 1930. gados viņa ceļoja uz Vīni, lai apmeklētu tās sanāksmi. Lilijai bieži bija savādāki uzskati nekā citiem, un viņas pirmskara dzīve bija interesanta un grezna, viņai bija daudz smalki draugi, piemēram, prof. Valdoni, kurš organizēja Latvijas Dziesmu svētkus un prezidenta Kvieša kundzi (bij.  Latvijas prezidenta sieva).

Atbraucot uz Austrāliju, viņa angļu valodu neiemācījās, un vienīgā patika dzīvē bija ēdienu gatavošana – cept garšīgās kūkas, salasīt saknes, ko vīrs bija iestādījis un taisīt biezpienu.

Pēdējos gadus Liliju varēja gandrīz katru dienu redzēt, sēdot pie istabas loga, kas rādīja savu seju uz Flindersa ielu un pa to skatoties uz ielas ikdienas dzīvi. Viņa bija vientulīga, depresīva, un no viņas jaušams bija liels žēlumu.

Agros 1970s gados Olģerts pārvācās ar darbu uz Melburnu, un Lilija uz laiku dzīvoja latviešu ciemā Sidrabenē. Lilija pievienojās meitai, kad Olģertu 1972. gadā pārvietoja uz Sidneju.

Lilija uz mūžu acis slēdza 3.7.1982. gadā.

Inez (dzim. 2.10.1945. Lineburgā, Vācijā) atceras DP nometnes dzīvi ar to, ka bieži gājusi uz mežu meklēt garšīgās ogas un ka staigājusi pa Elbes upes krastu ar māti un viņas draudzeni.

Atmiņā arī ir kuģa ceļojums uz Austrāliju, jo bijusi ļoti slima un tuvu nāvei, cīnoties ar garo klepu un pleirītu.

Kad Ineze ieradās Flindersa ielā, viņa apmeklēja vietējo Edvardstauna (Edwardstown) pamatskolu, braucot turp ar riteni. Ineze atceras, ka tad bija ļoti daudz neapbūvētu zemes gabalu. Pa tiem varēja spēlēties un izveidot pats savu pasauli. Inese, tāpat kā citās ģimenēs šai ielā, palīdzēja salasīt riekstus un olīvas un nodeva tās par atmaksu vietējā Ditters kompānijai. Mūža atmiņa ir no mandeļu dārziem, un īpaši par tiem pavasarī, kad visa apkārtne bija ziedos. Ineze bija ļoti puiciska (angl.: tomboy) – kāpa kokos, brauca ar riteni uz skolu, skrēja un lēca pāri ielas lielām bedrēm un grāvjiem, bieži apstājās un apmīļoja rikšotāju zirgus. Spēļu laiku bieži pavadīja viena, jo vecāki iedomības dēļ nevēlējās, ka Ineze spēlējas ar citiem ielas bērniem. Tomēr viņa īpaši atceras Ozoliņu ģimenes sirsnību ar to, ka tie ar viņu vienmēr aprunājušies.

Ineze mācījās baletu. Kad viņai bija 11 gadiņi, Borovanskija (Borovansky) Baleta kompānija viesojās Adelaidē. Inese tika izraudzīta un piedalījās Gulbja ezera (Swan Lake) un Riekstkoža (Nutcracker) izrādēs.

Ineze iesāka Adelaides Universitātē BA grāda mācības, bet 1965. gadā aizceļoja uz Vāciju, studēt valodas Gētingenas (Göttingen) Universitātē. Tā viņa nekad neatbrauca atpakaļ uz Flindersa ielas mājām, jo vecāki pa šo laiku to pārdeva.

Universitātē Ineze satika dzīves draugu, irānieti Džalal Atai un viņi salaulājās Irānā. Kaut Džalal bija iesācis zobārstniecības grādu, viņš pārdomāja savus darba ceļus, un atbraucot uz Austrāliju, izstudējis grāmatvedību, strādāja pie vairākām kompānijām. 1975. gadā jaunais pāris kopā ar dēlu Dariusu (Darius) (dzim. 29.1.1973. Melburnā) iegādājās saimniecību pie Banjipas/Ionas (Bunyip/Iona), 77 km no Melburnas. Kamēr vīrs strādāja, Ineze savas dienas intensīvi pavadīja ar darbiem pie dabas krūts. Tur bija aitas un suņi, kā arī govis, no kā pati ražoja sviestu un sierus. Bija arī tīrasiņu arābu zirgi, ar kuriem patikās jāt svaigā gaisā un pārdomāt dzīves grūtos jautājumus.

Darius pabeidza komercijas un mārketinga bakalaura grādu (Bachelor of Commerce & Marketing) Jaundienvidvelsas Universitātē (The University of NSW) un vada savu reklāmas aģentūru – All About Media (www.allaboutmedia.com.au). Viņš salaulājās ar grieķu izcelsmes Kristīnu Filiastīdi (Christina Philliastides). Šodien Ineze ar vīru ir atrodami divarpus stundas braucienā no Sidnejas, uz dienvidiem, jūras krastā, Šolheivenhedos (Shoalhaven Heads), netālu no Nouras (Nowra), kur Ineze ar vīru palīdz audzēt mazdēlus Kiriaki Dariusu (Kyriakos Darius) (dzim. 2008.) un Lūkasu (Lucas) (dzim. 2011.).

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

* Guy Fawkes – Anglijas katolis, kurš piedalījās sazvērestībā nogalināt protestantu karali Džeimsu (James) I, uzspridzinot parlamenta ēku 1605. gada 5. novembrī (angliski: „The Gunpowder Plot“). Sazvērestība tika atklāta pēdējā mirklī, un vainīgie apcietināti, spīdzināti, notiesāti un nogalināti. Pateicībā par karaļa un parlamenta izglābšanu, Anglijā katru gadu svin 5. novembri ar ugunskuriem un uguņošanu. Austrālijā svinēja ar uguņošanu – visi bērni pirka pirotehniku, līdz kamēr to aizliedza dēļ daudziem ievainojumiem.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com