Intervija ar Aināru Rubiķi

Palielināt / Enlarge

Koncerts Sidneja Maijera Mūzikas bļodā 13. februārī. Melburnas Simfonisko orķestri diriģē Ainārs Rubiķis. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Ainārs Rubiķis otrajā 2013. g. Sidneja Maijera brīvā koncertā 16. februārī. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Ainārs Rubiķis diriģē Melburnas Simfonisko orķestri pirmajā 2013. g. Sidneja Maijera brīvā koncertā 13. februārī. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Ainārs Rubiķis runā ar Ilzi Nāgelu Sidnija Maijera mūzikas bļodā. FOTO Gunārs Nāgels.

16. februārī, pirms otrā Sidneja Maijera brīvā koncerta Melburnā, tūlīt pēc rīta mēģinājuma Novosibirskas Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra muzikālais vadītājs un galvenais diriģents Ainārs Rubiķis atlicināja laiku, lai tiktos ar laikraksta „Latvietis“ redakcijas pārstāvjiem.

Melburna un Melburnas Simfoniskais orķestris

Ilze Nāgela: Melburnas Sidnija Maijera Mūzikas bļodā (Sidney Myer Music Bowl) šī ir 54. reize, kad Melburnas Simfoniskais orķestris atklāj savu sezonu, sniedzot četrus brīvos koncertus, bet Jūs laikam esat te pirmo reizi?

Ainārs Rubiķis: Patiesība tā ir, un es esmu pirmo reizi Melburnas Mūzikas bļodā, kur notiek šis ārkārtīgi fenomenālais pasākums. Mēs zinām, ka daudz kur pasaulē, piemēram, Vīnē vai Pēterburgā notiek lieli koncerti. Šo – Melburnā es pat varētu salīdzināt ar tādu kā rokkoncertu. Ne tikai pirmo reizi esmu šajā brīnišķīgajā brīvdabas koncertzālē, bet vispār pirmo reizi Austrālijā.

Man šī tiešām ir ļoti liela Dieva dāvana; šis ir milzīgais kontrasts. Es pats strādāju Novosibirskas Operas teātrī, kur tīri klimatiski patreiz ir –32°C, un es atbraucu šeit, kur ir brīnišķīga vasara +32°C! Es esmu saplānojis savu laiku tā, lai kaut gan darbs ir darbs, bet nav jau jēgas braukt tik tālu un neko neredzēt. Vēl nedēļu pēc šī vakara koncerta es palikšu un centīšos ieraudzīt Austrāliju no tās skaistākās puses.

Viena lieta, jau vairs neatceros cik sen, mani kā bērnu fascinēja, kaut es nezināju, kas tas ir – tāda sarkana kūka uz Austrālijas bildēm. Esmu uzzinājis, kas tas ir, un tās teikas un brīnišķīgās enerģētikas lietas; tā ir vieta, ko es dzīvē gribētu redzēt un sajust; došos uz Uluru.

Un ja reiz Austrālijā, tad noteikti jāaizbrauc tepat uz kaimiņu pilsētu Sidneju, jāaiziet uz Operu un kaut vai roka jāpieliek pie viena no pasaules brīnumiem. Man pašam darbs un koncertsezona ir ārkārtīgi pilna un piesātināta; ir tikai tā došana un došana, bet pienāk viens brīdis, kad cilvēkam, lai nesajuktu, vajag to telpu, apstākļus, kur tu arī vari iegūt šo enerģiju.

IN: Saule un siltums patreiz te pāri pārēm.

AR: Tieši tā, D vitamīns man ziemas laikā, tas ir ļoti labi.

IN: Vai ir bieži gadījies diriģēt, kad publikā ir ap 10 tūkstoši klausītāju?

AR: Nē, tas ir pirmo reizi. Kad es pirmajā koncertā iznācu un ieraudzīju publiku, bišķi bija tāds apjukums. Lieliski, kad tu ieraugi šo milzīgo ļaužu paklāju... tas viss ir tik raibs, brīnišķīgs, dzīvs un krāsains. Diriģentam ir tāda krustcele, tas podests starp orķestri, publiku un starp debesīm, un šī te enerģētiskā apmaiņa. Diriģentam ir jāiedod katram mūziķim orķestrī tā sava enerģija, un tai ir jābūt bagātai, lai pietiek katram no pirmās līdz pēdējai pultij. Un, protams, šī nākamā enerģijas apmaiņa, ko dod orķestris klausītājiem un klausītājs pēc koncerta atpakaļ. Nekad nav bijis tā, ka noejot pēc koncerta no skatuves, es justos noguris, jo šī enerģija nāk atpakaļ. Protams, tai brīdī, kad tu paliec vakarā vienatnē un pulkstenis ir vēls, tad sajūti, ka bijusi bagāta, enerģijas pilna diena.

Gunārs Nāgels: Cik daudz mēģinājumi ir bijuši pirms šīs uzstāšanās?

AR: Ar Melburnas Simfonisko orķestri es jūtos ārkārtīgi droši. Drošs tādā ziņā, ka es varu braukt, cik es ātri gribu, un es jutīšos drošs. Es jau viņiem to teicu, ka es jūtos, kā braucot ar labu Ferari, jo orķestra spēja reaģēt ir lieliska. Ir tādas tehniskas lietas, kuras mēs esam atrisinājuši mēģinājumos, bet, kas attiecās uz muzikālām lietām, tad viņi ir ārkārtīgi atsaucīgi. Viņi ir tas orķestris, kas piedāvā, un man kā māksliniekam arvien būtiski, lai man otrs mākslinieks piedāvā. Lai viņi ir ne tikai parasti izpildītāji kā patafons, kur mēs uzliekam plati un tā skan, bet ka viņi ir tas dzīvais organisms, kas piedāvā. Un tad, protams, ir iespējas; vai nu tu saki: Jā, tas ir ļoti brīnišķīgi, tā ir laba ideja. Vai arī: Jā, mēs varam darīt tā, bet varbūt pamēģinām šoreiz tā. Tā ir būtiska lieta diriģentam – būt ar orķestri šādā kontaktā un ļoti ātri atrast savstarpējo uzticību. Tā ir ļoti laba sadarbība.

Protams, mēģinājumi mums bija ekstrēmi. Es vēl neesmu pie tā pieradis, kad tu atbrauc, uzliec to zīmogu un noliec plauktiņā. Man arvien kaut kā vajag pirmkārt ar tiem cilvēkiem iedzīvoties, aprunāties, sajust elementāri – kāds ir viņu garastāvoklis. Viņi te tikko ir atnākuši no brīvdienām; labi, ka mani par to pabrīdināja. Tad es centos viņus tā nestresot pirmajā mēģinājumā.

Visa tā mākslas lieta reizēm ir pārgājusi, man liekas, tādā komercijā, tādā vienkāršā štancēšanā. Es nesaku, ka tas ir slikti vai labi, bet kaut kur zūd tas dvēseliskais, tas elementārais cilvēciskums. Tas, ko mēs paši arī šajos mēģinājumos esam sapratuši – mēs esam cilvēki. Es viņiem saku: Nevelkat šai vietā, nu nevelkat. Viņi atbild: Mēs esam cilvēki un mēs gribam tur pavilkt. Man jāsaka: Bet šite tomēr nevilksim.

IN: Jums ir ļoti laba sadarbība ar Melburnas Simfonisko orķestri, un mūziķi ir atsaucīgi un paklausīgi. Jūsu un orķestra sadarbība un saprašanās bija tiešam jūtama arī publikā jau pirmā koncerta laikā.

AR: Jā, jā, es teiktu tā nav paklausība, kā jau minēju, tā ir ļoti laba sadarbība, ka mēs spējam saprasties. Piemēram, pirmajā koncertā varbūt mums nepietika laika priekš Čaikovska simfonijas, jo es mīlu parunāties ar cilvēkiem iepazīties, saprast, ka viņi jūtas. Tikai pusotru reiz izspēlējām finālu un tad tikai atsevišķus fragments paspējām izspēlēt; bet kā viņi spēja uzspridzināt to Čaikovski!! Es biju pārsteigts. Un šodien tas pats bija mēģinājumā ar Bēthovenu; es viņiem teicu: Es jūs izvedīšu cauri un esmu arī pārliecināts, ka jūs izvedīsit mani. Tā ir tā pleca sajūta, kas tik ārkārtīgi svarīga.

Iepazīšanās

IN: Ainār, vai varu Jūs lūgt iepazīstināt ar sevi?

AR: Es esmu pilnīgs tīrasiņu rīdzinieks manā paaudzē, esmu dzimis Rīgā, bet mani vecāki ir nākuši no Kurzemes un vecvecāki no Kurzemes, bet viens no vecvecākiem ir no Francijas. Es reizēm diezgan stipri izjūtu šīs franču asinis kaut kādā veidā. Vienam manam vectēvam uzvārds bija Cagulis, kas, protams, bija latviskots, jo franciski tas būtu Cagul. Kad mana vecvecmamma apprecējās ar vecvectēvu, kas bija francūzis, viņa aizbrauca uz Franciju. Bet vecvecmamma nespēja izturēt Franciju, viņai tā pietrūka Latvijas... kā viņa teikusi, es atgriezos Latvijas rupjmaizes dēļ.

IN: Bet kādas ir tās francūža sajūtas?

AR: Tagad jau es saprotu franču vārdus, bet kad es dziedāju korī, man ārkārtīgi viegli padevās franču valoda; dziedot franču valodā, man nekādas grūtības nesagādāja to franču skaņu izruna. Es ātri iemācījos lasīt franču valodā, bet es nesapratu. Dziedātājiem tā ir tāda specifika, ka jāprot lasīt valodas, jāprot izlasīt tas vārds. Manas klavieru skolotājas tēvs bija francūzis; es sāku vērot viņas uzvedību un pēc laika sapratu, ka man ir tieši tas pats – tāds franciskais asums, šarms, franciskā nepacietība. Īpaši darbā es esmu diezgan nepacietīgs, man vajag tā – man vajag visu uzreiz! Un tad cilvēki mani bremzē: Paga, Ainār, tas ir pirmais mēģinājums, nomierinies, nemet plinti krūmos, esi pacietīgs. Tātad esmu nepacietīgs.

Vislielākais paldies mammai

IN: Un kāds ir Jūsu mūzikas ceļš? Dārziņskola, Konservatorija? Mamma aizveda uz Dārziņskolu?

AR: Pilnīgi pareizi, klasiskais variants – mamma aizveda!

IN: Un patika?

AR: Vai! Man šausmīgi nepatika, ārkārtīgi nepatika ne solfedžo, ne mūzikas vēsture; es domāju, priekš kam tas vajadzīgs. Bet man patika dziedāt. Es sāku no pieciem gadiem, jo kad biju mazs puika, mums nebija tādu lego klucīšu, mašīnītes, bet mums bija tādi parasti koka klucīši, un es ar tiem spēlējos. Mamma bija piefiksējusi, ka ar tiem spēlējoties, es savā nodabā kaut ko dziedu, runāju savus tekstus. Tad viņa bija aizvedusi mani uz Dārziņskolu.

Mana māte bija gudra, viņa mani pieteica arī Mediņskolā, 3. bērnu mūzikas skolā, Juglas mūzikas vidusskolā un, ja tur netiek, ja galīgi neko, tad parastajā sava rajona skolā. Bet es tai Dārziņskolā kaut kādā brīnumainā kārtā tiku iekšā, man vienkārši ļoti patika dziedāt. Bet tas tā–titi... mamma gatavojoties stundām sēdēja klāt, paldies, Dievam, līdz kādai trešajai klasei, un viņa bija tikpat gudra kā es tanī laikā mūzikā. Un vēl joprojām mamma to visu ļoti labi atceras, jo tiešām piecus gadus viņa mācījās kopā ar mani.

Tad sākās vijoles spēlēšana. Ak, Dievs, mums zēnu korī bija jāspēlē vijole; tā bija Imanta Kokara ideja. Imantam – Cepuri nost! – jo patiesībā, bērns ir bērns, un ko mēs bērnam varam pārmest. Piemēram, ir jauks laiks, vasara, puikas ārā spēlē futeni, bet man 9 stāvu mājā istabā jāspēlē vijole. Nu, protams, ka negribējās. Bet šodien es saku, lai vieglas smiltis Imantam, un, paldies, Dievam, viņš bija iedibinājis šo tradīciju, ka puikām vajadzēja spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Pirmās četrās klasēs varēja spēlēt vai nu čellu, vai vijoli, tad varēja nomainīt uz trompeti vai kādu citu pūšamo instrumentu, bet bija jāapgūst kāds instruments.

IN: Klavieres taču bija visiem obligātas?

AR: Jā, klavieres bija obligātas. Un arī klavieres man reizēm tā negribējās spēlēt... man tās bija šausmas. Iedomājieties, vecmamma laukos bija sadabūjusi klavieres, nolikusi verandā, un es spēlēju divas stundas dienā. Brālis ārā spēlējas ar draugiem, bet es pie klavierēm. Vecmamma sēdēja virtuvē un dzirdēja; kā es nespēlēju, viņa klāt: Kāpēc tu nespēlē? Bet tagad es tam visam saku milzīgu, milzīgu paldies, jo īpaši tagad, nonākot pie orķestra, es varu saprast, kā tas instruments darbojās, kā tās klavieres darbojas.

Pasniedzēji

AR: Milzīgs nopelns ir arī Jānim Erenštreitam. Tas Dieva talants, kas viņam ir iedots! Lai piedod man viņa priekšteči vai pēcteči, bet kā viņš mācēja ar puikām saprasties, strādāt; viņš iemācīja puikām dzīvi. Viņš iemācīja, kaut vai tādu lietu, ka var būt vecs krekls, tam nav jābūt divu dienu jaunam un tikko no veikala atnestam, bet tam jābūt tīram, podziņai jābūt piešūtai, biksēm jābūt izbuktētām. Pēc viena koncerta, kad es kori Kamēr diriģēju, viņš man pienāk klāt un saka: Ainār, viss bija forši, Tu feini muzicē, viss kārtībā, bet klausies, Tu to žaketes muguras pusi vismaz izgludini. Nu ārkārtīgi slikti izskatās, ka tā ir saņurkāta. Un šādas elementāras lietas... ka dakšiņa jātur kreisā rokā, nazītis labā, viņš mācēja ar puikām arī futbolu uzspēlēt.

Turpmāk vēl >>