Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pokaiņi – unikāla vieta Latvijā

Mūsu senču ļoti sena svētvieta

Laikraksts Latvietis Nr. 239, 2013. g. 13. janv.
Aina Gailīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pokaiņi. FOTO Aina Gailīte.

Pokaiņi. FOTO Aina Gailīte.

Pokaiņi. FOTO Aina Gailīte.

Lielākais akmens ir Dziednieks, uz tā ir tā gulēšana; pa kreisi augšā mazāks akmens, uz kura jāstāvot kājās, tad siltums kāpjot uz augšu. FOTO Aina Gailīte.

Ozola stabs ar Lielvārdes jostu. FOTO Aina Gailīte.

Ozola stabs ar Lielvārdes jostu. FOTO Aina Gailīte.

Pokaiņi. FOTO Aina Gailīte.

Pokaiņi – Mātes akmens. FOTO Aina Gailīte.

Kādus 13 km no Dobeles, skaista zemes ceļa kreisajā pusē atrodas skaists, jo skaists mežs ar stāviem pakalniem un dziļām ielejām, ar tiltiem, ar akmens upēm un retāk sastopamiem augiem, avots ar deviņu avotu spēku, ar daudziem akmeņu krāvumiem un īpašiem akmeņiem ar savu vārdu. Tā nav pasaka, bet ļoti intriģējoša, vēl daudz par maz izpētīta vieta Zemgales līdzenumos.

Par Pokaiņu akmens krāvumiem melns uz balta ir rakstīts Kārļa Ieviņa romānā Pie teiksmotā ezera (1868. g.). Tiklīdz sākās zemes novērojumi no kosmosa, tā NASA izteica pieņēmumu, ka Pokaiņos ir slepena armijas raķešu bāze vai kaut kas tanī garā. Pēdas dzina gan arheologi un ģeologi, gan dziednieki un zintnieki. Lai arī zināmu laiku Pokaiņi iedzīvotājiem bija slēgta zona, kā padomju armijai piederoša teritorija, un gudri aparāti no kosmosa ziņoja par pasakainu starojumu, tomēr šis variants atkrita.

Arheologu pētījumi neieguva pierādījumus, ka Pokaiņos ir dzīvojuši cilvēki. Ģeoloģijas speciālistu doma – Pokaiņi ir energoinformatīvais resurss. Pokaiņi ir mūsu senču ļoti sena svētvieta un tādās cilvēki nav dzīvojuši; – tādu domu izsaka zintnieki un dziednieki.

Ledāju sanesti akmeņi? Bet kas ir veidojis daudzos krāvumus, ar akmeņiem izlicis takas un ieplakas, kurās ir ūdens, terases, un visi lielie akmeņi kopā veido kādu sistēmu. Kaut vai – akmens kaudzes atrodas āderu krustpunktos, tas viss kopā strādā, tā ir noteikta kārtība.

Nāks laiks, nāks padoms un Pokaiņu noslēpumu atklās. Bet pagaidām, jau no 1995. gada saujiņa entuziastu uzsāka Pokaiņu meža sakopšanas un labiekārtošanas darbus, talkās piedaloties ļoti daudziem cilvēkiem no visas Latvijas. Ne viss ir tik saulaini, diemžēl ir arī postītāji – sevišķi interesanti akmeņi tiek slēpti, lai kāds vieglprātis neaizvestu uz savām mājām.

Arī es biju Pokaiņos šoruden divas reizes. Biju iepriekš lasījusi, ko tik varēju dabūt, un arī ar aculieciniekiem parunājusies. Vizuāla iespaida nebija nekāda. Tad nu skatījos platām acīm. Mana vēlme bija – fotografēt un pagulēt uz kāda noteikta akmens, lai tiktu vaļā no muguras kaitēm un piepildīt dažus traukus ar avota ūdeni.

Sāku ar avotu. Vai jūs zināt, ka pirms ņemat avota ūdeni, ir jāveic dažas darbības, respektīvi nekad neko nevajag ņemt bez palūgšanas! Tad devos pie Dziednieka akmens. Apguļoties uz akmens, es iedomājos, kā es tikšu augšā...? Lūkojos zilajās debesīs caur priežu zaļumu un bērzu zeltu, domāju labas domas. Cik ilgi, tiešām nezinu, varbūt piecas, varbūt desmit minūtes un tad vienkārši piecēlos sēdus, ko nevarēju izdarīt vairākus gadus. Biju ļoti pateicīga akmenim, bet pie sevis nodomāju, nav ko gavilēt pirms laika, tad jau redzēs.

Pats galvenais bija paveikts. Tad pievērsos dabai, akmeņiem un fotoaparātam. Pa lokveida zemes ceļu ar auto var apbraukt visu sakopto meža daļu. Pie ceļa ir daudz virziena rādītāju un tad pa takām tik uz priekšu, augšā lejā, starp akmeņiem, pa akmeņiem, pa koka kāpnēm.

Viena kalna galā ozola stabs ar Lielvārdes jostu – īstu mākslas darbu, citā ozolkoka soli kraujas malā, kur no skaistajiem skatiem elpa aizraujas. Krāsu ziņā Sigulda aiz Pokaiņiem!

Kas tie tādi akmens krāvumi – tās ir vairāk vai mazāk apsūnojušu akmeņu kaudzes vai kaudzītes (kas to zin, kas zem zemes atrodas), skaidri redzams, ka mākslīgs veidojums, nevis ledāja noklāts. Sistēma ir jūtama, ģeodēziskajos uzmērījumos droši vien kāda bilde sanāktu. Ne jau visi krāvumi un akmeņi ir atsegti, tam ir vajadzīgs laiks un čakli cilvēki. Ir lieli un iespaidīgi akmeņi, kā vecajie, dažiem ir šajos laikos doti vārdi, bet mani tie neuzrunāja, es katrā akmenī redzēju ko citu.

Pie ceļa ir izveidotas stāvvietas, arī sirsniņmājas un, šķiet, Māras zīmē veidoti zāģētu baļķu galdi ir kases mājiņa sezonas laikā, un pie tās liela autostāvvieta.

Biju informēta, ka ar fotografēšanu varot iet visādi. Tā arī bija; pirmajā reizē viss tas, ko ļoti gribēju iemūžināt, iznāca bez asuma (var teikt pie ideāla apgaismojuma). Otrajā reizē bija pavisam traki. Biju atvedusi līdzi savu viesi no Holandes, un pirmajā pusstundā, apmēram 2 minūšu laikā, mūsu fotoaparāti pilnībā izgāja no ierindas. Mēs jau plānojām par jaunu aparātu pirkšanu. Bet braucot mājās, viens sāka darboties; manējais gan tikai mājās. Braucot uz Pokaiņiem, ar to jārēķinās.

Par sajūtām. No rīta bija pavēss, domāju būs jāņem cepure un cimdi no mugursomas, bet jau pirmajās minūtēs par to aizmirsu. Visu dienu nostaigāju vieglām kājām un jutu, ka elpoju garšīgu gaisu.

Iesaku aizbraukt uz Pokaiņiem, skaisti un interesanti jebkurā gadalaikā (kā ziemā – nezinu). Cilvēks tur ir ieguvējs, ko nu katrs vēlas. (Lasīju, ka daži cilvēki tur nevarot uzturēties ne mirkli – Pokaiņi nepieņem?!) Brauciet droši uz Pokaiņiem – iegūsiet jaunu pieredzi!

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com