Dzejnieks Imants Ziedonis mūžībā

Palielināt / Enlarge

Imants Ziedonis
1933. g. 3. maijs – 2013. g. 27. februāris FOTO Toms Grīnbergs, LU Preses centrs. (foto.lu.lv).

Dzejnieks Imants Ziedonis aizgāja mūžībā 79 gadu vecumā 2013. g. 27. februārī

Cilvēki strauji ņem no bibliotēku plauktiem, pērk veikalos, meklē personīgo atmiņu krātuvēs, visu to, kas ar Imanta Ziedoņa roku pierakstīts un caur izdevēju darbu tapis redzams. Gan savādi, gan saprotami.

Pavisam nesen Valsts Mākslas Muzejā bija pēdējā darba diena pirms ilgāka pārtraukuma. Vēstures atmiņā šī diena paliks ar milzu garu rindu. Pēkšņi izrādījās, ka mākslas slāpstošo ir milzīgs daudzums... Saasināts pēdējais brīdis? Nāves priekšnojauta? Bijība kādu beigu priekšā? Vai gan cilvēks spēj iegūt un paturēt prātā kādu mācību savām nākamajām dienām?

Dzejnieks, domātājs un Latvijas kopējs Imants Ziedonis manā mūža gājumā pastāv kopš 70-to gadu vidus. Jā, tieši pastāv. Pastāv kā parādība, kā iedvesmotājs, dzīves daļa. Mēs iepazināmies kādā Rakstnieku Savienības ballē un tūdaļ sākām runāt par dižozoliem. Mūsu kopīgā ideālisms laiks bija sācies. Izveidojās domubiedru grupa. Atbrīvojot ainavu no brikšņiem un sanesumiem, mēs kopām ne vien kokus ainavā, bet arī pašu atbrīvošanas ideju. Kopīgajos darba braucienos iepazinām viens otru. Redzēju, ka turot pa rokai pieraksta iespēju, Imants asredzīgi vēro notikumu, sarunu, domu plūsmu. Bet reiz pēc daudziem gadiem viņš man teica apmēram tā: „Tos dzejoļus kāds sūta no augšas, un es pierakstu, bet kad man ir apnicis rakstīt, es tos sūtu atpakaļ...“

Allaž būdams devējs, dzejnieks mēdza dāvināt ne vien personiskus rakstītus veltījumus, bet arī kādus jaukus, mazus, sirsnīgus dāvinājumus no saviem ārzemju braucieniem. Reiz Imants sadāvināja dižkoku grupas dalībniekiem skaistus zīda taureņus, kas kļuva arī par tādu kā grupas goda zīmi. Daudzi no mums vēl glabā savus taureņus kā vieglu pieskārienu no skrejošā laika. Dažreiz mēs vēl tiekamies, lai iestādītu kokus, lai uzturētu spēkā nepārtrauktību. Tas, ka jauni cilvēki turpina gaitu, ir liecinājums nezūdošai dabas, darba, dvēseles kopšanas jēgai.

Vairāku gadu garumā, būdama Imanta Ziedoņa kopoto rakstu notikšanas tuvumā, ar bažām vēroju cik smagi griežas tapšanas rats. Cik daudz rūpju un rūgtuma paģēr nīcīgā substance, ko dēvējam par naudu... Taču ieguvums sabiedrībai nav skaitļos izmērāms.

Gan Latvijā, gan citviet pasaulē (I.Z. rakstītais esot tulkots 58 valodās!) dzejnieka teksti bagātinājuši neskaitāmu cilvēku dzīvošanas laiku, snieguši personības attīstības iespējas un plašu emociju gammu.

Imanta Ziedoņa lielā mūža veikumu godinot, mūsu daļa, allaž un vienmēr apliecināt – „to zaļo lapu galotnē“.

Anita Jansone-Zirnīte
Speciāli laikrakstam „Latvietis“