Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latviešu pēdas Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi

Pastaiga pa vēsturi

Laikraksts Latvietis Nr. 253, 2013. g. 18. apr.
Regīna Jakobidze -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jūlijs Straume. FOTO no Regīnas Jakobidzes personīgā arhīva.

Gruzijas Latviešu biedrības fotoarhīvā ir bilde, kurā mēs esam nofotografējušies Latvijas Valsts dekoratīvās un lietišķās mākslas muzejā 1999. gada vasarā pie paklāja, kurš šodien ir iekļuvis „Simts dārgumos“. Kopā ar mums ir kinofonda „Arsenāls“ direktors Augusts Sukuts, Latvijas Vēstniecības Maskavā atašeja diasporas jautājumos Lauma Vlasova un Latvijas gruzīnu biedrības „Samšoblo“ priekšsēdētājs Marlens Miniani. FOTO no Regīnas Jakobidzes personīgā arhīva.

Jūlija Straumes 125 gadu jubilejas konferencē Gruzijas Lietišķās mākslas muzejā, redzams slavenais tepiķis „Miri“. Prezidijā galvenie konferences organizatori – Nonna Gabilaja, Eteri Cicišvili, Laima Kļaviņa, muzeja direktors Dāvids Kiknavelidze un Regīna Jakobidze. FOTO no Regīnas Jakobidzes personīgā arhīva.

Gruzija_Kupcis

Roberts Kupcis. FOTO no Regīnas Jakobidzes personīgā arhīva.

Kopā ar Latvijas vēstnieci Elitu Gaveli 2012. gada 27. februārī pie nama, kur dzīvoja Roberts Kupcis. FOTO no Regīnas Jakobidzes personīgā arhīva.

Portāls Delfi raksta, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs realizē projektu Simts dārgumu Latvijas muzejos. Manī lielu prieku radīja fakts, ka 43. vieta starp šiem simts dārgumiem ir atvēlēta cilvēkam, kuru Gruzijas Latviešu biedrībā Ave Sol! uzskata par savu cilvēku un kuram ir veltīti biedrības vairāki gadi darba. Jūlijs Straume strādāja Tbilisi 16 gadus – meklēja, pētīja, pārzīmēja, fotografēja un lika kopā visus šos priekšmetus albumos, zīmējumu papēs, lai piedāvātu tautas mākslas darbus kā paraugus meistariem, kuri savās darbnīcās auda, šuva, izšuva, kala un no māla veidoja lietas, kuras savu vietu atrada strauji augošajā tirgū gan pašā Gruzijā, gan ārzemēs. Runa ir par XX gadsimta sākumu.

Tā bija Kaukāza mājamatniecības komitejas funkcija. Jūlijs Straume šajā komitejā strādāja par mākslinieku un ļoti labi saprata savu uzdevumu. Pēc viņa Tbilisi Lietišķās mākslas muzejā ir palikuši paklāju meti, fotogrāfijas, kuras ir apvienotas divos milzīgos albumos ar ādas vākiem, kurus ir izgatavojis pats Jūlijs Straume. Ir saglabājušies specifiski muzeju skapji, kuru dizainera autors ir mūsu tautietis un kurus uzskata par jaunu vārdu muzeju ekspozīciju veidošanā, jo tie ir ar stikla sienām un apskatāmi no visām pusēm, tos var novietot zāles vidū. Mākslas zinātniece Eteri Cicišvili savā grāmatā par dizaina vēsturi Gruzijā Jūliju Straumi uzskata par pirmo cilvēku, kurš ir padarījis dizainu par mākslas nozari Gruzijā.

Viss iepriekš rakstītais mudina mani realizēt ideju, kura nedod mieru jau ilgāku laiku. Es gribu pastāstīt par to, ko es zinu labāk nekā kāds cits – tas būtu stāsts par tām vietām Tbilisi pilsētā, kur savas pēdas ir atstājuši latvieši. Pa šīm pēdām šodien var noiet pietiekami labi, un tas aizņemtu apmēram trīs stundas. Maršrutu esmu jau izgājusi ar mūsu ciemiņiem no Latvijas.

Pēc Latvijas vēstnieces Elitas Gaveles kundzes lūguma novadīju ekskursiju diezgan lielam tautiešu deju kolektīvam no Saldus, kurš priecēja mūs Tbilisī Gruzijas valsts svētkos 2012. gada 26. maijā. Bija jāatrod objekti, kuri atbilst tēmai – latviešu pēdas pilsētā Tbilisi un labi jāizplāno ceļš, maršrutam bija jābūt loģiskam un pēc iespējas īsākam. Es izdomāju un novadīju. Ne jau visi dancotāji to nostaigāja līdz galam. Katrā gadījumā mūsu ciemiņu vadītāja Ļuba Kapteine nogāja ceļu varonīgi un ar interesi. Un tagad ceru, ka vismaz Saldū jau šo to zina par latviešu mantojumu Gruzijā.

Ekskursija jāsāk ar Jūliju Straumi un jābeidz ar Jūliju Straumi, jo šajā maršrutā četras vietas no deviņām ir saistītas tieši ar šo cilvēku.

Tikšanās vieta – Brīvības laukums, bijušās mērijas skvēriņš.

Dadiani ielā 29 atrodas Gruzijas Lietišķās mākslas muzejs, kurš pēc ceļošanas pa dažādiem namiem, beidzot ir atradis pastāvīgu vietu. Gruzijas Lietišķās mākslas muzejā ir vairāk nekā 500 muzeja glabāšanas priekšmetu, kurus ir radījis Jūlijs Straume, kurš strādāja par mākslinieku Kaukāza mājamatniecības komitejā no 1908. līdz 1924. gadam. J. Straumi uzskata par šī muzeja radītāju. Šodien te var redzēt to darbnīcu maketus, ar kurām sadarbojās mūsu tautietis. Te uz sienas karājas slavenais paklājs Miri, par kuru 1925. gadā Parīzes tautas mākslas izstādē iegūts Grand Prix. Kad Latvijā sākās projekts par simts dārgumiem, Latvijas Lietišķās mākslas muzeja darbinieki interesējās par šī paklāja vēsturi. Diemžēl tas nav Latvijas īpašums, kaut arī radīts ar Jūlija Straumes pūlēm. Tas ir varens tepiķis – liels, skaists, un tā kvalitāte ir mūžīga, jo persiešu tehnikā radītie paklāji ir tik blīvi, ka tos iznēsāt nav iespējams.

Otrs šī muzeja šedevrs, kurš ir saistīts ar Jūliju Straumi, arī ir tepiķis. Tā nosaukums Džungļi vai Nadiroba (gruz.val. – medības), arī Parīzes izstādes balvas ieguvējs. Šis tepiķis ir J. Straumes un Dāvida Cicišvili kopdarbs.

Muzeja darbinieki labprāt pastāstīs par Gruzijas Latviešu biedrības ieguldījumu muzeja darba atjaunošanā. Gandrīz mirušo muzeju atdzīvinājām, gatavojoties Jūlija Straumes 125. gadadienas atzīmēšanai un pateicoties Laimas Kļaviņas iniciatīvai. Tas bija 1999. gadā. Jūlijam Straumem veltītā konference notika šajā muzejā.

Turpinot ceļu lejup pa Puškina ielu, pa pazemes pāreju jāpāriet uz pavisam tuvo Gruzijas Nacionālo bibliotēku. Tā celta XX gs. sākumā kā Muižnieku bankas filiāle, un telpu izrotāšanai bija uzaicināti Jūlijs Straume un poļu izcelsmes mākslinieks Heinrihs Griņevskis. Šobrīd bibliotēkā ieiet nevar, to restaurē, bet Jūlija Straumes darbu – apgaismošanas plafonu rotājumus uz griestiem var redzēt arī no ielas uz balkona, neieejot ēkā.

Biedrībā ir saglabājušās fotogrāfijas no Karīnas Pētersones vizītes, kad izstaigājām visas iekštelpas un varējām fiksēt griestu rotājumu virs parādes trepēm, milzīgās ieejas koka parādes durvis, kuras ir radītas pēc Jūlija Straumes projekta. Un šodien daudzus muzeja skapjus bibliotēkā izmanto kā grāmatu skapjus. Bibliotēkas direktors Zaza Abašidze parādīja arī paklāju metus, kurus ir radījis J. Straume un kuri glabājas pie viņiem.

2005. gada oktobrī notika Latvijas prezidentes Vairas Vīķes Freibergas vizīte Gruzijā. Bibliotēkai viņas vārdā tika uzdāvināta unikāla grāmata, kuras autore ir Laima Kļaviņa, Jūlijs Straume. Lietišķās mākslas meistars. (Zinātne, 2004.g.). Uzdāvinātās grāmatas unikalitāte ir faktā, ka tā ir apvienota ar tulkojumu gruzīnu valodā. Šis duplekss ir izdots vien 120 eksemplāros.

Turpinot ekskursiju pa Gudiašvili ielu, nonākam pie Nacionālās mākslas galerijas, kuras priekšā ir apglabāts latvietis Jānis Fabricius. Šī vieta liecina par cilvēku nežēlību pret savu vēsturi šodien. Galerija iziet uz Tbilisi pilsētas galveno ielu – Rustaveli prospektu. Padomju laikā tās priekšā apglabāti 6 slaveni darbinieki, visi dažādu tautību pārstāvji – gruzīns (starp citu – slavenā Roberta Sturua vectēvs), armēnis, azerbaidžānis, latvietis u.tml. Apglabājumu vietā tagad ir mauriņš, un uz visiem jautājumiem par apglabājumu likteni gan Gruzijā, gan Latvijā atbild viennozīmīgi: Komisāri šodien nav modē! Ir par ko aizdomāties, jo arī mūsu paaudze aizies vēsturē un vairs nebūs modē. Kā redzam, politika un morāle korelējas slikti. Kopā ar mums aizies mūsu zināšanas. Jau pavisam drīz par Jāni Fabriciusu vairs neko nezinās gan Latvijā, gan Gruzijā.

Rustaveli prospekta pretējā pusē ir skaista ēka, kurā ilgus gadus atradās Gaisa transporta ministrija, Aviācijas ministrija. Arī te ir latviešu pirksts. 1934. gadā par Aizkaukāza gaisa transporta ministru tika nozīmēts vēl viens latviešu komisārs – Urkēvics Pēteris Mārtiņa dēls. Viņa pienākumos bija radīt gaisa satiksmi un attīstīt aviāciju Aizkaukāzā. Nostrādāja Urkēvics šajā amatā līdz 1937. gadam, kurš iegājis padomijas vēsturē kā lielākais represiju gads. Kad 1956. gadā Urkēvicu reabilitēja, viņa dēls Pēteris daudz ko uzzināja, tajā skaitā arī to, kurš bijis donoščiks (Red. ziņu pienesējs) par to, ka mūsu tautietis esot tautas ienaidnieks. Viss bijis vairāk nekā vulgāri, tas izrādījās dzīvokļa kaimiņš, kuram likās, ka Urkēvici aizņem pārāk lielu dzīvokli. Šodien šajā dzīvoklī dzīvo Urkēvica mazdēls ar savu ģimeni, kurā aug trīs puikas Urkēvici: Mihails, Dainis un Andris.

Pavisam tuvu – uz leju caur Aleksandra parku, paralēli Rustaveli prospektam, ir Tabukašvili iela, kuras namā Nr. 17 no 1997. gada augusta līdz 2010. gada beigām strādāja Latvijas Goda konsule Gruzijā Regīna Jakobidze. Konsulāta paspārnē te bija arī Gruzijas Latviešu biedrības mājas. Par dzīvi šajā namā ir daudz ko stāstīt, jo gandrīz 14 gadus Latvijas-Gruzijas attiecības risinājās gan abu valstu ārlietu ministriju līmenī, gan sabiedrisko attiecību līmenī, gan kultūras sakaros tieši te. Droši vien savos memuāros daudz varēšu pastāstīt – kādi cilvēki ir bijuši mūsu viesi, kādus notikumus esam organizējuši, kāda atmosfēra valdīja šajā ofisā un cik žēl, ka tagad latviešu biedrībai sava jumta nav. Kopš 2010. gada maija neesmu Gruzijas Latviešu biedrības Ave Sol! priekšsēdētāja, mūsu līdere ir jauna un perspektīva sieviete Kristīne Kuldžanišvili. Bet daudzās Tbilisi tūristu kartēs tieši šis nams atzīmēts kā Latvijas diplomātiskās misijas vieta.

Kad vadīju ekskursiju dejotājiem no Saldus, uz balkona parādījās mana mazmeita. Mēs laikam par skaļu čalojām latviski, viņu tas ieinteresēja. Pārrunas ar Medeju beidzās ar to, ka ne no šā, ne no tā, dienas un ielas vidū nodziedājām Latvijas himnu. Tā skanēja divos līmeņos – lejā un augšā.

Lai turpinātu ceļu pa latviešu pēdām, tagad jāpāriet no Kūras upes labā krasta uz kreiso. Tas nozīmē, ka jāpamet pilsētas centrs un jāšķērso ļoti eksotiska vieta, ko pilsētā sauc par Sauso tiltu. Tas savieno Kūras divus krastus, bet viņš iet pāri autotrasei, t.i., pa gaisu. Rīgā tādu tiltu ir daudz, bet neviens nav kļuvis tik slavens kā šis Tbilisi pilsētā. Tieši tajā vietā, kur tilts iet pa gaisu ir izvietojusies vislielākā Gruzijas mākslinieku darbu vernisāža. Te var atrast visu, ko var radīt mākslinieks, un uz šejieni noteikti jāatgriežas, kad viesošanās Tbilisi iet uz beigām, lai atrastu suvenīrus saviem radiem un draugiem, kuri jūs gaida atgriežamies, un kad jūs jau zināt, cik jums naudas ir atlicis.

Tā ir sevišķa bauda gan no mākslinieciskā, gan no komerciālā viedokļa, jo tirgošanās notiek pēc visiem austrumnieku likumiem. Gruzijas tirgonim nav svarīgi par cik pārdot, galvenais – pārdot. Tas nozīmē, ka ir atrasts cilvēks, kurš novērtējis jūsu dārgumu un ir labi parunāts, jo sākas spēles ar atmiņu. Katrs gruzīns ir bijis Latvijā, un viņam ir savas nostalģiskas emocijas, ar kurām nu viņš sajūsmā dalās.

Tilta otrajā pusē sākas ļoti gara iela, kura tagad saucas Dāvida Agmašenebeli prospekts. Mūsu atmiņās tā ir Mihaila iela, un XX gs. sākumā te strādāja divi latvieši, kuri ir mūsu Dzimtenes tēla un slavas veidotāji. Tie ir jau pieminētais Jūlijs Straume un fantastisks darba rūķis Roberts Kupcis.

Un tā – Roberts Kupcis. Mūsu tautietis no Valmieras, kuru pēc Tērbatas Universitātes beigšanas sāka nēsāt pa pasauli – Omska, Manžūrija un Krievijas-Japānas karš, Kazaņa, kur viņš otrreiz iegūst farmaceita doktora grādu, un beidzot Gruzija, Tbilisi. 1908. gadā Robertu Kupci atsūtīja strādāt par Ķīmiskās ekspertīzes laboratorijas vadītāju, un te viņš nostrādāja līdz sava mūža beigām 1954. gadā. Laboratorijai mainījās nosaukumi, piederība dažādiem resoriem, bet pilsētas vēsturē tā ir iegājusi kā Kupča laboratorija. Kad ir par daudz, par ko stāstīt, grūti izvēlēties ar ko sākt. Pēc Roberta Kupča ir palikusi vesela bibliotēka viņa rakstu, grāmatu, ekspertīžu protokolu gan atklātu, gan ar grifu slepeni. Viņu labi atceras Gruzijas zinātnieki – ķīmiķi, farmaceiti, tiesu eksperti, minerālūdeņu pētnieki, kurortoloģijas un tūrisma speciālisti. Profesors Revazs Shiladze apgalvo – šajās zinātnēs Roberts Kupcis arī šodien ir visvairāk citējamais zinātnieks. Ķīmiskās analīzes laboratorija starp citu nodarbojās arī ar Gruzijas ūdeņu pētīšanu, to ārstniecisko efektu noteikšanu, kuru rezultātā ir radušās praktiski visas kūrortu vietas, kurās ūdens ir galvenais ārstnieciskais līdzeklis. Tas nevarēja notikt bez ķīmiķa un farmaceita Roberta Kupča darba.

Gruzijas Latviešu biedrībai ļoti paveicās ar Roberta Kupča mantojuma pētīšanu, jo iepazināmies ar viņa mazdēlu Igoru Parastajevu, kura ģimenē saglabājušies unikāli dokumenti, kas apliecina praktiski visus Roberta Kupča biogrāfijas notikumus no kristīšanas apliecības līdz darba grāmatiņai un autobiogrāfijai, kura ir uzrakstīta rokrakstā.

Zinātniskā mantojuma pētīšanas procesā Nacionālajā bibliotēkā un Valsts arhīvā mēs satikāmies ar Gruzijas Politehniskās universitātes Ķīmijas fakultātes profesoru Revazu Shiladze, kurš raksta grāmatu par Gruzijas farmācijas vēsturi un kurš par mūsu tautieti zina vairāk nekā jebkurš cits.

Bez tam Rīgā es iepazinos ar Farmācijas muzeja darbinieci Baibu Mauriņu, kura mums palīdzēja tikt galā ar mistisku un detektīvu problēmu, kuru ne profesors Shiladze, ne mēs nevarējām atrisināt – kāpēc, runājot par Kupci, viņu sauc par Robertu, bet bieži arī par Ivanu vai Jāni. Izrādījās, ka Kupči ir divi, un abi ir strādājuši Gruzijā un abi ir beiguši Tērbatas Universitāti vienā specialitātē – farmācijā. Kupcis Jānis un Kupcis Roberts ir brāļi! Jānis sācis strādāt Tbilisi 1901. gadā un 1926. gadā atgriezies Latvijā, kur kļuvis slavens Latvijas Universitātes mācībspēks, un viņa uzvārds ir Latvijas mazajā Enciklopēdijā. Par Robertu Kupci Latvijā neko nezināja. Tagad par viņu latviešu valodā ir divas publikācijas – Baibas Mauriņas un mana. Diemžēl abas publikācijas ir vien Zinātņu Akadēmijas Vēstniekā, kas nozīmē, ka plaša publika par šo cilvēku neko nezina arī šodien.

Bet tie latvieši, kuri atbrauks uz Tbilisi un noies mūsu piedāvāto ceļu, uzzinās daudz un arī ieraudzīs, jo netālu no metro stacijas Mardžanišvili pagriezienā pa labi Šerozijas ielā Nr. 10 atrodas skaists, bet stipri nolaists nams, kurā vairāk nekā 40 gadus atradās Ķīmiskās ekspertīzes laboratorija, par kuru bija runa, un kurā bija arī Roberta Kupča dienesta dzīvoklis, kurā dzīvoja lielā ģimene (viņam bija divi dēli un meita). Uz šī nama ir piemiņas plāksne, kuru atklājām 2009. gada 27. februārī; tā ir Roberta Kupča dzimšanas diena, un divreiz gadā – šajā datumā un 18. novembrī – mēs uz turieni aizstaigājam ar ziediem. Būtu skaisti, ja arī citi latvieši šo vietu atcerētos ar puķēm, vēl jo vairāk tāpēc, ka puķu tirgus pie metro stacijas Mardžanišvili ir pa ceļam.

Ziedus vajadzētu iegādāties arī mūsu nākošā ceļa punkta dēļ, jo pavisam netālu uz priekšu – D. Agmašenebeli prospekta 171. numurā no 1920. gada 1. janvāra līdz 1922. gada vasarai bija Latvijas Republikas pirmā diplomātiskā misija, kuru vadīja vēstnieks Jānis Puriņš un kur pildīt konsula pienākumus bija uzaicināts Jūlijs Straume. Viens no Delfi komentētājiem raksta, ka Jūlija Straumes darbs Latvijas vēstniecībā esot bijis komisks. Kā uz to skatīties! Visi vēstniecības darbinieki cits pēc cita aizbēga no Gruzijas, kad tajā ienāca padomju karaspēks un sākās Gruzijas sociālisma periods, bet Straume palika. Palika bez finansējuma un bez Patenta par vēstniecības atvēršanu. Toties darba šajā brīdī bija daudz! Gruzijā pirmā pasaules kara rezultātā bija daudz, ap 2000, bēgļu no Latvijas; viņiem bija jāpamet Gruzija, jo jaunās varas skatījumā viņi bija nedraudzīgas valsts pilsoņi. Straumem bija jāsarūpē pases un citi dokumenti šiem cilvēkiem un jāmeklē varianti, kā viņus deportēt. Diez vai tā ir komiska situācija. Katrā gadījumā pats Straume pameta Gruziju tikai 1923. gadā, kad lielākā daļa latviešu bēgļu jau bija aizbraukusi. Daļa palika, jo Gruzijas jaunā vara pieņēma lēmumu, ka tikai Latvijā izdota pase liecina par piederību šai valstij. Palika arī brāļi Kupči, par kuriem jau bija runāts. Jānis Kupcis atgriezās Latvijā 1926. gadā, bet Roberts palika Gruzijā līdz sava mūža beigām un ir apglabāts Tbilisi.

Jūlijs Straume arī dzīvoja šajā namā pēc vēstniecības atvēršanas. Tāpēc uz piemiņas plāksnes, kuru Gruzijas Latviešu biedrībai izdevās atklāt 2000. gada 7. jūlijā, Latvijas ārlietu ministra Induļa Bērziņa oficiālās vizītes laikā, ir rakstīts – dzīvoja un pildīja konsula pienākumus. Rakstīts latviešu valodā un, protams, gruzīnu valodā. Šī plāksne pievērš sev uzmanību savas atrašanās vietas dēļ, jo nams atrodas Karalienes Tamāras laukuma stūrī un ir tālu un labi redzams.

Pavisam tuvu, uz Muštaedi parka pusi, ir vēl divas vietas, kuras saistītas ar latviešiem un personīgi ar Jūliju Straumi. 180. numura mājā bija Baltiešu biedrība, kurā bija apvienojušies latvieši, lietuvieši, igauņi un poļi un kura beidza eksistēt padomju laikā. Bet krustojuma otrā pusē ir Muštaedi parks, kurā ir tikai viena kapitāla ēka. Tur atradās Kaukāza mājamatniecības komitejas ēka, kuras sastāvdaļa bija Jūlija Straumes vadītās darbnīcas un kur bija arī pirmais Lietišķās mākslas muzejs. Mūsu pēdējās vizītes laikā tur bija iekārtojusies Gruzijas zaļo partija. Ēka pati par sevi ir mākslas priekšmets, to var teikt gan par arhitektūru, gan par iekšējo iekārtojumu.

Daudzi Latvijas žurnāli izmanto kā sevišķu knifu publikas intereses pievēršanai eksotisku valstu apmeklējumu aprakstus. Pēc principa – jo trakāk, jo labāk. Gruzija arī ir pietiekami eksotiska valsts, kuru var apmeklēt gan ziemā, gan vasarā, un vienmēr tas būs piedzīvojums.

Tagad ir ziema, Gruzijas kalnu kūrorti ir pārklāti ar biezu sniega kārtu. Vietējiem iedzīvotājiem ir prieks par to, ka sniega pietiks līdz sezonas beigām. Kaut pavisam nesen ar šo sniegu bija lielas problēmas, viņa bija par daudz. Sniga tik stipri, ka ceļu darbinieki nevarēja laikā notīrīt sniegu, lai varētu braukt Tbilisi-Gudauri un Gudauri-Tbilisi. Kustība bija pārtraukta pat vairākas dienās. Neko nevar darīt – dabai ir savi likumi, un cilvēks ne vienmēr ir stiprāks par tiem. Nekas nav mūžīgs, sniegputeni nomaina saulīte, un atkal var cerēt, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. Jūs domājat, ka slēpotāji no Latvijas nobijās? Nekā nebija! Air Baltic reisi Rīga-Tbilisi ir pilni ar slēpēm un to saimniekiem. Mazliet vairāk adrenalīna un paātrināti sirdspuksti. Tas viss pieder pie lietas.

Vasarā Gruziju apmeklē cita publika, tā meklē dabas skaistumu un brīnumus, kuru Gruzijā ir ļoti daudz; te ir kalni, jūra, alas, tuksnesis, subtropiski džungļi un brīnumūdens. Tas viss te ir, ja neskaita, ka te ir vīns, kuru dzer neierobežotos daudzumos. Gruzija skaitās vīna dzimtene un to var nobaudīt uz katra soļa. Vīnogulāju lauki aizņem hektārus un hektārus. Alazani ieleja Kahtijā ir viens vienīgs vīnogulājs, kuram nevar ieraudzīt ne galu, ne sākumu. Vīns ir katra saimnieka lepnuma objekts. Nav māju, kurā nav sava marani, kur dziļi zemē ieraktās māla krūkās dzimst un dzīvo vīns. Vīns ir dzīvs, un katrā savas dzīves posmā tas ir citādāks. Vīns apstrādes procesā ceļo no vienas krūkas uz otru, un tikai saimnieks zina, kuru krūku jātaisa vaļā, lai ar vīnu pārsteigtu savus ciemiņus.

Bet Gruzija vēl ir veca, ar vēsturiskiem pieminekļiem pārbagāta valsts, te ir pilsētas-cietokšņi, te ir cietokšņi kalnu virsotnēs, uz kuriem skatoties aizraujas elpa, te ir fantastiski daudz pieminekļu, kas ir saistīti ar reliģiju. Gruzija ir pareizticīga valsts, un reliģija ir tā, kas ļāva izturēt gan mongoļu, gan persiešu, gan turku impēriju uzbrukumus un valdīšanu. Ja Kahetijas reģionā pilsētā Signahi vēl šodien ap pilsētu ir praktiski saglabājusies cietokšņa mūra siena, tad galvaspilsētā Tbilisi pilsētas cietokšņa mūris ir fragmentārs, bet tas ir dabīgi, jo pilsētai ir vairāk nekā 1500 gadu!

Man kā bijušajai Latvijas Goda konsulei Gruzijā ir liela pieredze, un es varu spriest par Latvijas un Gruzijas iespējamām sadarbības sfērām. Uz šo brīdi Latvija ir panākusi daudz vairāk nekā Gruzija, Latvija ir NATO locekle, Latvija ir Eiropas Savienības pilntiesīga sastāvdaļa. Gruzijai tie ir perspektīvie mērķi, kuri ir oficiālās politikas stūrakmeņi un kuru realizēšanā viņai ir daudz problēmu. Reizēm liekas, ka tie vispār nav sasniedzami.

Gruzijas likteni pārdzīvo arī tie simts latviešu, kuri dzīvo te jau desmitiem gadu un kuru liktenis pilnībā ir atkarīgs no Gruzijas likteņa. Latvieši gan ir kļuvuši par nacionālo minoritāti, un vēl arvien ir jācīnās, lai viņus neuzskatītu par krieviem, jo galvenā komunicēšanās tomēr notiek krievu valodā. 1994. gadā tika juridiski noformēta Gruzijas Latviešu biedrība Ave Sol!, un šis kolektīvs strādā gan savas identitātes saglabāšanai, gan latviskā mantojuma izpētei un novērtēšanai.

Regīna Jakobidze, Gruzija, Tbilisi
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com