Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Seno laiku vēsture – un Kultūras dienas

„Ak, kā tie laiki mainās!“

Laikraksts Latvietis Nr. 239, 2013. g. 13. janv.
Gunta R. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Viktorijas premjers Rūperts Heimers (Sir Rupert James Hamer AC, KCMG, ED) atklāj Austrālijas Latviešu 27. Kultūras dienu Tautas deju sarīkojumu Maiera mūzikas aulā (Myer Music Bowl) Melburnā, 1977. g. 28. decembrī. No kreisās KD rīcības komitejas priekšsēdis Gunārs Drulle. Dziedātāju ansamblī redzami tagadējie Latvijas Republikas goda konsuli Ņujorkā un Melburnā, laikraksta „Latvietis“ redaktors un Sidnejas Latviešu Vīru kora diriģente, kā arī AZ Vasaras vidusskolas ilggadējā vadītāja. FOTO Ervīns Nāgels.

Mana pirmā saskarsme ar Kultūras Dienām (KD) notika baznīcā, 1954. gadā, Brisbanē. Kvīnslandes sutas un mācītāja sprediķa pieveikta, sāku jau gandrīz vai snauduļot, kad manu apziņu sasniedza manos divpadsmit mūža gados vēl nepiedzīvoti brīnišķīga dziesma: Kungs Dievs, Tevi lūdzam... Aizmirsās karstums, aizmirsās snaudiens, un es, pēkšņi taisna kā svece izslējusies un acis iepletusi, klausījos Ernesta Maršaus dziedāto lūgšanu. Aizgājusi mājā, lūdzu mammai, lai iemāca man šo dziesmu, un, kad pēc dažām dienām Kopkora koncertā dzirdēju visā pilnībā Jurjāna Andreja kantāti Tēvijai (šoreiz ar Dzidras Ēķes solo), tad zināju pavisam skaidri un noteikti, ka mans latviešu koristes mūža ceļš nosprausts; gribēju būt kaut maza daļiņa no kaut kā tik skaista, izjusta un pacilājoša. Nākošā gadā Sidnejas KD jau lepni stāvēju koristu rindās.

Kopš tā laika piedzīvotas veselas 50 Austrālijas latviešu Kultūras Dienas, ar un bez manas līdzdalības, un nule izbaudītie kultūras svētki Adelaidē vedina uz atmiņām par to, kas bijis un nekad vairs nebūs. Šeit sekos lielākoties pilnīgi personīgas atmiņas (tādēļ lūdzu, lai neviens nejūtas aizskarts, ka nav pieminēts) papildinātas ar informāciju un statistiku no divām KD vēstures grāmatām, kurās aprakstīti KD pirmie 40 gadi.*

Ko dziedāju, ko runāju, svešu zemi staigājot?
Es dziedāju savu dziesmu, runāj' savu valodiņ'.

Kultūras Dienu ziedu laiki bija 60os un 70os gados, kad svētki notika katru gadu, un tautas pieplūduma dēļ, bija grūti sarīkojumiem atrast pietiekoši lielas telpas, sevišķi tautas dejām, Kopkora koncertam, teātrim un ballei. Bija reizes, kad Jaungada sagaidītājus iedalīja divās, pat trijās atsevišķās zālēs. Mājiniekiem teātri rādīja jau decembra vidū, lai svētku izrāde(s) paliktu iebraucējiem. Svelmainajā Sidnejā jau 1955. gadā cīnījos par savām iebraucējas tiesībām, sēdēt uz steidzīgi atgādāta, nepolsterēta, bez atzveltņa, gara beņķa, nevēsinātas zāles pašā pēdējā rindā, lai citu galvām garām redzētu Skroderdienas Silmačos. Citi vēl man aiz muguras stāvēja kājās, un daudzi nemaz netika iekšā.

Pirmajos 30 gados KD programma bija neiedomājami plaša. Piecās dienās notika tik daudz sarīkojumi, sapulces, mēģinājumi un izstādes, ka burtiski nebija iespējams visu apmeklēt. Melburnā 1965. gadā notika 30 dažādi sarīkojumi un sapulces, plus vēl mēģinājumi! Dažkārt teātri izrādīja divas reizes, un vairākkārt vietējam iestudējumam pievienojās vēl kāda viesizrāde. Piemēram, 1961. gadā adelaidieši paši uzveda milzīgi plašo A. Brigaderes Karalieni Jānu, un dažas dienas vēlāk Pertas Dramatiskā kopa viesojās ar Zīverta Ķīnas Vāzi. Arī vietējie skolas bērni blakus pieaugušo teātrim ir uzveduši ne tikvien klasiskās pasaku lugas, bet arī viņiem īpaši rakstītas. Prātā nāk 18. KD; Sidnejas skola rādīja Ulda Siliņa Didzis un Sargenģelis, SLT rādīja Princesi Gundegu, un Perta bija atvedusi Zīverta Rīga dimd. Vienās KD trīs dažādas teātra izrādes! Toreiz visi latviešu skolas bērni runāja latviski, un uzlikt simtu un vairāk jaunus cilvēkus uz skatuves nebija nekāda problēma. Adelaides skola 1957. g. uzveda Brigaderes Maiju un Paiju, kad Adelaides latviešu teātris rādīja Raiņa Uguns un Nakts. Citās KD Trakais Juris sacentās ar Sprīdīti. Visi monumentāli darbi, kas prasa daudz cilvēkus, greznus tērpus, lielas dekorācijas.

Atklāšanas koncertos aicināja pārbaudītus mūziķus, kas jau Latvijā bija pazīstami skatuves mākslinieki un konservatorijas absolventi. Rīkotāji meklēja kvalitāti, un arī publika to sagaidīja, un sarīkojumu lepni nosauca par solistu koncertu vai jaundarbu koncertu, kur piedalījās tikai izlase. Rīkoja koncertus, lai godinātu Vītolu un Raini viņu jubilejas gados. Aicināja māksliniekus no citām pavalstīm un vēlāk – no ārzemēm. Bieži dzirdējām Magdu un Dzintaru Veides. Ar laiku izauga jauna paaudze, kas bija cienīga uzstāties augstas klases koncertā: Māra Biezaite, Mairita un Gunārs Larseni, Zane Volkova, Jānis Laurs, Genevieve Langa (Kaspara Svennes mazmeita, arfiste) un Adelaidē ansamblis Sidraba Stīga Alitas Larsenas vadībā. Adelaidē uzstājās ALB koris un Melburnā Edmunda Smalkā Dziesmuvara. Uz māksliniekiem no dzimtenes toreiz vēl nebija ko cerēt.

Ilgus gadus notika bērnu un jauniešu rakstu darbu sacensības, un labākos darbus jaunatnes koncerta laikā apbalvoja. (Adelaidē, 1961. gadā, 7 g.v. Linda Ozere saņēmusi speciālu balvu par savu raksta darbu.) Sen jau no KD programmas pazudušas gan sacensības, gan jaunatnes koncerti, kur savu pirmo nopietno skatuves pieredzi ar nopietniem latviešu komponistu skaņdarbiem guva mūziķi, kas šodien spēlē simfoniskos orķestros Austrālijā un ārzemēs vai kādā citā veidā savu dienišķo maizi pelna ar mūziku. Citi ar savu muzikālo prasmi kuplina latviešu sabiedrību. KD Jaunatnes koncertos publika pirmo reizi dzirdēja tos pašus iepriekš minētos Jāni Lauru, Gunāru Larsenu, Zani Volkovu, Māru Biezaiti (lai miers viņas pīšļiem), kā arī Andru Dārziņu, Lauru Vīksnu, Astru Veisbergu (Kronīti), Mariju Tumuli (Perejmu), Lilitu Šulcu (Daenke), Andru Ulrichu, Lauru Ulrichu, brāļus Ezergaiļus... (un šo atmiņu rakstītāju), minot tikai dažus. Klasiskie Jaunatnes koncerti lēnām pārvērtās par vieglas mūzikas izpausmēm, kas pēc gadiem pārvietojās uz Jaunatnes Dienām, kuras dibinājās kaut kad 60tos gados un aizņēma kādu garo nedēļas nogali maijā. Vēlākos gados, kad dibinājās kokļu ansambļi Adelaidē, Brisbanē un Melburnā ieviesās tautiskā mūzika un arī rokmuzika. Kritiķi bargi nosodīja atkāpšanos no klasikas, taču laiki mainījās, un jaunatnei jāļauj rīkoties.

Sākumā valdīja sacensības gars. Tautas dejās apbalvoja labākos dejotājus, notika tautas tērpu skates, kur apbalvoja pareizākos tērpus, un daiļamatnieku un gleznu izstādēs apbalvoja labākos darbus. Izsludināja literatūras jaundarbu sacensības, rakstnieku rītos godalgojot labākos darbus, un Adelaidē 1961. gadā izdeva grāmatu ar 39 jaunām kora dziesmām sacensības rezultātā. Protams, labākās godalgotas. Ir izmēģināti visādi jauninājumi, jo katra rīcības komiteja vēlējās izcelties ar kaut ko vēl neredzētu. Adelaide pat noīrēja veselu simfonisko orķestri, un Perta savu jaungada sagaidīšanas balli rīkoja brīvā dabā. Vismaz pirmajos 20 gados kora koncerta beigās ar ziediem godināja trīs koristus – Mārtiņu Siliņu, Lizeti Bobetu un Veltu Liepiņu, kuri bija dziedājuši visos 20 KD kopkora koncertos. Kādu laiku apbalvoja arī jaunāko koristu.

Lielie kopkori dziedāja lielas, patriotiskas dziesmas: Beverīnas dziedoni, Lauztās Priedes, Gaismas pili, Karaļmeitu, Senatni un visādas kantātes, un populāras tautas dziesmu apdares: Alutiņ, bāleliņ, Jāņu vakars, Div' pļaviņas, kas programmās atkārtojās. Jurjāna Kantāti pirmajos 20 gados dziedāja 10 (!) reizes. Diriģenti neskopojās un, publikas sajūsmas mudināti, gandrīz vai katru otro dziesmu atkārtoja. Koncerti ievilkās. Jūsmoja arī par vīru kori, kam repertuārs no gada gadā mainījās tikai nedaudz. Nu jau pie senčiem gājuši bijušie, daži ļoti ilggadīgie diriģenti: Svenne, Ozoliņš, Rullis, Rutups, Puisēns, Krišjāne-Vīgnere, Nunavs, Kants, Sprancis. Dziesmu izvēle un iekārtojums ne vienmēr apmierināja kritiķus, kas atļāvās laikrakstā Austrālijas Latvietī (AL) izteikties diezgan skarbi. „...koncerts pievīla...“ „...nebija pietiekoši progresīvs...“ „...bija pārvērtētas izpildītāju spējas...“ „...stiliski aplama dziesmu izvēle...“ Kritiķi savu uzdevumu ņēma ļoti nopietni, bet publika jūsmoja un prasīja vēl. Austrāliešu preses kritiķi bija laipnāki. Šodien muzikālo sniegumu vairs nekritizē, tikai apraksta notikušo un austrāliešu profesionālos kritiķus vairs neaicina.

Lielākais koristu skaits Kopkora koncertā laikam bija Sidnejas pilsētas namā 1968. gadā, kad dziedāja 349 balsis, un klausījās 2450 kultūras baudītāju. Adelaidē 1961. gadā 2000 klausītāju tika uz kora koncertu, bet veseli 200 gribētāji palika aiz durvīm vietu trūkuma dēļ. Tanī reizē 300 dziedātāji kāpa uz podestiem. Ir dziedājuši arī atsevišķi sieviešu kori.

Lielajos centros rīcības komiteja papūlējās KD plaši izreklamēt arī austrāliešu presē un tūristu birojos, tā pievilkdami arī nelatviešus, un KD laikā avīzēs un televīzijā parādījās raksti un uzņēmumi, sevišķi no tautu meitām greznajos tērpos. Ļoti populāras bija arī mākslas un daiļamatniecības izstādes, kuru plašums un skaistums apžilbināja ne tikai austrāliešus vien... paši jūsmojām par rokdarbiem, audumiem, rotām, koka un ādas izstrādājumiem, keramiku, tautiskām lellēm un pirmo reizi 1961. gadā Adelaidē daiļamatnieku darbiem no okupētās Latvijas. Katru darbu izstādei nemaz nepieņēma, tikai atzītiem māksliniekiem un daiļamatniekiem atļāva piedalīties. Vēl šodien latviešu mājas grezno gleznas, spilveni, svečturi, keramika, pulksteņi un šķīvji, kas pirkti šajās izstādēs. Rotkaļu darbi atdāvināti meitām un mazmeitām. Tanī gadā izstādē bija tikai (!) 400 eksponātu, par kuriem AL kritiķis mazliet skābi izteicās ...izstādē bija ...trešā daļa savākta no privātiem krājumiem. Vai tā būtu pazīme, ka viena no vecākajām mūsu kultūras izpausmēm lēni iznīkst?... Varbūt viņam bija taisnība; šogad notika tikai gleznu un foto izstāde, jo nepieteicās neviens daiļamatnieks, un maz bija tādas gleznas, kas būtu mērāmas pēc senās mērauklas, kuras pārbaudi izturēja diženi vārdi kā Bisenieks, Meilerte, Stīpniece, Svīķers, Zilberts, Zusters, Priedītis, un Mednis. Gleznu izstādes atvēra vietējo mākslas galeriju vadītāji, kas mūsu mākslinieku devumu novērtēja ļoti atzinīgi. Dažus gadus bija arī speciāla izstāde topošiem māksliniekiem un rokdarbniecēm, jaunatnei, kas vēl vajadzīgo māksliniecisko līmeni nebija sasnieguši. Katrā ziņā, vērtēja kvalitāti, ne kvantitāti (lai gan mantas netrūka), un izstādes bija patiešām apbrīnas cienīgas. Pertā 1969. gadā blakus ierastiem eksponātiem bija ierīkota vesela istaba ar divām lielām stellēm, kur audējas sēdēja un strādāja.

No KD programmās izzuduši arī rakstnieku rīti, garīgie koncerti, mūziķu sacensības, kur jau pa pilsētām izmeklēja labākos KD koncertu dalībniekus, baleta koncerti, visādas sanāksmes un sapulces un izbraukumi. Populāras bija sen vairs neredzētās Jautrās Pēcpusdienas, domātas izklaidei nākošā dienā pēc kora koncerta un pirms Jaungada balles. Senāk pēc KD jaunieši pulcējās lielajās gaidu un skautu nometnēs; tagad notiek Vasaras vidusskola un 3x3. Sākuma gados nepietika ar vienu dievkalpojumu, lai iesvētītu KD; luterāņi gāja uz savu, katoļi uz savu. Sporta nozarē varēja sacensties basketbolā, volejbolā, galda tenisā, tenisā, vieglatlētikā, pat golfā un šahā. Atsevišķas sacensības bija vīriešiem un sievietēm, un tās aizņēma veselu nedēļu, līdztekus kultūrai. Gatavoja krūšu nozīmes un auto lipekļus ar KD simbolu, patapinātu no KD plakāta, kuru izvēlējās ļoti populāra konkursa ceļā.

Ja dažas lietas gājušas mazumā, KD programmas grāmata noteikti zēlusi un plaukusi. No pāris rotētām lapiņām tā izaugusi par greznu publikāciju ar krāsainām bildēm, visādu ievērojamu personu rakstiskiem apsveikumiem, reklāmām un visplašāko informāciju par KD programmu, dalībniekiem, sarīkojumu vietām, pilsētas karti, utt. Veselu kapitālu un lielas pūles iegulda, lai KD grāmata būtu visaptveroša un skaista, taustāma tautas svētku piemiņa. Vienīgā problēma? Zināt, cik eksemplārus iespiest.

Bija arī tādi KD viesi, kas kultūru baudīja tikai pa nakti. Pa dienu viņš tēloja mirstošo gulbi, taču vēlā vakarā, izgulējies un saposies, mācēja atrast atkal kādu ballīti, kur visu nakti priecāties, sist kārtis un ieņemt kādu šņabīti vai alutiņu. No rīta gluži bāls pārradies mājā, visu dienu nogulēja, lai vakarā celtos un sāktu naktsdzīvi atkal no gala. Kāda nu kuram tā kultūras izpratne!

Sākuma gados rīcības komiteja rūpējās arī par iebraukušo viesu izmitināšanu. Kam nebija attiecīgajā pilsētā pazīstami, tie varēja pieteikties, un viņiem atrada naktsmājas visu KD garumā. Tādā veidā nodibinājās daudzas draudzības un radās arī iespēja revanšēties, kad KD notika jaunās paziņas pilsētā. Gulējām gan uz dīvāniem, gan uz grīdas novietotiem matračiem, lai tikai būtu jumts virs galvas un kāds mājinieks, kas parāda ceļu uz sarīkojumu vietām. Koristi uzņēma koristus, dejotāji – dejotājus, bet apmeklētājiem atrada viesmīlīgus saimniekus pilnīgi svešās mājās. Un būtu interesanti zināt, cik daudziem kultūras dienu paziņas kļuvušas par mūža biedriem?

Var izplānot visu līdz beidzamam sīkumam, bet laika apstākļi ir neaprēķināmi. Brisbanē ir pārdzīvota tropiskā suta un lietus gāzes, kad zāles vecais, netīrais skārda jumts neizturēja un (man liekas) jaunatnes koncertā dalībniekiem un apmeklētājiem uz drēbēm krita netīras ūdens lāses. Citā gadā gandrīz nepārtrauktais lietus nopietni ietekmēja apmeklētāju skaitu. Sākuma gados gandrīz neviena publiska telpa nebija vēsināta, un sviedri tecēja pa muguru kā publikai, tā dalībniekiem. Biezajos tautas tērpos jutāmies stundām ilgi kā turku pirtī. Un kā mēs pucējāmies! Katrai reizei vajadzēja citu kleitu, un prātā nenāca rādīties bez neilona zeķēm, žņaudzīgiem zeķturiem un augstpapēžu kurpēm! Katra dāma gribēja parādīt visas savas latviskās rotas, un pa reizei bija grūti, ar rotāšanos nepārkāpt labas gaumes robežas. Un tas bija tikai uz kora mēģinājumiem! Sarīkojumos varēja redzēt visas glaunākās štātes un pārbagātu dzintara parādi, bet ballē vajadzēja vakarkleitu līdz grīdai. Kungi visur nēsāja uzvalkus, baltus kreklus un kaklasaites; šogad pat uz KD dievkalpojumu ieradās daži kungi kreklos īsām piedurknēm, vaļējiem kakliem un bez žaketēm; arī sarīkojumos redzēja visās malās raibus sporta kreklus. Kā gan tie laiki mainās! Neesam vairs tik formāli, un vakarkleitas jau sen vairs nav modē.

Jā, daudz kas ir mainījies, galvenokārt tādēļ, ka latviešu iedzīvotāju skaits šai zemē ir krietni sarucis, un līdz ar to sarūk arī kā apmeklētāju, tā dalībnieku skaits. No skatuves nozudušas veselas tautas deju kopas un kori, teātru ansambļi, mūsu literatūras radītāji, sportu klubi un debatētāji. Kultūras Dienas dibināja tie, kas bija Latvijā dzimuši un auguši, un kam KD bija kā latvisks glābšanas riņķis svešas kultūras jūrā; Dzeguze kūko, dzied lakstīgala, raud mūsu māsiņa svešāi zemē; nu jau aug un KD rīko otrā paaudze, kam dzīves pieredze ir pavisam cita, nekā viņu priekštečiem. Taču pamatprincipi paliek tie paši: satikties ar savējiem, dziedāt savu dziesmu, runāt savu valodiņu un lepoties ar savu senču atstāto mantojumu. Jau 1959. gadā konsulārais pārstāvis O. Rozītis teica: Lai vaimanā, kam tīk vaimanāt, latvieši nezudīs! Kaut nu viņam būtu taisnība.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“

* Latviešu Kultūras Dienas Austrālijā 1951-1970 red. Voldemārs Dulmanis

Latviešu Kultūras Dienas Austrālijā 1971-1990 red. Margarita Biezaite.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com