Gleznas uz zīda

Kongsvinger ir neliela Norvēģijas provinces pilsēta, 90 km uz ziemeļaustrumiem no Oslo. Manās rokās ir nonācis vietējā laikraksta, Glåmdalen, 24. janvāra nr. ar žurnālista Ķela Hermansena (Kjell R. Hermansen) rakstu par šo izstādi: Silkevegen gjennom epoker (Zīda ceļš gadsimtu gaitā) no 14. līdz 31. janvārim 2013. gadā. Mēģināšu atstāstīt šī raksta saturu. Fakti par mākslinieci: Ilva Anna Kulberga, dzimusi Rīgā, 26.05.1971. Dzīvo Kongsvinger. Studējusi mākslu un rokdarbus Latvijas Universitātē, ir maģistra grāds pedagoģijā, ir bijusi mākslas un rokdarbu skolotāja, divas gadus studējusi iekštelpu iekārtojumu (interiørdesign) Radošajā Speciālskolā, Oslo, galvenās intereses ir glezniecība, sevišķi– zīda, un strādāšana pasteļa tehnikā.

Zīds – agrāk un tagad.

„Jau no seniem laikiem zīds ir lietots kā apģērbiem, tā arī mākslai. Zīds bija pirmais, uz kura senos laikos gleznoja,“ stāsta Ilva Anna Kulberga, viņas gleznas uz zīda ir janvārī izstādītas Kongsvinger bibliotēkā. Izstāde arī rāda zīda pielietošanu no seniem laikiem līdz mūsu dienām. Zīds joprojām ir populārs gan apģērbiem gan mākslā; tas nekad nebūs nemoderns.

Ilva Anna ir interesējusies par mākslu jau no bērnu dienām. „Mana māte bija matemātikas skolotāja,“ stāsta Ilva, „un es reizēm biju viņai līdz stundās. Matemātika bija garlaicīga, es dabūju papīru un krāsas un zīmēju. Pēc pabeigtas izglītības esmu bijusi pasniedzēja mākslā un rokdarbos, bet tagad nodarbojos tikai ar gleznošanu. Agrāk gleznoju galvenokārt akvareļus, bet 1995. gadā biju studiju ceļojumā Dānijā, tur apmeklējām vienu zīda apgleznošanas darbnīcu, un ar to es aizrāvos, zīds kļuva mana sūtība.“

Tik daudz par izstādi. Žēl jau, ka janvārī nezināju, būtu bijis interesanti to pašiem redzēt, bet kas par vēlu, tas par vēlu.

Harijs Valdmanis, Oslo
Laikrakstam „Latvietis“