Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saruna ar žurnālistu (5)

Gunārs Bērzzariņš par savām dzīves un darba gaitām

Laikraksts Latvietis Nr. 256, 2013. g. 8. maijā
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pirmā atgriešanās Latvijā – atmodas laikā 1990. gadā, kad tur sarīkoja varenu „olimpisko nedēļu“, uz kuru tika uzaicināti latviešu sportisti no visām trimdas zemēm. Uzņēmums preses konferences laikā, kopā ar toreizējo Latviešu Sporta padomes brīvajā pasaulē vadītāju Teodoru Aldzeri. FOTO no Gunāra Bērzzariņa personīgā arhīva.

Ar Baibu Rubesu Barselonā 1992. gadā pie olimpisko spēļu talismana (maskotes). FOTO Gunārs Bērzzariņš.

Ar Dienvidaustrālijas gubernatoru Rear Admiral Kevin Scarce AC CSC RANR pēc OAM saņemšanas 2012. gadā. FOTO no Gunāra Bērzzariņa personīgā arhīva.

Noslēgums. Sākums LL248, LL250, LL252, LL254.

Ilze Nāgela: Jau populāras Austrālijā ir Jūsu uzrakstītās un arī, kā uzzināju no Jūsu dzīves stāsta, Jūsu paša izdotās rokasgrāmatas par ēdnīcām. Kas jūs pamudināja par to rakstīt? Vai padziļināti interesējoties par ēšanas vietām un par tām aprakstot, gadījās kādi kuriozi, kad restorāna vai kafejnīcas saimnieki vēlētos iespaidot Jūsu vērtējumu un spriedumu? Vai esat paturējis restorānu ēdienkartes (menu)?

Gunārs Eižens Bērzzariņš: Pats esmu izdevis tikai vienu vienīgu grāmatiņu par ēdnīcām – Where to Dine in South Australia (1976) (Kur pusdienot Dienvidaustrālijā). Tas notika tā: pēc atgriešanās no pirmā Eiropas apmeklējuma (1972. g.), kad biju lietojis jau minēto Frommera grāmatu un noskaidrojis, ka nav tādas par Austrāliju, sāku spriest, ka varbūt sarakstīt tādu, bet ātri apzinājos, ka manas zināšanas par Austrāliju nav pietiekamas.

Tad varbūt par Dienvidaustrāliju? – Tur jau bija dažādi tūristu izdevumi priekšā.

Bet kā ar ēdnīcām? – 1975. gadā nebija nevienas neatkarīgas Adelaides ēdnīcu rokasgrāmatas! Pats, būdams slinks pavārs, biju gadiem vakariņas ēdis ārpus mājas; daudzus Adelaides budžeta restorānus pazinu tīri labi un biju arī rakstījis piezīmes par tiem. Lēmums: sarakstīt rokasgrāmatu par daļu no tiem.

Ķēros pie darba. Uzrakstīju par 50 un sāku meklēt izdevēju. Lielais Angus and Robertson nopietni apsvēra ideju, bet beigās atteicās – ar loģisko motivējumu, ka šāds izdevums būtu katru gadu jārevidē un jāizdod par jaunu, ko viņi nevēlējās uzņemties.

Negribēju mest plinti krūmos. Nospriedu: izdošu pats grāmatiņu par šīm 50 ēdnīcām; turpināšu rakstīt par citām (man jau bija sakrāti kādi četri simti); kad atgūšu izdoto kapitālu, izdošu nākamās 50 utt.

Biju atbraucis no Monreālas olimpiskajām spēlēm, kad saņēmu aukstu dušu no manas darba devējas – lielas eksporta un importa formas: Adelaides biroju slēgs; visiem darbiniekiem piedāvājums gada beigās pārcelties tādā pašā darbā uz galveno biroju Melburnā.

Nemaz negribējās sākt atkal klejot. 27 gados bija ielaistas saknes šeit. Adelaidē bija uzcelta māja jaukā vietā. Drudžaini sāku skatīties vietējos darba piedāvājumus; neko neatradu.

Grāmatiņu izdevu. Tā bija tik populāra, ka nācās iespiest papildus eksemplārus.

Darba devējs gribēja atbildi; piedāvāja pat aizsūtīt uz Melburnu, lai es varētu apostīt gaisu jaunajā darba vietā. Aizbraucu. Darba vietai (BHP ēkas 32. stāvā Viljama ielā, ar varenu skatu visapkārt) nekādas vainas nebija. Atlika piekrist pārcelšanai. Pie sevis nodomāju: Melburnā dzīvodams, meklēšu piemērota darba piedāvājumus Adelaides laikrakstos. Gada, visaugstākais divu gadu laikā kaut kas piemērots taču atradīsies! – Iznāca 11 gadi…

Draugi un draudzenes Adelaidē turpināja grāmatiņas izplatīšanu – aizgāja turpat viss otrais izdevums.

Melburnā aizgāju pie laikraksta The Age Epicure nodaļas vadītāja, uzdāvāju vienu Where to Dine un piedāvāju – ja vajag – rakstīt arī Eidžam. Viņš vēlējās, lai es uzrakstītu kādus paraugus. Tā iesākās mana sadarbība ar šo laikrakstu, līdz izbeidzu darbu 1987. g. beigās.

Drīz vien The Age vadība nolēma izdot restorānu rokasgrāmatu – The Age Good Food Guide. Katru gadu nāca jauns – pārstrādāts – izdevums. Es piedalījos visos, līdz aizbraukšanai no Melburnas.

Aprakstot Melburnas restorānus, es vienmēr biju inkognito, tāpat kā Adelaidē. Neuzkrītoši rakstīju piezīmes. Domāju, ka nekad netiku atmaskots. Grāmatā nekad neiespieda aprakstus par ēdnīcām, kas to nebija pelnījušas; iknedēļas The Age Epicure lappusē gan reizēm parādījās kritikas, pat diezgan smagas.

Ēdienkartes es nekrāju – visu vajadzīgo piezīmēju.

Viena kuriozitāte palikusi prātā; kādā pievakarē iegriezos līdz šim nepārbaudītā hotelī vakariņot. Apmeklētāju bija maz... Pie maltītes pasūtīju glāzi vietējā vīna. (Toreiz turpat visās Melburnas ēdnīcās – izņemot hoteļus – viesis varēja ņemt līdz pats savu vīnu, par ko nebija jāmaksā nekāda korķa nauda). Vīns bija diezgan drūms. Kad viesmīle vēlāk pienāca apjautāties, vai viss ir kārtībā, es viņai pavisam miermīlīgi pateicu savu domu: „Vājas kvalitātes vīnam ir viena priekšrocība: to nevar daudz iedzert.“ – Viesmīle (varbūt pat īpašniece?) atvainojās, aizsteidzās un atnesa man mazo pudelīti ar vienu no kvalitātes vīniem, neprasot samaksu. – Tā, lūk, jāsaimnieko!

IN: Vēl par ēdieniem un virtuvi. Esat daudz ceļojis, iepazinies ar dažādu zemju kulinārijas brīnumiem. Kādas zemes ēdieni Jums pašam vislabāk garšo? Vai labprāt pats gatavojat mājās sev un ciemiņiem?

GEB: Ēdienu ziņā nekad neesmu bijis izvēlīgs; arī gatavošana nav mani nekad vilinājusi. Ciemiņiem jāsamierinās ar kaut ko veikalos radītu.

Kad iebraucām (Red.: Austrālijā), austrāliešu virtuve bija pavisam vienkārša un bāziska (piemēram, maizes bija tikai divi tipi: sviestmaižu – sandwich loaf – un Vīnes), bet ar to bija jāsamierinās. Pamazām austrāliešus ar kulinārijas daudzveidību iepazīstināja ieceļotāji, galvenokārt itāļi, grieķi, ķīnieši savās jaunatvērtajās ēdnīcās. Zinu tikai vienu vienīgu restorānu, kas kādu laiku piederēja latvietei – Melburnā. Toties slavena kļuva maiznīca Rīga Sidnejā ar savu lielisko rupjmaizi, ko pat eksportē. Maz ir arī vācu restorānu.

Pamatā es dodu priekšroku Eiropas virtuvei, salīdzinot, piemēram, ar Āzijas; taču pārmaiņas dēļ es neatsakos no ķīniešu ēdieniem. Visvieglāk man kaut ko izvēlēties ir no itāļu ēdienkartes. Kad sāku apciemot Latviju, ļoti priecājos par iespēju atkal iebaudīt kaut ko latvisku, īpaši Gunāra Ķirsona Lido ķēdes ēdnīcās, piemēram, kotletes, kartupeļu pankūkas, griķu biezputru, sēņu vai skābeņu zupu, pīrādziņus, īstu rupjmaizi… Turpināju krāt Rīgas ēdnīcas arī visos Latvijas apmeklējumos.

Japānā parocīgas – un garšīgas – bija stacijās pērkamās vilciena ceļojumā līdzņemamas kastītes ar gatavu ceļa maltīti – eki-ben.

IN: Mazliet par jūsu pirmo atgriešanos Latvijā – atmodas laikā 1990. gadā; vai jutāties kā atpakaļ mājas, vai arī šie daudzie gadi, pavadīti pilnīgi citā pasaulē, bija darījuši savu, un Jūs jutāties kā ciemiņš, kaut arī savā dzimtenē, kas gan arī bija krietni mainījusies? Pastāstiet, lūdzu, par Jūsu vadīto angļu valodas apguves klasi Rīgas 1. ģimnāzijā! Kurā gadā tas bija? Cik sekmīgi bija Jūsu tā laika studenti?

GEB: Pirmo reiz pēc 46 gadiem izejot Rīgas ielās (1990. gada jūnijā), sajūta bija nereāla: nevar būt, ka esmu atkal savā jaunības Rīgā! Tai jābūt filmai! Pamazām iedzīvojos; staigājot pa Valdemāra ielu, kur kādreiz bija mūsu dzīvoklis, pa kuru gāju uz skolu; atkal redzot manas vecās skolas – 1. (Valda Zālīša) pamatskolu, Rīgas pilsētas 1. ģimnāziju, kas tagad pārkvalificēta par Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, sāku atkal justies kā rīdzinieks. Atmiņa vispirms fiksēja to, kas nav mainījies – Brīvības piemineklis, Nacionālā Opera, Vērmaņdārzs. Maiņas sākumā paslīdēja garām neievērotas.

Kaut gan Rīgā vasara ir skolu brīvlaiks, mana vecā ģimnāzija slēgta nebija. 1993. g. satiku tur direktoru Artūru Damlicu, kas man laipni piedāvāja kādu no klasēm, kur pamācīt angļu valodu, ja kāds interesētos. Kā jau varēja iedomāties, angļu valodu pamācīties vēlējas tikai neliela grupiņa, ieskaitot dažus skolotājus. Vēlāk vēl neformālāk pamācīju angļu valodu jauniegūtiem paziņām privātā dzīvoklī. Nākamajā gadā, konstatējis, ka vasara Rīgā nav piemērots laiks mācībām, savu domu atmetu.

Vienu gadu sniedzu referātu Ko darīt ar naudu? latviešu jauniešu vasaras nometnē. Par to bija labas atsauksmes.

IN: Kādēļ lietojat parakstu GEB saviem rakstiem? Kā atšifrējas šie trīs burti, ar kuriem parakstāt savas reportāžas?

GEB: Mans vidējais vārds ir Eižens (par godu manai krustmātei Eiženijai Turkinai, kuras angļu-latviešu un latviešu-angļu vārdnīcas vēl šodien būs Latvijā atrodamas). To iesāku, kad mazākiem rakstiņiem nelikās vērts likt garo vārdu un uzvārdu. Pie tā arī lielumties paliku.

IN: Par mūziku un mākslu. Kas ir Jūsu iecienītākais mūzikas žanrs, komponists? Kāda tipa grāmatu lasīšanai pats dodat priekšroku?

GEB: Latvijā jau zēna gados kaut cik iepazinos ar operām. Arī tagad labprāt skatītos un klausītos Verdi, Pučini, Bizē, Čaikovski. Taču Austrālijā to reti izdodas. Pamatā esmu vieglākas mūzikas piekritējs. Vācu laikā Latvijā patika Bochmana, Grotes kompozīcijas, vienreizīgais pianists Pēters Kreiders (Kreuder); no dziedātājām neatkārtojamā Zara Leandere.

Austrālijā, dzīvojot pagājušā gadsimtā, labprāt klausījos Reja Konifa (Coniff), Džeimsa Lāsta (Last), Herba Alperta un Berta Kempferta (Kaempfert) orķestrus; ABBA un BZN grupas, Bingu Krosbiju (Crosby), Netu Kingu Koulu (Cole), Tomu Džounsu (Jones), Elu Martino, Toniju Martinu, Engelbertu Humperdinku, Hulio Inglesiju, Dainu Shore (Dinah Shore), Džeinu Morganu, Koniju Fransisu (Francis), Mirielu Matjē (Mathiew), Lindu Ronstatu (Ronstadt), Nanu Muskuri.

Latvija var lepoties ar izcilām operdziedātājām – Elīnu Garanču, Kristīni Opolais, Maiju Kovaļevsku, bet – Latvijas vasarā – man bijis maz izdevību viņas dzirdēt, izņemot dažos Siguldas opersvētkos vasarā.

Ražīgajam Raimondam Paulam ir daudz vieglās mūzikas kompozīciju, kas man patīk. Labprāt klausos Anci Krauzi.

Agrāk izlasīju kādas 50 grāmatas gadā. Pēdējos gados dienas liekas sarāvušās, lasīšanai atliek arvien mazāk laika. Priekšroku vienmēr esmu devis reālliteratūrai, īpaši pasaules notikumiem – gan tagad, gan nesenā pagātnē, kas ietvertu visu 20. gadsimtu. Jāpriecājas, ka Eiropā šobrīd nekaro, bet finansiālu grūtību tur, diemžēl, netrūkst. Toties saspīlēts stāvoklis ir Āzijā un Vidējos austrumos un īpaši nestabils Āfrikā. Islāma fanātiķu drauds ir visur.

Latviešu daiļliteratūrā no skolas laika pieminēšu Blaumani, Brigaderi, Aleksandru Grīnu; vēlāk mani iecienītākie rakstnieki bija Anšlavs Eglītis, Gunārs Janovskis un Voldemārs Kārkliņš.

Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas okupācijas posmu labi attēlojis Visvaldis Lācis. Nevar neievērot patriotisko publicistu Ati Skalbergu.

IN: Kādus apbalvojumus esat saņēmis no Austrālijas, no Latvijas valdībām, no atsevišķām organizācijām? Protams, gandarījuma sajūta, ka padarītais ir ievērots un novērtēts, bet ko tas Jums personīgi nozīmē?

GEB: 2012. gada janvārī saņēmu Austrālijas ordeņa medaļu (OAM). No latviešu organizācijām gadu gaitā saņemti dažādi Atzinības raksti. Vienīgais diploms man pie sienas ir 1987. gadā saņemtais PBLA – Kr. Barona prēmijas diploms par īpašiem sasniegumiem sporta žurnālistikā. Esmu arī viens no daudzajiem bij. Latviešu Sporta pārvaldes trimdā piešķirtās Lielās sporta nozīmes laureāts. Simpātisks ir Dienvidaustrālijas valdības pateicības raksts par manu stāstījumu kādā Adelaides skolā par pirmajiem pēckara ieceļotājiem – baltiešiem.

Tiesa, ne jau atzinības dēļ esmu darbojies; taču jebkāda atzinība dod gandarījumu.

IN: Ko Jūs labprāt teiktu, pastāstītu, bez manis jautātā un novēlētu laikraksta Latvietis lasītājiem?

GEB: Liekas, ka šoreiz stāstītā noteikti pietiks. Laikrakstam Latvietis novēlu, lai nekad nepietrūktu lasītāju!

IN: Liels paldies par interviju! Pateicos Jums par sadarbību un gaidīsim atkal jaunus Jūsu rakstus un reportāžas! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com