Oskars Miķelis Rubis

Oskars Miķelis Rubis
28.XII.1923.-23.I.2013.

Mans krāsu tēvs, krusttēvs un onkulis, Oskars Miķelis Rubis, ir dzimis 1923. gada 28. decembrī Rīgā. Viņa brālis Juris Valdemārs dzima 1922. gada 24. septembrī. Viņa tēvs – Kārlis Rubis dzima 1886. gadā.

1907. gadā tēvs uzsāk studijas Rīgas Politehniskā institūtā Ķīmijas fakultātē, kuru nobeidz 1913. gadā ar inženiera-ķīmiķa grādu. 1914. g. viņu iesauc obligātā karadienestā, viņu paaugstināja par virsnieku, viņu apbalvo ar svēta Staņislava ordeni. 1916. gadā viņu nozīmē uz Dienvidkrievijas rūpniecības uzņēmumiem par kara materiālu pieņemšanas komisijas locekli. 1918. gadā Ukrainā viņš apprec rūpnieka Staņislava Perlmuttera meitu Natāliju.

Atgriezies mājās, Kārlis sāk strādāt Rīgas muitā vispirms kā priekšnieka palīgs, vēlāk kā priekšnieks. Turībai pieaugot, 1925. gadā Kārlis Mežaparkā uzceļ sev māju. Tā sākās abiem jauniem puišiem interesanta dzīve, vispirms Fraulein Borenhaupta vācu bērnudārzā, tad 1. pamatskolā un Olava Komercskolā.

Zēni izmanto katru brīdi, lai piekoptu svaigā gaisa sportu – slēpēšanu un zēģelēšanu. Ir tāda anekdote – turpat Mežaparka kalniņos, lai nebūtu pašiem jāpūlas kāpt kalnā, viņi nodarbina savu suni – dogu (Great Dane) Džoiss (Joyce), lai viņš puišus velk kalnā. Miķeļa mamma pat sunim uzadīja zeķītes.

Pieaugot, abi brāļi turpina slēpot Gaiziņkalnā, piedaloties skolas sacīkstēs. Austrālijā Miķelis arī turpināja savu šo mīlestību vietējos kalnos. Bulera un Hotama kalnos ir daudz viņa cienītāju, kuriem viņš palīdzēja noslīpēt viņu tehniku ar piemēriem un labiem padomiem. Vēlāk, kad darba uzdevumā viņam bija jādodas uz Londonu – tā bija otrā viņa mīļākā pilsēta – viņam pagadījās ceļojumā arī iespraust kādu vietu, kur var paslēpot – Austrijā, Francijā, Itālijā. Pat pagājušā gada augustā viņš ar Valdu, Māru un savu brāli Juri slēpoja Hotama kalnā, kur viņš un daži laika biedri bija uzbūvējuši lodžu. Valdai un Mārai bija prieks uz viņu skatīties un apbrīnot viņa stilu – braucot pa kalnu lejā vai skrienot ar distanču slēpēm. Viņu iedvesmotājs slēpošanā bija brālēns Pauls Pāvils Rubis, kā arī Jānis Staubergs, kurš matemātiski izrēķināja, kā vislabāk iekarot slalomu!

Tad zēģelēšana. To zēni sāka Ķīšezerā ar kaimiņu puiku Ongolfu Zīli. Viņi iestājās Latvijas Jahtklubā, vinnēja zelta medaļu Olimpiskā Džollie klasē un tika ieskaitīti piedalīties 1940. gada Olimpiskās spēlēs Helsinkos. Nezin kāda iemesla dēļ uz spēlēm neaizbrauca. Ziemā pēc skolas un nedēļas nogalēs viņi zēģelēja ar ledus jahtām pa Ķīšezeru un Lielupi. Melburnā Miķelis pats dzīvojamā istabā uzbūvēja sev Mirror Dinghy – skaista laiva ar sarkanām zēģelēm – kuru bija jāizceļ ārā caur logu.

Pēc Olava komercskolas beigšanas Miķelis, sekojot tēva piemēram, iestājās ķīmijas fakultātē. Toreiz vācu okupācijas laikā, lai varētu studēt, bija jāiesaistās Darba Dienestā. To viņš darīja divus semestrus, strādājot Vācijā kā pastnieks.

Pēc gada viņu iesauca frontē, kur viņš karoja līdz kara beigām. Igaunijā viņu ievainoja, tomēr viņš paspēja izglābt savu draugu, kurš bijā sašauts ar ienaidnieka lielgabalu. Karam beidzoties, Miķelis nonāca gūstekņu nometnē Falinbostelī. Tur viņš tikās ar savu skolas draugu Dzintaru Veidi un viņš atceras, piemēram, Edmundu Smalko, kurš tur vadīja kori.

Laimīgā kārtā, viņam bija iespēja tikt ārā no gūsta, un viņš kādu laiku nodzīvoja Groshaberdorfā, kur kaislīgi piedalījās futbola spēlēs kā vārtsargs. Viņa mecenāts bija Latvijas izcilais futbolists Alberts Šeibelis. Futbola komanda bija noorganizējusi vietējas gaidas, ieskaitot Elfrīdu Čanku, lai savāc naudu no skatītājiem. Pa brīviem brīžiem futbolisti brūvēja sev šņabi. Nezin vai izejvielas nopirka par savākto naudu!

Bēgļu gaitas turpinājās līdz 1948. gadam. Šinī laika posmā viņš satika un apprecēja Silviju Milleri. Vācijā Miķelis ne tik vien spēlēja futbolu, bet arī strādāja kā sporta skolotājs kādā amerikāņu skolā.

Kad bija izdevība izceļot, Rubju dzimta izvēlējās Austrāliju. Atstādams sievu, brāli un vecākus Vācijā, Miķelis viens pats devās uz Austrāliju izlūkos ar kuģi Ģenerāli Bleku (General Black), kurš iebrauca Melburnā 1948. gada 27. aprīlī. Uz kuģa arī bija Arvīds Blūmentāls un profesors Dunsdorfs! Vēlāk viņam sekoja brālis Juris ar sievu Maigu, Silvija un vecāki.

Savus divu gadu obligātās klaušas viņš sāka strādāt vispirms nometnes virtuvē, bet tad cukurniedru laukos, kur bija iespēja pelnīt vairāk naudas. Abi ar sievu Silviju strādāja kopā – Miķelis cirta niedres, Silvija vārīja komandai ēst. Miķelis stāstīja, ka neparasti bija lielās čūskas, kuras karājās no griestiem un pa naktīm ķēra peles.

Pēc sezonas niedrēs, Miķelis devās tālāk uz Brisbani. Tur arī uzsāka savu patstāvīgo dzīvi. Vispirms, lai izpildītu kontraktu, viņš cepa ķieģeļus, tad sekoja sava tēva pēdās un strādāja kādā firmā kā muitas klerks, turpinādams studijas Kvīnslandes Universitātē Ekonomijas fakultātē. Vēlāk iestājās BHP*; vispirms kā kuģu īrēšanas un pirkšanas ierēdnis un tad kā kuģu īrēšanas un pirkšanas menedžeris. Tie viņam bija interesanti laiki. Kā jau iepriekš minēju, viņš daudz ceļoja uz Londonu, Tokiju, Koreju un Ķīnu. Ķīnā viņš uzzināja, ka auksto alu sauc Ping pīdžo.

1949. gadā piedzima meitiņa Linda. Ar skumjām ģimene atvadījās no Silvijas 1959. gada jūlijā. Darbs pārcēla Miķeli uz Melburnu, kur viņš ieradās ar meitu 1960. gadā. 1972. gada Miķelis apprecēja manu tanti un krustmāti Valdu Kaziņu.

Ļoti skumji, ka tieši dienā, kad Valda ar Miķeli svinēja savu 40 gadu laulības jubileju, viņam bija pirmā ķīmijterapijas tūre, lai apkarotu vēzi, kurš bija iesēdies kaulos. Tomēr tie 40 gadi bija aizvadīti laimīgi. Valdai vislielākais piedzīvojums bija braukt apkārt pa pasauli pirmā klasē! Varēja dzert šampānieti cik vien vēlās! Miķelis arī vairākas reizes apciemoja Latviju – satika radus, kuri viņam bija ļoti mīļi, un savus vecos skolas biedrus! Lai viņam vieglas smiltis! Tikai retiem cilvēkiem ir bijusi tik interesanta dzīve.

Viņam bija vairākas mīlestības, bet caur tām visām staroja zaļš, zils, zelts.

Turi buras!!!

Matīss Kaziņš

* Broken Hill Proprietary Company – tai laikā lielākais raktuvju uzņēmums Austrālijā, un patlaban (kā BHP Billiton) lielākais raktuvju uzņēmums pasaulē.