Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atgriezties pie maiguma un žēlsirdības

Vera Volgemute Rozīte par Gavēņa laiku

Laikraksts Latvietis Nr. 245, 2013. g. 20. febr.
Vera Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Atgriežoties no Pelnu dienas dievkalpojuma, iemetu acis vietējā Eslingenas laikrakstiņā. Tur kāds žurnālists visā nopietnībā vairākās slejās izklāsta Gavēņa laika un Pelnu trešdienas pielietojumu mūsdienu modernajā ikdienā, skaidrojot, ka šī senā tradīcija palīdzot attīrīt ķermeni pēc smagajiem Ziemassvētku un Karnevāla ēdieniem un alkohola. Tālāk seko dažādi praktiski ieteikumi, kā tad īsteni gavēt – nedēļu atteikties no cietām uzturvielām, dzerot tikai šķidrumus – tējas, ūdeni, sulas, buljonus, vai arī kādu nedēļu iztikt tikai ar rīsiem, dārzeņiem un augļiem?

Rezultāts esot garantēts, jo tauku polsteris samazinoties, un arī indīgie toksīni tiekot izvadīti, kā rezultātā nostiprinoties imūnā sistēma, un cilvēks pat varot piedzīvot kaut ko līdzīgu eiforijai, jo smadzenēs izdaloties prieka hormons – serotonīns.

Tur nebija ne vārda par to, kāda Pelnu dienai un Ciešanu laikam nozīme cilvēka garīgajā dzīvē.

Rakstīts tā, it kā mūsdienu cilvēks būtu pārveidojies par bezjūtu radījumu, kurš kā bezmugurkaulnieks – uzņem tikai barību un vairojas.

Bet tad sāku pārdomāt pavisam konkrēti par ļoti konkrētiem cilvēkiem, kurus pazīstu. Sāku domāt – cik maz, cik pavisam maz mūsu dzīvē ir cilvēki, kuri patiesi ir tādi, kuri ar savu dzīvi vēl liecina par Kristus Gaismas klātbūtni. Padomāsim – kurš ir tas cilvēks, kura klātbūtnē man kļūst viegli un gaiši ap sirdi, kura valoda ir patīkama un laipna – vai tāds vispār vairs ir manu paziņu lokā? Tad jāsāk meklēt pagātnes atmiņās – jā, varbūt kāds mīļš, vienkāršs cilvēks no ģimenes loka, no seniem draugiem?

Lielākā daļa ir kā laika zoba sabojātas ikonas – tādas, kādas tās redzam ikdienas steigā, ejot mums garām, skaļi klaigājot sanāksmēs vai saviesīgos vakaros, kuros varam redzēt daudz labi koptas sejas un labi ģērbtus ļaudis. Pēc daudziem tādiem vakariem var teikt – jā, bija interesanti, nu, jā, bet labi, ka tagad esam mājās.

Daudzie formālie un garīgi tukšie pasākumi, idiotiskie televīzijas raidījumi un tukšās, nenozīmīgās sarunas telefonā un internetā, ir kā zaglis, kurš izzog no sirds visu labo, izzog mīlestību pret cilvēkiem, mieru un laimi, nozog mūsu debesis un beidzot – arī pašu Dievu.

Svētais Augustīns savā grāmatā Atzīšanās stāsta par laiku, par to, kā radīšanas brīdī no nebūtības iznirst esamība. Arī mēs katrs esam šīs Dieva radītās esamības daļa, kas turpina iekļauties Svētās vēstures notikumos. Laiks nav apstājies, laiks joprojām rit tālāk, un mēs – līdzi laikam. Pār mums mirdz tās pašas debesis, un Jēzus turpina īstenot savus apsolījumus, pilnīgi neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam pieminēt, vai nē. Viņam ir pilnīgi vienalga – vai mēs cenšamies Evaņģēliju izfiltrēt savām it kā mūsdienu prasībām atbilstoši, vai to pilnīgi ignorējam, pievēršoties masveida dzīves kvalitātes modernajām uzlabošanas tehnikām; Viņš – Svētās vēstures pacietīgais Nesējs, klusējot gaida...

Gavēņa vai Ciešanu laika realitāti vismaz man palīdz izdzīvot skaidrās līnijās iezīmētā Kristus pārejošās slavas un goda spožums līdzās krustam un ciešanām. Tur viņš stāv – pūļa priekšā, nesaprasts, pārprasts, noliegts un notiesāts. Saplosīšanas kāres pārņemtais pūlis izsmej, izņirgā un kliedz: „Sit viņu krustā!“

Tieši šis skats ik reizes atdzīvojas manu acu priekšā tieši Jēzus Ciešanu vai Gavēņa laikā. Tas palīdz man jautāt sev – kā pastāvēt, esot pūlī, būt kopā ar pūli, redzēt, dzirdēt, saprast pūļa satrakoto elšanu, bet nekliegt tam līdzi? Kā to izdarīt? Pavisam konkrētos jautājumos. Pavisam tieši un skaidri.

Kā, sekojot citu domām, lēti, sekli neslavēt, pirmajā mirklī nesajūsmināties, un pēc tam – kā tādā masu psihozē – kopā ar citiem – noslaucīt no zemes ar nievām un nicinājumu? Kā neļauties, neuzklausot konkrēto cilvēku personīgi, to kopā ar citiem noraidīt, izslēgt un notiesāt? Jo parasti šādos gadījumos mēs, bailēs no pūļa vai vairākuma, bailēs no tiem, kas atrodas aiz pūļa un pūli musina, notiesājam nevainīgo. Tā darīja Pilāts. Un es?...

Ciešanu laika notikumā esam liecinieki tam, ka Skolotāja arests, tiesa un nāvessods ir it kā pierādījums Viņa mācības un Viņa paša piemēra maldīgumam. Cilvēki piedzīvo vilšanos, sakāves sajūtu, pat kaunu – redz, piedalījāmies agrāk šā cilvēka godināšanā, palmu zarus klājām viņam uz ceļa, ticējām tam, ko Viņš saka, bet tagad... ah, ko tur, nav vērts par to vairs runāt...

Bet vienlaikus Evaņģēlija stāsts turpinās. Svētā vēsture nes liecības, ka realitāte nevar tik vienkārši beigties pagātnē, piedzīvotais un ar sirdi sajustais nevar tikt iznīcināts, ticība tam, kas ar tīru sirdi un labu prātu darīts, un sevis atpazīšana labestībā nevar izdzist kā nebijusi. Tā sakūst ar Svēto vēsturi un nes liecības nākamajām paaudzēm.

Evaņģēlijs tālāk stāsta par to, kā Mierinātājs, Iepriecinātājs un Patiesības Gars nāk pie mums. Viņš nāk pie mums joprojām – cauri gadsimtiem pāri cilvēces vēstures pārmaiņām. Arī šodien, šajā mirklī Viņš nāk, liecinot, ka ir jau svarīgs arī mūsu fiziskais ķermenis. Un te nu neko nevar pārmest Eslingenas žurnālistei par vērtīgajiem padomiem ķermeņa uzturēšanā pie labas veselības. Viņa tikai aizmirsusi pierakstīt, ka miesa nav tikai mūsu dvēseles cietums, bet ka fiziskais ķermenis pieder arī pie mūsu būtības un personības.

Līdzīgi, kā Kristus augšāmceļas tajā pašā – cietušajā un krustā sistajā, taču garīgi pārveidotajā ķermenī, tāpat arī mūs katru pēc nāves sagaida augšāmcelšanās mūsu pašu ķermenī, kas būs garīgi pārveidots.

Interesanti, ka, neskatoties uz plaši pieejamo literatūru, kas skaidri apraksta šo kristietības pamatakmeni, augšāmcelšanās jautājums kļuvis par tādu kā tabu, ko labprātāk nepiemin. Kāpēc? Vai tāpēc, ka tik grūti īstenot to, ko Jēzus no mums sagaida?

Taču nav un nekad, kamēr vien pastāvēs cilvēce, nebūs citu baušļu, citu dzīves likumu, kā tie, kuru kā reizrēķina tabulu mūsu dzīvei devis Jēzus Kristus: mīli Dievu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, no visa sava prāta un no visa sava spēka, un mīli savu tuvāko, kā sevi pašu. Nav cita likuma!

Arī tad, kad dažreiz dzīve kļūst par golgātu, mīlot savu tuvāko, arī tad – vienalga – Jēzus mācība jātur svēta, jo Viņš Pats ir tas, kurš dod spēku un gudrību, kurš maina apstākļus un notikumus, bieži vien tā, kā cilvēks domādams nespētu izdomāt. Viņš nekad nav mācījis savu krustu nomest vai uzmest to kādam citam – nē! Viņš Pats apliecināja, kā tas jānes, lai būtu uzticīgs līdz nāvei Savam Tēvam.

Kāpēc šodienas pasaule grimst grūtsirdībā, izmisumā un ciešanās? Kāpēc zāļu industrijas ar antidepresantu tirgošanu iedzīvojas galvu reibinošās peļņās? – Tāpēc, ka pasaule ir sirds siltuma, maiguma, žēlsirdības un līdzcietības izslāpusi! Tā apreibinās, lai nejustu ne savu, ne tuvu cilvēku vaimanas pēc patiesa sirdsmiera un godīguma, ko nevar par naudu nopirkt pat pie vislabākā psihoterapeita.

Tāpēc jau mums ir Gavēņa laiks, jā, arī Ciešanu laiks – jo sāp taču, kad plēš nost gadiem ilgi pieaugušas, aizgūtas kārtas, kas nav nekādā sakarā ar sevis paša iekšējo pasauli – jā, reizē kā cietumsargi un kā ieslodzītie – baidāmies būt tie, kas esam Dieva acīs.

Noslēgumā daži vārdi, ko mums atstājis Adams Hmelovskis jeb Svētais Brālis Alberts no Polijas (1845.-1916.), kurš savā laikā rūpējās par bezpajumtniekiem. Brāļa Alberta ikdienas krusts bija viņa ceļš vienotībai ar Jēzu:

„Būt kā Jēzum, katru dienu nomirt sev, lai atļautu sevī dzīvot Dievam. Skatos uz Jēzu Euharistijā: vai Kunga mīlestība varēja izdomāt kaut ko vēl skaistāku? Viņš ir Maize, un tāpēc es aicinu: būsim arī mēs kā maize! Skops ir tas, kas nav tāds kā Kungs. Dosim paši sevi! Neviens neiet pie Dieva viens pats. Sasit trauku, un smarža izplatīsies. Ne tikai mēs mīlēsim Dievu, bet arī citi caur mums Viņu iemīlēs.“

Vera Volgemute Rozīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com