Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kultūra vieno

Vesela nedēļa vienos priekos – vēstule Mildiņai

Laikraksts Latvietis Nr. 238, 2013. g. 9. janv.
Gunta R. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Varbūt tu grozi auto stūri,
Varbūt nes tevi motocikls,
Varbūt no vagona tu lūri,
Kur sienā ierīkots, ir stikls.
Tas brīdis zaudēts, ko vēl gaidi,
Brauc, steidzot šurp uz Adelaidi.
Tur kultūra kā puķe ziedēs,
Un atkalredzēšanās prieks
It visus vienā saimē liedēs,
Neviens tur nebūs bārs un lieks.
Ko skatus šaubās apkārt raidi,
Laiks iet. Brauc šurp uz Adelaidi.

1958. gadā, Dr. Kārlis Ābele (sen.)
7. KD rīcības komitejas priekšsēdis.

Mīļā Mildiņ!

Veltīgi izgaidījos Tevi uz Kultūras dienām (KD), tādēļ laikam būs Tev kaut kas jāpastāsta par mūsu lielajiem tautas svētkiem Adelaidē.

Vislielākā svētība jau bija tas, ka vasaras svelme nogaidīja līdz Jaunam gadam, ļaujot mums izbaudīt svētkus bez liekas svīšanas. Vai atceries, kā mums 1960. gadā Melburnā sviedri tecēja pa muguru lejā un kurpēs iekšā, kad tautas tērpos ārā parkā dziedājām kora koncertā? Bijām slapjas līdz pēdējai vīlītei. Šoreiz Kāds par latviešiem (un lietuviešiem; viņiem arī šeit bija Kultūras dienas) padomāja un atsūtīja ideālu laiku. Paldies par to. Nu gan cepina – šodien 45 grādi!

Visu gadu mums ir bijuši līdzekļu vākšanas sarīkojumi, īpaši mūsu programmas grāmatiņas sagatavošanai, un es ar lielu nepacietību gaidīju to turēt rokā. Jāsaka, raiba gan un pieblīvēta! Melns uz balta tikpat kā nemaz, jo visas lapas dažādos zaļos toņos, arī balts uz melna. Melnu uz tumši zaļa grūti salasīt. Katrā lapas pusē vismaz viena skaista krāsu fotogrāfija. Viss rakstīts divās valodās, kas nu katram vieglāk lasīt. Dzirdēju ļaudis sūdzamies, ka trūkst pilsētas un sarīkojumu vietu kartes, jo ne visi sarīkojumi notika Tālavā. Vēlāk uzgāju, ka atsevišķas kartes bija novietotas pie kafejnīcas durvīm. Vispār, programma ir iekārtota pavisam citādāk, neformālāk, kā agrāk, bet ir interesanta, un cilvēki ir krietni piestrādājuši. Malači.

Uz svētkiem, kā jau vienmēr, bija atbraukuši viesi ne tikai no Austrālijas, bet arī no visām pasaules malām – kā dalībnieki, tā skatītāji. Pat Latvijas Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende mūs pagodināja ar savu klātbūtni un atklāšanas koncertā uzrunāja tautu. Vēlāk viņai pat bija sava referāta stunda Tālavā. No Vācijas atbrauca arhibīskaps Elmārs Rozītis, no ASV mācītāja Helga Jansone un no Sidnejas prāvests Kolvins Makfersons (Macpherson). Baznīcā viņiem blakus stāvēja arī mūsu pašu diakoni Ivars Ozols un Jānis Priedkalns. Man tika tas gods savā mājā uzņemt divas viešņas no Latvijas: Maruta Alpa ir Latvijas Nacionālā kultūrizglītības centra dejas mākslas eksperte, un Gunta Skuja ir tautas deju skolotāja. Viņas atbrauca, lai apmācītu tos tautas deju dejotājus, kas domā šogad braukt uz Rīgu, piedalīties Dziesmu un Deju svētkos. No sākuma raizējos, ka nu man veselu nedēļu būs jābūt labākai nekā es esmu, un kā es to pārdzīvošu, bet viņas bija pavisam jaukas, patstāvīgas un neprasīgas, un man nemaz nevajadzēja pārcensties. Sadraudzējamies pavisam ātri.

Muzikālie viesi arī netrūka. No Latvijas viesojās Trio Šmite Kārkle Cinkuss, kuri dzied un spēlē, un piedalījās gandrīz katrā sarīkojumā un, protams, arī savā patstāvīgajā koncertā. Viņi piekopj seno, etnogrāfisko dziedāšanas un muzicēšanas stilu, kas nav katram pa gaumei. Taču balsis kā tādas ir ļoti labas, un, kad viņi dzied klusiņām un maigi, tad ir prieks klausīties. Viņu patstāvīgais koncerts notika 29. dec. vakarā, un pēc koncerta Juris Skābe sagādāja pārsteigumu: viņš parādīja īsu filmu, ko ieskaņojis kāds latviešu izcelsmes jauneklis Raijans (Ryan) Grobins, kas latviski nerunā, bet tomēr interesējas par savām saknēm. Filma ir par Turaidas Rozi, un filmas teicēja ir mūsu pašu Astra Kronīte.

Ansamblis Mūza ir instrumentālistu grupa, kas spēlē pūšamos instrumentus – flautu, klarneti un oboju – ar un bez klavieru pavadījuma dažādās kombinācijās. Viņu koncerts 28. dec. pulcināja latviešu klasiskās mūzikas mīļotājus. Man sevišķi patika koncerta otrā daļa, kur Ivars Cinkuss dziedāja Emīla Dārziņa tik ļoti pazīstamās dziesmas, piem. Vēl Tu rozes plūc, Aizver actiņas un smaidi un Teici to stundu, to brīdi un starp dziesmām flautiste Sondra Lejmalniece lasīja Dārziņa mīlestības vēstules. Tas bija tik romantiski!

No Sidnejas ciemojās Sidnejas Latviešu teātra ansamblis ar savu lugu Pēc kaut kā cēla, nezināma, kā arī grupa Sidnejas muzikanti un no Melburnas mūziķi ar nosaukumu Kontrabass. Uz Atklāšanas koncertu no Šveices bija atbraucis kādreizējais adelaidietis, vijolnieks Gunārs Larsens ar meitu, arī vijolnieci, Rasmu. Uzstājās Jolanta Lārmane no Melburnas ar ģimeni. Tā nu redzi, Mildiņ, mūsu pašu deva šiem svētkiem bija vairāk organizatoriska un administratīva, nekā mākslinieciska, jo lielāko daļu priekšnesumus deva viesi. Pat kora koncertā mums, latviešiem, talkā nāca Alda Sila austrāliešu koris Philharmonia Chorus un austrāliešu mūziķi pavadījumam.

Likās mazliet savādi, ka pirmie vārdi atklāšanā izskanēja angļu mēlē; neesmu vienīgā, kas būtu labprāt dzirdējusi mūsu mīļo latviešu valodu pirmo un tad tikai tulkojumu. Toties rīcības komitejas priekšsēži Inta un Juris Skābe iepriecināja acis un sirdi ar krāšņiem tautas tērpiem, un Intas uzruna, svētkus atklājot (latviski), mani aizkustināja gandrīz līdz asarām.

Pēc Atklāšanas koncerta, kas nenotika Tālavā, bet gan vietējās skolas, Aneslijas koledžas (Annesley College) zālē, atgriezāmies savā mājā uz Pieņemšanu mazajā zālītē. Tur bija tāds troksnis jau no runāšanas vien, ka paredzētā mūzika nemaz nebija vajadzīga, ko drīz vien saprata arī paši mūziķi, un lika savus instrumentus pie malas. Zāle tik pilna, ka pakustēties tikpat kā neiespējams, tādēļ pagrābu glāzi vīna un pievienojos grupiņai Tālavas dārzā. Pēc katra sarīkojuma kaut kur notika kāda ballīte vai apkūlības. Latvieši mīl satikties un uzdzīvot, un ja vēl kaut ko labu dod bez maksas...

Gan jau Tu laikrakstos izlasīsi sīkākus aprakstus par atsevišķiem koncertiem, un es jau arī visur nemaz netiku, lai gan programma bija iekārtota tā, ka nesakrīt sarīkojumi ar mēģinājumiem; prātīgi un gudri darīts. Tika izmantotas arī visas iespējamas latviešu sabiedriskās telpas: baznīca, baznīcas zāle, ALB zāle, DV nams un, protams, abas Tālavas zāles, kā arī bibliotēka un grāmatnīca. Pirms sarīkojumiem varēja apciemot mūsu muzeju. Īrētas telpas bija tikai ballei, tautas dejām, ģimeņu svētkiem un Atklāšanai, un dejotāji savas apkūlības rīkoja krogā.

Kamēr mēs tikām pieņemti mazajā zālē, lielo zāli gatavoja vakaram – Atklāšanas Ballītei. Tagad, protams, kožu sev pirkstos, ka palaidu to garām, jo esot gājis ļoti lustīgi, bet mani tanī vakarā nodarbināja citi pienākumi, un divās vietās uzreiz nevarēju būt. Cik saprotu no nostāstiem, Ballīte bija apmēram tāda, kā zaļumballe, tikai telpās. Visas paaudzes, no maziem bērneļiem līdz cienījamiem sirmgalvjiem varēja ēst, dziedāt, dancot un priecāties. Vispār, šinīs Kultūras dienās pievērsa lielu uzmanību ģimenēm un bērniem/jaunatnei.

Mana ballēšanās sākās nākošā rītā ar DV brokastīm jau astoņos no rīta. Vari iedomāties, cik agri vajadzēja celties, lai visu sagatavotu! Dažām Vanadzēm jābrauc daudz tālāk nekā man. Uzklājām galdu kā uz kāzām, lai sabraukušie un vietējie Organizācijas biedri varētu izbaudīt atkalredzēšanās prieku mūsmājās. Pabarojām kādus 40 viesus ar augļiem, radziņiem, dāņu smalkmaizītēm, pīrāgiem un kafiju. Kamēr beigās to visu novācām, bija nokavēti Ģimeņu svētki un tirdziņš Aneslijas koledžas dārzā, un Mākslas un foto izstādes atklāšana baznīcas zālē, kur aizgāju vēlāk. Žēl gan, bet ko lai dara? Pienākums sauca, un bija jāpaliek Vanagos.

Zīmīgi, ka šogad pie mākslas izstādes nebija arī lietišķās mākslas skate. Vietējās rokdarbnieces ir sašutušas, jo vai tad rokdarbi vairs neskaitās daļa no latviešu kultūras un tautas mantojuma? Laikam pietrūka telpas. No gleznām, dažas ļoti patika, un arī cenas bija gluži pieņemamas, bet mājā jau tā visas sienas pilnas, tādēļ šoreiz naudas maku neatvēru.

Toties pēcpusdienā apmeklēju brīnišķīgu sarīkojumu Lai dzied ģimenes! Sēdējām pie galdiem un svecīšu gaismā klausījāmies priekšnesumus, ko bija sagatavojušas gan vietējās, gan iebraucēju ģimenes un ģimeņu grupas. Viņi dziedāja un spēlēja, un kamēr katrai ģimenei iekārtoja skatuvi pēc vajadzības, uz ekrāna rādīja kādu līdzīgu priekšnesumu no Latvijas. Tas viss bija tik skaisti un tik labi noorganizēts (paldies Zintai Ozoliņai), ka man pilnīgi trūkst vārdu to visu aprakstīt. Visvairāk priecājos par apdāvinātiem bērniem un jauniešiem, kas tik pašapzinīgi un droši uzstājās. Viņi dzied un spēlē visādus instrumentus. Lielu pārsteigumu man sagādāja mūsu pašu grupa Elundē, tas ir, Laurs un Daenke, jo Jāni pazīstam kā čellistu, bet te viņš spēlēja un dziedāja, un visā ansamblī bija vismaz 10(!) dažādu instrumentu. Vismaz. Tagad zināšu gan, kur meklēt priekšnesumu, kad atkal kaut ko rīkošu sabiedrībai par patikšanu. Sarīkojumu laida cauri bez starpbrīža, un katra minūte tika izmantota.

Vakarā noskatījos teātri. Sidnejas teātrnieki ciemojas ar Anšlava Eglīša lugu Pēc kaut kā cēla, nezināma. Adelaides teātra grupa jau vairākus gadus atdusas uz saviem lauriem, un tikai atsevišķi aktieri ir pierunājami kaut kur nolasīt kādu pantiņu vai piedalīties kādā skečā, tādēļ bija tiešām liels prieks uz Tālavas skatuves atkal redzēt riktīgu tejāteri. Burvīgas dekorācijas, laba spēle, tikai vietām manas sencīgās ausis nespēja uztvert visu dialogu. Jāvaino Tālavas akustika. SLT pastāv jau 61 gadu, un šai laikā izrādīti 274 dažādi uzvedumi! Viesojušies arī Eiropā, ASV un Latvijā. Apsveicami! Pēc teātra izrādes aktieriem ziedus pasniedza Lija Andersone un Kārla Jaudzema, Melburnas latviešu vidusskolas skolnieces, kas lugu bija lasījušas un aprakstījušas laikrakstiem. Tas ir atkal piemērs, kā šais KD tika iesaistīta jaunā paaudze.

Trešdienas pēcpusdienā ar lielu baudu noklausījos Mūzas koncertu Latviešu mūzikas pērles. Var tikai priecāties par tik apdāvinātiem jauniem latviešu mūziķiem, kas ceļ gaismā mūsu klasiķu skaņdarbus, lai pasaulei nepazustu Mediņš, Dārziņš, Skulte, Kalniņš un citi. Prieks arī, ka arvien biežāk dzird klarneti, oboju un flautu kā solo instrumentus, ne tikai paslēptus orķestrī. Ja zālē nebūtu bijusi galīgi melna tumsa, tad mūziķi būtu varējuši redzēt publiku smaidam, un būtu uzņemts labāks kontakts.

Vakarā āvu kājas uz deju, vismaz uz skatīšanos, kā citi to dara. Tautas deju uzveduma tēma bija Nāk rudentiņis, un 31 dejā piedalījās dejotāji no pavisam maziem bērneļiem (dažus tētis vai māmiņa nesa uz rokām) līdz pieaugušiem. Izcēlās Piektais ritenis ar ļoti interesantu horeogrāfiju visās viņu dejās, sevišķi ņemot vērā, ka grupas dibinātāja un vadītāja nemaz nav latviete! Visi dejotāji dejoja ar prieku, un krāšņie tērpi vienmēr iesilda skatītāju sirdis. Diemžēl bija sajūta, ka dejotāji savās kustībās nejūtas īsti brīvi, jo mūziķi, Vepons ov rok, sešu spēlmaņu sastāvā ar lieliem instrumentiem sēdēja aplī vienā skatuves malā pašā priekšā un tā aizņēma lielu daļu no dejojamās platības. Kad Jautrais pāris un Sprigulītis izveidoja Sudmaliņām spārnus, vajadzēja griezties ļoti uzmanīgi, lai neuzskrietu mūziķiem virsū. Arī no skatītāju viedokļa mūziķi uz skatuves traucēja. Dejas pieteica Māris Caune: iespaidīga balss, iespaidīgs augums un tautas tērpā viņš izskatījās kā īsts senlatviešu bāleliņš; tik vien trūka, kā duncis pie sāniem!

Divi kopkora mēģinājumi un viens vīru kora mēģinājums nodrošināja, ka kora koncerts noslēgs Kultūras dienas ar pienācīgu svinīgumu un pacilātību. Koncerts izpārdots līdz beidzamai vietai, un es dzirdēju, ka daži vietējie pat pārdevuši savas biļetes iebraucējiem un paši vienkārši stāvējuši aizmugurē. No dalībnieka viedokļa varu teikt, ka koncerts bija ļoti skaists, bet arī ļoti garš, sevišķi otrā daļa, kur dabūjām stāvēt, kamēr iestarpināja dažus solo dziedājumus, nodeva KD karogu Sidnejas rīcības komitejas priekšsēdim Jānim Čečiņam un apdāvināja visus rīcības komitejas locekļus. Pelnījuši jau bija, bet mums dažiem bija grūti tik ilgi nostāvēt. Jauktais koris nodziedāja 14 un vīru koris 5 dziesmas. Dažas dziesmas izmeklētas no nākamo Dziesmu svētku repertuāra un nemaz nav tik vieglas. Dziesmas, kas mazā korītī visu gadu mācoties nelikās sevišķi iespaidīgas, liela kora izpildījumā skanēja pavisam citādāk. Aldis Sils bija piesaistījis koristus no sava austrāliešu kora Philharmonia Chorus, un tā, kopā ar visiem iebraucējiem, korī sanāca apmēram 150 dziedātāju. Skaņa iespaidīga. Kora koncertā bija divas jaunas pieteicējas – Daila Šmita un Liene Brūna, kuras pieteica katru dziesmu angliski un latviski. Labi, ka tā, jo tumsā nebija iespējami, programmu salasīt.

KD tradīcija nosaka, ka pēc kora koncerta notiek apkūlības, kur ielūdz tikai koristus un viņu piederīgos, kā pateicību par gadā padarīto darbu. Katrs koris nodzied kādu dziesmu, un arī diriģenti kopīgi uzstājas ar priekšnesumu. Visi kopā paēd vakariņas, uzdzied un sadraudzējas. Jūtamies kā ģimene. Tagad šī tradīcija ir lauzta, jo nu jau otro reizi notiek nevis apkūlības koristiem, bet Sadziedāšanās vakars visai tautai, tāpat kā Dziesmu svētkos pēc noslēguma koncerta. Ir jau skaista tāda sadziedāšanās, bet to vajag rīkot kādā citā reizē, ne pēc Kopkora koncerta. Trūka ierastā intīmā atmosfēra, jo zāle bija piepildīta līdz pēdējai vietiņai, un nebija vairs koristu kopība. Aldis Sils vadīja dziesmas, un vārdus rādīja uz ekrāna. Jāizsaka komplimenti piecām saimniecēm, kas to milzīgo ļaužu baru pabaroja tā, ka vēl pāri palika, un bija pat kūkas izcepušas. Nosvinējām vienai Adelaides koristei dzimšanas dienu, visai zālei dziedot Daudz baltu dieniņu. Domāju, ka to dzimšanas dienu viņa ilgi atcerēsies!

Uz Noslēguma balli neaizgāju, jo bijām sarīkojuši Vanagos Jaunā gada sagaidīšanu. Stāstījām jokus, rādījām bildes uz ekrāna, dziedājām un nemaz nemanījām, ka Jaunais gads jau klāt. Vecais gads, salīcis un noguris, Artūra Berķa personā, atvadījās uz visiem laikiem, vēl pastāstīdams, ko šogad paveicis. Un tad nāca Jaunais gads, Anna Didrichsone, kā ziedošs pavasaris, ziedus kaisīdams un visiem laimi vēlēdams. Kaut nu tā būtu!

KD laikā vēl notika pāris referāti, basketbola sacensības un sanāksmes. Man būtu interesējis Ilzes Švarcas referāts par Latviešu rotu vēsturi un to ornamentu simboliku, bet tas atkal saskrējās ar kaut ko citu, un tā, netiku. Esot bijis skaists referāts. Varbūt viņa ieliks avīzē.

Tālavas kafejnīcas un bāra darbinieki strādāja garas stundas, lai visus paēdinātu un padzirdītu. Cepuri nost visiem! Tāpat DV namā bārs bija vaļā gandrīz katru dienu no pusdienu laika līdz vēlai nakts stundai. Domāju, ka rīcības komitejas locekļi var būt gandarīti, ka KD izdevās tik skaistas, un ciemiņi bija sabraukuši tik daudz. Liels darbs padarīts, un pēc sešiem gadiem, būs jādara atkal visu no gala.

Kultūras Dienas iemieso nesen dzirdēto domugraudu Viss, kas manī labs, nāk no maniem senčiem. Vai tā nav?

Redzi nu – vai tomēr nenožēlo, ka neatbrauci?

Tev Laimīgu Jauno gadu vēlēdama,

Gunta



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com