Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Cūku bēres Pertā

Mazā Centra zālīte pārblīvēta

Laikraksts Latvietis Nr. 255, 2013. g. 2. maijā
Jānis Purvinskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Mūsu zālīte nu pilna, pārblīvēta. FOTO Jānis Purvinskis.

Vispirms ir viss jāsagriež gabaliņos, tad rindiņā pēc gardākiem kumosiņiem. FOTO Andris Vārpiņš.

Vispirms ir viss jāsagriež gabaliņos, tad rindiņā pēc gardākiem kumosiņiem. FOTO Andris Vārpiņš.

Pertas latviešu kopienā nu jau daudzus gadus notiek tā saucamās Kopvalžu sēdes. Tur sanāk visu Pertas latviešu organizāciju un draudzes valžu pārstāvji un spriež par mūsu kopējām sadarbības problēmām. Kādreiz to organizāciju bija daudz, bet tagad esam palikuši tikai tāda maza saimīte, un lielākā daļa tie, kuri sastāv vienā organizācijā, jau sastāv vairākās citās arī. Tad nu daudz vairs nav par ko spriest. Viens gan vēl ir palicis: kurš rīko kādu sarīkojumu un kurā datumā. Tas tā, lai nesakrīt kopā ar kādu citu sarīkojumu. Tāpat jau maz to nācēju, un ja vēl sagadās divi sarīkojumi kopā, tad jau priekš pieciem, sešiem cilvēkiem nav vērts neko rīkot. To jau tad var izrīkot mājas kārtībā. Tā nu tad jau tagad esam iemanījušies, kurā mēnesī, kurai biedrībai notiek kurš sarīkojums. Gadu gadiem bija iegājies, ka Katoļu biedrība rīko savu gadskārtējo sarīkojumu atbalsta palīdzībai ap februāra mēnesi.

Tas bija slavens ar to, ka tur mūs ēdināja ar uz iesma ceptu cūkas cepeti. Tad šo sarīkojumu tā arī iesauca par Cūku bērēm, jo tā arī bija, ka kādreiz uz bērēm pieteicās tik daudz cilvēku, bet cūciņa bija maziņa, un bija jācep divas cūkas. Diemžēl nu jau pirms vairākiem gadiem Katoļu biedrību Pertā biedru mazā skaita dēļ bija jāslēdz. Lai palīdzētu segt Pertas Latviešu centra uzturēšanas izdevumus, šo sarīkojumu pārņēma Centrs. Sagadīšanās ir tāda, ka Viktors Mazalevskis, kurš cepa cūkas katoļiem, to dara vēl tagad, bet to Latviešu centram tikai ar dažiem citiem palīgiem. Tagad cūkas ir lielas, un viens cilvēks to nevar ne celt, ne grūst vai vilkt. Tagad vajag vismaz četras un vairāk rokas. Tad nu Viktors ar Ilmāru Rudaku visu šo lietu izkārto tā, ka mums ir tikai jānāk uz to bēru mielastu un tās cūkas miesas jāapēd. Vakar skatījos, ka Viktoram palīgos bija arī Kukuļ Jānis un Vārpiņ Andris, jo to lopiņu taču jāsagriež tādos gabaliņos, lai saimnieces var uzlikt uz šķīvja. Puscūku taču uz šķīvja nemaz nevar uzlikt.

Šiem svētkiem pertieši gatavojas jau laikus. Tad ir liela sazvanīšanās, e-pasts jau gandrīz paliek karsts no darbošanās. Sarunā arī draugus, radus un nu visus, kuri vēl kustās, lai tā kompānija būtu tāda omulīga. Taču ir jau laikus arī jāpiesakās, lai Viktors zina, cik lielu to cūku nobarot un lai visiem pietiek vietas kārtīgi atēsties. Sestdienas, 27. aprīļa pievakarē arī mēs abi ar sieviņu sēdāmies mūsu karietē (Tikai mazais Toyota vien ir, bet tā mūsu kariete.) un domājām, lai laikus tiekam Centra pagalmā, vēl ar gaismiņu devāmies ceļā. Mums tas brauciens tāds pagarš, un kamēr tikām līdz Latviešu centram, jau bija tumšs. Mīļais Kungs! Pagalms pilns ar mašīnām, nav kur zirgu nolikt. Kaut kur stūrīti tomēr vietu atradām un gājām vien iekšā. Mums jau vieta bija aizrunāta.

Mūsu mazā Centra zālīte – pilna, pilna, pieblīvēta. Kur tie visi radušies? Parasti kad atnākuši trīsdesmit, nu četrdesmit, tad jau visi ir. Te nu, draudziņ, vismaz pāri par simtu. A! No kurienes? Kam tad interesē, no kurienes, kad tik ir atnākuši; tas tad taču ir ļoti labi. Centram būs nauda, durvis nebūs jātaisa ciet, varēsim vēl gadiņu padzīvot mūsu Centrā. Parasti jau mūsu cūku bēres rīkoja ārā pagalmā, nu tur zem ozola. Pāris gadus atpakaļ gan notika liela nelaime: sāka līt lietus, un brezents, kurš bija pārklāts kā jumts, pielija pilns ar ūdeni; sacēlās vējiņš, brezentu pacēla un ciemiņam spaini ūdens uzgāza virsū. Nabaga cilvēks nu bija slapjš līdz ādai. Šoreiz gan neriskēja, un bēres rīkoja zālē.

Tā nu kamēr pastaigā pa zāli, ar visiem pazīstamiem un ar nepazīstamiem sasveicinies, ar draugiem papļāpā, nāk jau meitenes pārdot loterijas biļetes. Bet nu vēders arī sāk kurkstēt, tā kā būtu jau kaut ko jāliek tur iekšā. Jā, jā nāciet jau klāt, samaksājiet, un Jums dod šķīvi ar darba rīkiem, t.i. ēšanas darba rīkiem.

Tad jau saimnieces sāk kraut gaļu un citus labumus, te jau arī – vai, manu vai, štovēti kāposti, salāti; kādus tu gribēji?  – kartupeļu, gurķu vai varbūt skābu gurķīti. Nu izvēle, izvēle, tikai gudro ātri, citi aiz tevis jau arī gaida. Nu tikai ēšanas vaina un piedzer vīniņu vai alu klāt, un, draudziņ, tādas dzīres reti kad piedzīvosi. Vēlāk vēl kafija un kūkas. Pēc visa tā – tā kā gribētos jau uz māju pusi, bet loteriju nevar palaist garām, tur tik daudz skaistu mantiņu. Laikam bijām piesēdušies pie nepareizā galda, mūsu galdam no loterijas nekas, nu pavisam nekas negadījās. Nu nekas, varbūt nākamgad.

Tā nu bijām paēduši tā, ka rīt nevajadzēs ne brokastu, ne pusdienu. Tagad tikai jāsaka lielo paldies cepējiem, cepējām, salātu gatavotājām un arī dalītājām, trauku mazgātājām un saimniecēm, griezējiem, loterijas kārtotājiem, galdu licējiem un arī visiem zāles kārtotājiem un nokārtotājiem. Nu tad laikam arī visiem, kuri bija nākuši ēst un mieloties ar labi izdevušos cūkas bērēm; cerams, ka nākamgad sāksim atkal visu no gala. Paldies par labi pavadītu vakaru ar labiem draugiem un labu ēdienu.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com