Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Emīlija Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam?

Intervija ar aktrisi Indru Burkovsku

Laikraksts Latvietis Nr. 243, 2013. g. 8. febr.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Indra Burkovska Emīlijas Benjamiņas lomā. FOTO Roberts Birze.

Indra Burkovska Emīlijas Benjamiņas lomā. FOTO Roberts Birze.

Indra Burkovska Emīlijas Benjamiņas lomā. FOTO Gunārs Nāgels.

Scenārija autores un režisores Baņutas Rubesas lugu par leģendāro, ar teiksmām, tenkām un baumām bagātīgi apveltīto personu Emīliju Benjamiņu bija iespēja skatīties Melburnas Latviešu namā pirmdien, 28. janvārī. Bija divas izrādes: plkst. 14 un plkst. 17, un abas bija ļoti labi apmeklētas.

Indra Burkovska Emīlijas Benjamiņas lomā ir jau kopš lugas pirmizrādes Rīgā 2009. gada aprīlī, un viņas tēlojums ir izcils.

Laiks aktrisei Melburnā bija ļoti aizņemts, bet tomēr pēc izrādēm viņa atrada nelielu laika sprīdi īsai sarunai; piedāvājām fragmentu no tās.

Ilze Nāgela: Kā jūties, pēc divām Melburnā aizvadītām izrādēm?

Indra Burkovska: Spēlējot es vienkārši aizmirsu, ka es esmu Austrālijā. Man liekas, ka šajā izrādē vienkārši tas stāsts ļoti stiprs.

IN: Cik ilgi jau šo lomu spēlē? Kura ir šī izrāde? Noteikti jau zini.

IB: Pirmizrāde bija 2009. gada 16. aprīlī; esmu nospēlējusi varbūt kādas 120 izrādes. Administratore droši zin, lai gan man jau arī blociņā ir pierakstīts.

IN: Kā jūties šajā tēlā?

IB: No sākuma, kad es sāku spēlēt Benjamiņu namā, man bija tāda sajūta, ka zālē ir Benjamiņa. Tā pirmā daļa man ir kaut kas tāds, ka man pēc mirkļa ir jāievelk elpa... man, protams, var neticēt, bet es vienkārši jūtu, ka tāda migla parādās, man pilnīgi noiet gar acīm...

Gunārs Nāgels: Arī teksts ir kā sapnis...

IB: Bet mūsu domas? Mēs jau arī lineāri nedomājam. Mēs varbūt dzīvojam lineāri, bet, kas ir interesanti, ka no vienas asociācijas sākas nākamā, un tu pēkšņi kaut ko vari iedomāties, kaut ko tādu, kas ne prātā nenāk... nemūžam nebūtu ienācis prātā, bet tanī mirklī...

IN: Tu droši vien esi izlasījusi un uzzinājusi visu iespējamo par Emīliju Benjāmiņu, par šo ārkārtīgi spēcīgo personību?

IB: Jā. Pirms pāris nedēļām es biju uz Kārļa Anušēvica bērēm – savulaik leģendārs jaunatnes teātra aktieris. Kad viņš atnāca uz izrādi, pēc izrādes piecēlās un izstāstīja, kā viņa mamma ir aizvedusi viņu uz Ziemassvētku labdarības pasākumu. Viņš teica, ka dīvaini ir tas, ka Benjamiņa nedabūja atzinību un apbalvojumu par savu darbu avīžniecībā, bet dabūja Trīszvaigžņu ordeni par darbu labdarībā – par to, ko izdarījusi labdarībā, jo viņa rīkoja visādus pasākumus. Un vienā no šādiem pasākumiem bija piedalījies Kārlītis (Red. Kārlis Anušēvics), un viņš ar Benjamiņa kundzi ir gājis kopā rotaļās, viņa bijusi tautas tērpā, un viņš ir saņēmis paciņu, jo tas ir bijis uz Ziemassvētkiem. Viņa ir bijusi aktīva, tiešām.

Bet kas attiecās uz šo lomu – es esmu jau šo presē stāstījusi – strādājot pie šīs lomas, bibliotēkā mums meitenes sameklēja visu, kas ir par Benjamiņu rakstīts, mums jau bija draudzenes bibliotēkā. Tas jau arī nav viegli – žurnālā, laikrakstā atrast visu, kas ir bijis kaut kur par Benjamiņu rakstīts, iet cauri visiem katalogiem. Vienā laikraksta Padomju Jaunatnē numurā, kas iznāca 1991. gadā, bija Aināra Dimanta raksts. Izrādās viņš savā laikā Maskavā aizstāvējis doktora grādu par Benjamiņiem. Un kā radās šai lugai beigas? Viņam (Red. Aināram Dimantam) Maskavā profesori jautājuši par Benjamiņu: „Vai viņai ir piemineklis Rīgā? Viņu vārdā ir nosaukta iela?“ Izrādās – nav. Par Benjamiņiem ir leģenda, kas dzīvo tautas atmiņā.

IN: Vai Tev nav brīžiem tā sajūta, ka Tu personificējies ar savu lugas tēlu?

IB: Man bija interesants atgadījums ar seriālu Ugunsgrēks, kurā es tēloju biznesa sievieti Mirdzu. Tajā es dabūju jaunu čali, sastāstu viņam, ka es miršu, lai viņš mani apprec un viņam būs liels mantojums. Tās bija daudz sērijas pirms pāris gadiem; tās nofilmē, bet rāda gaisā pēc pāris mēnešiem; tu aizej uz filmēšanu, izlasi, nofilmē un aizej prom. Un tā loma jau nebija tik liela, aizmirsās jau, bet pēkšņi vienā dienā man uz ielas pienāk klāt kāda sieviete un prasa: „Jūs mirsiet?“ Es domāju, cilvēkam kaut kādas bēdas vai varbūt slimība, un es saku: „Nu visi kaut kad mirsim.“ Un tad es saņemu vēstules par Mirdzu.

IN: Bet par Emīliju Benjamiņu? Viņa ir tik leģendāra un iegājusi tautā bez pieminekļiem un bez viņas vārdā nosauktām ielām. Un šī loma –Emīlija Benjamiņa – ļoti spēcīgs raksturs; vai Tev kā sievietei tā palīdz, vai traucē?

IB: Ja aktieris ieiet lomā, tad profesionāli skaitās ne tas, cik labi viņš ieiet lomā, bet cik labi viņš var no tās iziet, jo ir daži, kas nevar no lomas iziet. Vēsturē ir fakts, ka pirmā lenta, ko uzņēma kino par Žannu d'Arku, tā meitene beidza dzīvi trako mājā. Un ir tādi gadījumi, arī Latvijā zināmi, ka aktieri iegāja lomā un nevarēja vairs tikt ārā. Bet ir jau pagājis kaut kāds laiks, un mēs dzīvojam citā laikā, runājot par avīzi, mums jādomā, kas notiks ar avīzi, vai viņa vispār būs. Es nezinu, es lasīju, ka Amerikā jau CD veikalā vairs nav un var dabūt ierakstus citādos veidos. Viss ar šo tehnikas laiku tik ātri mainās.

Mana vērtība un mans ieguvums ir tas, ka es iepazinu šo – Benjamiņas – laikmetu; tas, ko es izlasīju. Ar citām lomām kaut kā vienkāršāk bijis, kur nav tik konkrēta persona un konkrēts laiks bijis. Bet šeit, tiešām, žurnāls Atpūta līdz mūsu dienām joprojām ir nepārspēts; nav tāda žurnāla. Un pie tā pamatīgi piestrādāja. Es pieminēju lugā šo Kārkliņu, kurš kara laikā no Latvijas aizbrauca; viņa atmiņas ir ļoti, ļoti labas. Viņš Zviedrijā pavadīja savu laiku. Ne tikai, ka viņš uzrakstīja grāmatu Nekronētais preses karalis. Tur starp citu ir interesants stāsts par to kā vietējie latvieši nogrieza Rainim Nobela prēmiju. Kārkliņš ļoti daudz ko zināja. Viņa stāstā, piemēram, redaktors jau bija Benjamiņš, Emīlija bija kases turētāja. Viņa sludināja visu, viņa savāca to labāko, kas būtu. Un tas ir tas kūlenis, es domāju, ka viņa to neizturēja. Viņa izturēja pārbaudījumu ar naudu un varu, bet ar slavu neizturēja, jo, kā beigās tik daudz čekas aģentu varēja strādāt viņas redakcijā? Tas bija pēc tam, kad Benjamiņš jau bija aizgājis.

Gunārs Nāgels: Par ieiešanu lomā. Vai ir bijušas arī citas līdzīgas lomas, pirms sāki strādāt pie šīs – Benjamiņas lomas pirms gandrīz četriem gadiem?

IB: Pirms 15 gadiem es spēlēju Aisadoru Dunkani, un es to tagad arī spēlēju...

Ceram, ka izdosies šo sarunu turpināt.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com