Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Grēksūdze ciešanu laikā

Tas ir savas dvēseles dzīļu inventarizācijas laiks

Laikraksts Latvietis Nr. 249, 2013. g. 21. martā
Vera Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pārskatot pēdējā laika preses izdevumus un informatīvos ziņu portālus internetā, gandrīz nekur neatradu kristīga satura rakstus par šo laiku, kurā atrodamies pirms Lieldienām – par Ciešanu laiku.

Zinu, ka Floridā pašreiz notiek Baznīcas draudžu dienas ar bagātu un interesantu programmu – dziesmām un dejām. Veikalos pamazām sarosās Lieldienu olu un zaķu tirgotāji...

Jā, katram savas intereses un izpratne par lietu kārtību šajā pasaulē.

Bet raibajā dzīves karuselī dažkārt aizmirstas zvaigžņotās debesis virs mums un arī tā klusā balss, kas mūsos runā, un kā Kants reiz teicis,– šīs divas lietas vismaz viņam atgādinot par to Radītāju.

Tad nu arī šīs dažas rindas, ko lasīsiet, lai ir par mazu atgādinājumu, ka katrs no mums nes sevī šo lielāko dārgumu – Dieva paša zīmēto Dieva attēlu – ko saucam par dvēseli. Dvēsele ir gars. Tā ir brīva un nemirstīga, un patiesībā arī vienīgā, kuras dēļ ir vērts pūlēties, jo viss pārējais – lai cik skaists un dārgs arī nebūtu, vienalga – gribam to vai negribam – vienreiz būs jāatstāj.

Atceros, pirms vairākiem gadiem sarunājos ar kādu kundzi, kura slimnīcā gulēja uz nāves sliekšņa. Kaut arī pretsāpju līdzekļi padziļināja viņas nogurumu un nespēku, viņas prāts bija skaidrs un možs. Viņa man daudz stāstīja par savu dzīvi – par jaunību, par skaistajām atmiņām no Latvijas laika, par sūro izdzīvošanu bēgļu gaitās un vēlāk – studējot. Un tad par intensīvo darbu, gandrīz bez atpūtas, pieņemot klāt pat svētdienas. Krājusies nauda. Un nauda likusies viss dzīves drošības pamats. Viņai vienmēr bijis sapnis ceļot, redzēt pasauli, bet tas viss kaut kā atlikts uz vēlāku laiku. Bijis jāstrādā kamēr var.

Uz baznīcu gājusi laiku pa laikam. Bet par Svētajiem Rakstiem īsta saprašana neesot nekad bijusi. Šo to dievkalpojumos dzirdējusi. Lūgšanas iemācījusies no savas vecāsmātes Latvijā, kura bijusi ļoti ticīga. Bet pati lūgusi Dievu, kā mācējusi. Par grēksūdzi viņai bija vēl miglaināks priekšstats.

Tas, kas mani spēcīgi uzrunā vēl šodien, atceroties mūsu sarunas, ir vārdi: „Ja es dzīvotu otrreiz, es dzīvotu pavisam, pavisam savādāk. Jā, esmu krājusi. Krājusi un krājusi. Bet kur to visu tagad lai liek?... Slimība atnāca pavisam negaidīti...“

Viņa nav vienīgā, kas līdzīgus vārdus runājuši savas dzīves pēdējās dienās vai stundās. Un satriecošākais ir tas, ka par savu dvēseles un gara dzīvi gandrīz neviens nav domājis, sakot, ka tam vienkārši nav bijis laika... runājot par savu dziļāko būtību kā par tādu piedevu kaut kam, bet bez kā var tīri labi iztikt.

Iespējams, es šo rakstot sakaitināšu dažu labu dvēseļu ganu, bet man šķiet – ņemot vērā ļoti daudzās pieredzes, sarunās ar cilvēkiem,– ka kaut kā nepareizi cilvēkiem tiek radīts priekšstats par kristietību un par katra cilvēka garīgo dzīvi. Sakot – „Kristus par mums vienreiz ir miris. Mēs to saprotam. Mēs to ar pateicību pieņemam. Mums tāpēc vairs pašiem nav jācieš. Un ar labiem darbiem jau nevar nopelnīt pestīšanu.“

Kaut kas no tā visa jau ir pareizi. Jautājums paliek – vai patiesi, ar šādu atziņu dzīvojot, cilvēks tā viegli un ērti iegūst dvēseles mieru, sirds skaidrību un spēj patiesi PIEDZĪVOT Dieva klātbūtni?

Vismaz tiekoties vaigu vaigā ar dažu labu šādas izpratnes nesēju, vienam otram nākas pēc tam meklēt pēc sirds pilieniem vai nomierinošiem līdzekļiem. Un kā ir ar mums pašiem?

Visi kristīgās Baznīcas pīlāri kā viens atgādinājuši, ka cilvēka dvēselei jābūt tīrai, gaišai un mīlestības pielietai. Vai tas zīmējas tikai uz tālu pagātni? Vai netikumi, kuri apdraud šodienas cilvēci, ir mainījušies? Taču – nē! Tie kopš senatnes ir vieni un tie paši, tikai to konkrētās formas un izpausmes variē, atbilstoši cilvēka dzīves apstākļiem.

Tāpēc visos laikos bijis šis universālais spogulis, kurā ieskatīties – Svētie Raksti,– lai atpazītu sevi Dieva priekšā un samanītu netīrumus, kuri pielipuši, lai varētu tos ar nožēlu un asarām nomazgāt. Jo no tā, cik skaidra ir paša dvēsele, tā sakot sirds acis, ir atkarīgs tas, kā cilvēks saprot ne tikai sevi, bet arī citus cilvēkus.

Koncentrējot savu dzīvi uz materiālām vērtībām un uz savas miesas labklājību, šķiet, mūsdienu pasaulei ir kaut kas šķībi sagājis ar izpratni – kas ir mūsu draugs. Ja šis mūsu draugs ir ēzelis – kā to nosaucis Asīzes Francisks, tad arī jārēķinās ar viņa dabu – untumiem, spītību un tieksmju zemiskumu. Līdzko izlaižam šo ēzeli un pieradinām viņu pie patvaļas – tā tūlīt pat tas vēlēsies valdīt pār mums, pieprasot pārāk lielu un izmeklētas barības daudzumu, un uzbāzīgi atgādinot par savu dzīvniecisko vajadzību apmierināšanu. Bet nobarota miesa, kā mēs to labi redzam, nav vairs cilvēka draugs, bet ienaidnieks.

Šī pati miesa, kuru mēs tā lutinām, mierinām, tīksminām un greznojam, ir diezgan bīstams mūsu dvēseles ienaidnieks. Tā nepārtraukti pretojas Dieva mīlestībai un Dieva gribai, tiecoties piepildīt savu gribu gandrīz vienmēr, izņemot varbūt gadījumus, kad Dievs Pats savā Providencē liek tam pretī nopietnus šķēršļus.

Kāds no senajiem Baznīcas Tēviem teicis: „Nebaro kaislīgi savu miesu, nelutini to, neizpatīc miesai, nespēcini to tādā veidā pret savu garu. Citādi gars var kļūt par miesas gūstekni.“

Sirdsskaidrais Barsanufijs Lielais pat teicis šādus vārdus: „Ja cilvēks, dzīvojot garā, nenomirs miesai, viņš nevarēs augšāmcelties dvēselē. Dvēsele ir apkārtējā pasaulē neaizsargāts un nožēlojams nemirstības zīdainis. Cik gan ļoti dvēselei vajag, lai mēs to piespiestu pie savām krūtīm un savas sirds! Cik gan ļoti mums savu mūžīgajai dzīvei paredzēto dvēseli ir jāmīl! Un kā jācenšas notīrīt pat mazāko traipiņu no tās!“

Lai šajā Ciešanu laikā mēs varētu klusībā pārdomāt Dieva priekšā savas dvēseles dzīvi, atradu kristīgās dzīves celmlauža Svētā Ēģiptes Makarija, kurš dzīvojis ap 300. gadu, ieteiktus padomus:

„Dievs mūsu dvēseli ved pie gaismas un gudrības, reizēm pārbaudot ar bēdām, reizēm dāvājot prieku vai glābiņu, vai dziedināšanu, lai gan pēdējo saprot tikai retie, un pateicas par to viens no desmitiem. Arvien mums atvērts ceļš uz gaismu, un tā ir lūgšana un Dieva Vārds, kas runā uz mums.

Ja mēs gribam vest sevi uz taisna ceļa, mēs vispirms nedrīkstam nosodīt citus. To var panākt, jautājot sev pie katra cita cilvēka redzamā grēka: „Vai es pats to nekad neesmu darījis? Vai neesmu runājis tukšu, ļaunu, aplamu? Vai neko neesmu atņēmis otram? Vai nekad neesmu bijis augstprātīgs?

Vai nav manī bijis netīru domu? Un vai pēc tām nav kļuvuši netikli darbi vai netaisna rīcība?

Vai es nevienu un nekur neesmu apbēdinājis? Vai esmu godājis savus vecākus, ja to prasu no bērniem un man sāp viņu netikumība? Vai neesmu turējis Dieva svētkus un Dusas dienu, vai varbūt aris, sējis un pļāvis – kāds nu katram darba laiks – jo bijusi steiga un nepieciešamība? Vai esmu bijis labs pret nabagiem, vai krājis zeķē?

Vai esmu dzīvojis ienaidā, bez piedošanas un izlīgšanas? Vai neesmu nekad kūdījis, pārmetis, rājis, noskumdinājis, atstūmis, sevi mīlējis vairāk nekā citus, dzīvojis bez rūpēm pasaules trūkumā, karā, badā, dārdzībā? Vai neesmu bijis vienaldzīgs pret citu kaitēm, bēdām un vajadzībām?

Vai esmu bijis patiess pat savas visdziļākās sirdsapziņas priekšā un neesmu runājis saldus un klusus lūgšanu un pazemības vārdus, būdams ārēji nobalsināts kaps, ar trūdiem un tumsu iekšpusē?“

Nav neviena, kas uz visiem šiem vai atbildētu ar nekad! Un, ja kāds to dara, tad tas ir tikpat paštaisns kā ļaunais ienaidnieks un akls, un apmāts pret saviem grēkiem. Tas ir vienīgais iemesls, kas mums neļauj mūsu grēkus nolikt.“

Tāpēc arī nepieciešams kā gaiss elpošanai un kā ūdens dzīvībai, izsūdzēt Dievam savus grēkus.

Mārtiņš Luters stingri vienmēr norādījis, ka pirms Svētā Vakarēdiena saņemšanas, jāizlīgst ar savu brāli, jāizsūdz grēkus. Tikai tad kristīgais cilvēks ir cienīgs lielo Dieva dāvanu saņemt.

Ir Ciešanu laiks. Tas ir savas dvēseles dzīļu inventarizācijas laiks. Pamēģiniet savu skapi vai pieliekamo kambari atstāt gadu bez kārtīgas tīrīšanas un revīzijas, un redzam, kas notiek! Grūti iedomāties trauku kaudzi, kuri gadu nebūtu mazgāti. Un mūsu dvēsele?...

Vera Volgemute Rozīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com