Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kas būs pusdienās?

Adelaidē jauna pavārgrāmata, pazīstamas receptes

Laikraksts Latvietis Nr. 241, 2013. g. 23. janv.
Gunta R. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmatas Latvian Flavours (Latviešu garšas) vāks.

Pēc Otrā pasaules kara, mītnes zemēs dzīvodami, latvieši pieturējās pie saviem ierastiem ēdieniem, taču paaudzēm mainoties, zināšanas par latvisko virtuvi sašaurinājās. Jaunās paaudzes saimnieces, latviešu valodu neprazdamas, nemācēja izlasīt vecās mātes līdzi paņemtās pavāru grāmatās vai ar roku rakstītās, no kaimiņienes palūgtās receptes, bet vecās mātes gatavotie ēdieni garšoja gan, un tā radās vajadzība pēc latviskās pavārmākslas kursiem. Šo vajadzību saredzēja Valda Pedija (Peddie), aprūpes grupas Laima vadītāja Adelaidē, un tā, pirms dažiem gadiem, iesākās ikmēneša pavārmākslas kursi Tālavā. Kursi notiek angļu valodā, lai latviešu trimdinieku pēcteči varētu iemācīties savu senču virtuves noslēpumus.

Protams, nākošais loģiskais solis ir – izdot pavārgrāmatu! Lai taptu šī grāmata, Latvian Flavours (Latviešu garšas) angļu valodā, Adelaides latviešu saimnieces dalījās ar savām ģimenes receptēm. Priekšvārdā Adelaides Latviešu biedrības (ALB) priekšsēdis Bruno Krūmiņš pateicas šīm saimniecēm un novēl visiem labu apetīti. Grāmatas deviņdesmit lappusēs receptes sadalītas sešās kategorijās, un blakus ļoti tipiskiem latviešu ēdieniem kā – pīrāgi, rupjā maize, frikadeļu zupa, karbonāde ar skābiem kāpostiem un pelēkie zirņi, atrodami arī daži ne tik izteikti latviski, kā borščs un paska. Taču visas receptes izklausās ļoti garšīgas, un ņemot vērā, ka Latviju par savu ir saukušas visādas kaimiņu tautas, tad nav nekāds brīnums, ka mums pielipis šis tas arī no kaimiņu galda. Ja skatītos pietiekoši tālā pagātne, tad par to pašu frikadeļu zupu un skābiem kāpostiem arī varētu vēl strīdēties, tādēļ nerakņāsimies bez vajadzības. Nevajag piesieties sīkumiem.

Esmu dīpīšu bērns, un Latvian Flavours katra lapas puse sauc prātā mīļās mammītes virtuvi Brisbanē ar vilinošām smaržām un garšīgiem ēdieniem. Pēc Fišbahas nometnē pavadītiem liesiem gadiem agrajos 50tos gados pilnībā izbaudījām Austrālijas produktu pārpilnību. Mammītei patika vārīt, tētim garšoja ēst, un mazā Guntiņa sukāja iekšā dubultporcijas no visa, kas galdā (taču augošs bērns). Auga arī, bet diemžēl ne tikai garumā! Ēdām uz nebēdu ar paredzamām, neizbēgamām sekām! Tētim ļoti garšoja debesmannā (un saldie vispār!), bet lai ar mannā sabiezinātos ābolus pārvērstu vieglajās putās, vajadzēja vaiga sviedros ar olu kuļamo piestrādāt, tādēļ mammīte lika viņu pašu pie putošanas darba, lai ar saviem pūliņiem nopelna savu saldo ēdienu. Nez' vai tieši tāpēc, bet drīz vien mūsu virtuvē parādījās modernais lepnums, tik ļoti iecienītais Sunbeam Mixmaster... elektriskā putojamā ierīce?! (Eksperiments ar elektrisko urbi ar speciāli izveidoto drātiņu nevainagojās ar vēlamiem rezultātiem – mammīte dabūja pusstundu tīrīt mannā no virtuves sienām, griestiem, sava auguma, ģimenes mīluļa, suņa, melnā kažoka...).

Gandrīz katra recepte jaunajā grāmatā atsauc prātā kādu ģimenes dzīves epizodi no seniem laikiem, un to pašu debesmannā var izmēģināt pat divos variantos. Jaunai paaudzei grāmata ir atklāsme, bet mums, dīpīšu bērniem, tā ir nostalģiska pastaiga pa pagātni. Pirmatnējā negausība jau sen pārdzīvota, bet atmiņas par jaukām smaržām un garšām vēl spilgtas un dzīvas.

Tā kā esmu tiesīga aiz sava vārda rakstīt burtus B.A.(Eng.) Dip.T.(Home Ec.), tad atļaušos apskatīt grāmatu ne tikai no emocionālā, bet arī no profesionālā viedokļa. Šie vārdi nav domāti kā kritika, tikai kā komentārs, jo grāmatā ir ielikts liels, apsveicams darbs, kas jānovērtē un jāatzīst. Vienmēr atbalstu latviešu lietu. Receptes atspoguļo iemīļoto latvisko virtuvi, un mēs ar savu galdu varam lepoties citu tautu priekšā. Taču katram arodam ir sava valoda, sava terminoloģija, un virtuves māksla nav izņēmums. Esmu lasījusi un rakstījusi neskaitāmas receptes un mācījusi vidusskolniekiem darīt to pašu. Ir ļoti svarīgi, lietot pareizos vārdus un izteikties skaidri un nepārprotami. Nepareizais vārds dažkārt sabojā visu recepti.

Recepšu pirmā kategorija (tālāk nāk zupas, zivis, galvenie ēdieni, dārzeņi un saldie) saucas Signatory dishes (angl., burtiski: „parakstītāja ēdiens“); signatory ir cilvēks, kas paraksta kādu dokumentu, sevišķi – kaut ko diplomātisku, starptautisku vai valstisku, un pat pa vārdnīcām rakņājoties, nekādu pārnestu nozīmi nevaru atrast, lai šis vārds būtu piemērots pielietošanai pavārgrāmatā. Varbūt, ka labāks apzīmējums būtu Traditional dishes (angl.: tradicionāli ēdieni) vai Representative dishes (angl.: raksturīgi ēdieni), jo šinī nodaļā ir Lieldienu olas, piparkūkas, Jāņu siers, kliņģeris, pīrāgi, rupjā maize (ļoti īpatnēja bilde uz vāka), ūdens kliņģeri un pelēkie zirņi, viss tas, ko latvieši uzskata par izteikti savu.

Deviņdesmit septītajā lpp. kūkas panna apzīmēta kā one that opens out. To pareizi sauc par spring form pan. Grāmatā nepareizi lietoti vārdi mix (vajadzēja beat), sieve (vajadzēja sift), sieved (strained, jo runa ir par biezeni, un vispār, sieve ir lietvārds, un šeit vajadzīgs darbības vārds), smear (spread, lai gan nav skaidrs, vai to majonēzi jāziež zivij iekšā vai virsū), baste (glaze), add (pievienot), kur bļodā vēl nekas nav iekšā. Latviešu kotlete angliski nav ne croquette, ne pattie, bet gan rissole. Cūkas galvu sauc par pig's cheek, ne pig snout. Pork in Aspic ir Pork brawn. Šai receptei vajadzīgi 4-6 pork hocks „boned“. Tas nozīmē, ka pirms vārīšanas būtu jānoņem gaļa no kauliem, bet katra saimniece, kas ir vārījusi galertu, zinās, ka bez kauliem nebūs recekļa, un no galerta nekas neiznāks. Tātad, nepareizi lietots vārds. Boned vietā jāraksta bone in. Gaļas pankūkas pasniedzot ar hot stock made from leftover meat. Nav skaidrs, kas tā par pāri palikušu gaļu. „Roll out“ the dough into small balls būtu skaidrāk saprotams, ja rakstītu „shape“ the dough into small balls.

Taču tie ir sīkumi (izņemot tas boned), kas nekādā ziņā nemazina grāmatas vērtību. Savas bērnības atmiņas par agrajiem gadiem Austrālijā aizraujoši apraksta Māra Kolomitseva un Ulla Gicasvili. Tādi stāsti grāmatā derētu vairāk, taču saprotu, ka tas maksātu naudu. Būtu interesanti zināt, kas devis katru recepti; tā būtu arī publiska atzinība saimniecēm, kas neskopojās ar savām zināšanām.

Grāmata ir ļoti glīti un praktiski iekārtota, ar krāsu bildēm, krāsainu vāku, labas kvalitātes papīru un spirāles iesējumu. Daudzās bildēs ir ne tikai ēdiens, bet arī tautiskie rokdarbi – audumi, svečturi, prievītes, utt., un kaut kas ir pastāstīts arī par mūsu tradīcijām un svētkiem. Izdošana tieši pirms Ziemassvētkiem nodrošināja, ka grāmata ilgi veikala plauktā negulēs, jo ir ideāla Ziemassvētku dāvana, un pirmajam metienam varbūt sekos otrais. Jāsaka paldies gan Dienvidaustrālijas valdībai, kas piešķīra līdzekļus grāmatas sagatavošanai un izdošanai, kā arī Adelaides Latviešu biedrībai, kuras paspārnē darbojas Laima.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com