Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kurzemes Cietoksni atceroties – Jaunieša skatījumā

Jāņa Kārkliņa referāts Daugavas Vanagu sarīkojumā Melburnā

Laikraksts Latvietis Nr. 257, 2013. g. 15. maijā
Jānis Kārkliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
DV

Daugavas Vanagi

Sestdien, 4. maijā Melburnas Daugavas Vanagu nodaļa rīkoja Kurzemes Cietokšņa atceri. Publicējam sarīkojumā sniegto Jāņa Kārkliņa referātu.

Ievads

Kurzemes Cietoksni atceroties – jaunieša skatījumā – jūs varbūt domājat, kāpēc manam referātam ir šis virsraksts. Jā, varbūt esmu jaunāks nekā daži no jums šai zālē, bet tomēr jaunietis vairs neesmu. Ļoti vienkārši – referātu, ko jums šodien nolasīšu, es sagatavoju mūsu nodaļas Kurzemes cietokšņa atceres biedru vakaram 1970. gadu vidū, kad man bija, apmēram, 14 vai 15 gadu. Tātad, es biju jaunietis. Referātu nolasīšu tieši kā to sagatavoju pirms, apmēram, 35 gadiem.

1970. gados Latvija vēl nebija atguvusi savu brīvību. Daugavas Vanagu solījuma teksta pirmais teikums skanēja: „Mēs ticam, ka Latvija reiz būs brīva nacionāla, neatkarīga valsts, kurā visa valsts vara piederēs latviešu tautai.“ 1940. gadu beigās un 1950. gadu sākumā, kad dibināja trimdas latviešu organizācijas, ieskaitot Daugavas Vanagus, daudz latviešu ticēja, ka šīs organizācijas pastāvēs tikai dažus gadus, jo pēc 10 vai 20 gadiem Latvija būs brīva, un mēs visi tur atkal dzīvosim.

1970. gadu vidū tomēr cerība par Latvijas brīvību jau dažiem bija sākusi izdzist. Daļa Daugavas Vanagu organizācijas dibinātāji jau bija miruši, nesagaidot Latvijas brīvības atgūšanu, un liela daļa bija uzdevuši cerību, ka tas jebkad notiks.

Tomēr tajā laikā, tāpat kā tagad, nostāja mūsu organizācijā bija, ka mums ir jāatceras tie, kuri mēģināja glābt mūsu dzimteni un jādara viss, lai izpalīdzētu mūsu bijušajiem karavīriem un jāturpina cīnīties, lai Latvija atkal reiz būtu brīva.

Ar šo ievadu sniedzu referātu, ko sagatavoju, kad biju jaunietis pirms, apmēram, 35 gadiem.

* * *

Kurzemes Cietoksni atceroties – Jaunieša skatījumā

Mēs, brīvā zemē dzimušie, kā arī visi tie, kas atrodas brīvībā, nekad nedrīkstam aizmirst tos, kam 1945. gadā bija jāapgulstas Kurzemes smiltīs vai biezajos mežos.

Vēl ļaunāk klājās tiem, kas nonāca Krievijas taigās un cietumos, savu dzīvi beidzot vislielākās mokās un pazeminājumos, tikai retais to spēja izturēt un palikt dzīvs.

Tālu no Kurzemes un varonīgo Kurzemes aizstāvju dusas vietām mēs pazemībā liecam galvas un domās sadzirdam Andreja Eglīša vārdus:

Šīs dienas pieminiet, kad kauju dunas klusēs –
Cik saplosīts no tumsas kāpa rīts.
Bij ziemā pavasara viesuls dzīts,
Un posta ugunssārti visās debespusēs.
Šīs dienas pieminiet, kad karavīri dusēs –
Kāds Dieva spēks un spītība mums dega krūtīs.

8. maijs mums visiem ir skumja piemiņas diena, sevišķi tiem, kam Kurzemē palika tuvinieki un draugi, kā karavīru tā civiliedzīvotāju vidū.

Kaut gan lielākā daļa Latvijas bija jau krievu okupēta, viena daļa Kurzemes vēl turējās – 13 pilsētas un 76 pagasti, kuros mita apmēram 230 000 iedzīvotāju un ap 150 000 bēgļu no Latgales, Vidzemes un Rīgas. Kurzemes frontes garums bija, apmēram, 170 kilometru un šo mūsu dzimtenes daļu, kuru par spīti 6 Kurzemes lielkaujām, spēka un apbruņojuma ziņā nesalīdzināmi lielākām krievu vienībām vēl nebija izdevies ieņemt, sāka dēvēt par Kurzemes cietoksni. Kurzemes cietoksnī palikušie karavīri un civiliedzīvotāji cerēja, ka pienāks laiks, kad no Kurzemes sāksies Latvijas atbrīvošanas cīņas tāpat kā 1919. gadā. Diemžēl, nevērojot atkārtotus Kurzemes aizstāvju varonības pierādījumus, pasaulei par latvju tautas tiesībām dzīvot nebija intereses, un mūsu cerības par Kurzemes un visas Latvijas atbrīvošanu nepiepildījās.

1945. gada aprīlī izbeidzās 6. Kurzemes lielkauja un arī tā nedeva uzbrucējiem – krieviem cerētos rezultātus – Kurzemes pilnīgu okupāciju. Kurzemes aizstāvji atsita visas 6 nežēlīgās lielkaujas un palika neuzvarēti. Maldīgs ir uzskats, ka Kurzemes cīnītāji it kā būtu kapitulējuši krievu vienībām. Ne tikai 19. latviešu divīzijas augstākā vadība, bet arī vācu virsnieki – Kurzemes cietokšņa cīnītāji apliecina un raksturo kauju izbeigšanos šādiem vārdiem: „Pie mums baltos karogus neizkāra.“

Kurzemes cīņu līdzgaitnieks pulkvežleitnants Kociņš raksta, ka 1945. gada 8. maijā pulksten 14.00 19. divīzijas komandieris ģenerālis Strekenbahs paziņojis divīzijas atsevišķām daļām, ka latviešu karavīri atbrīvoti no savu pienākumu pildīšanas armijā, un var brīvi izvēlēties savus ceļus. Pats viņš pulkvežleitnantam Kociņam apliecinājis, ka nekādu kapitulācijas pavēli nav devis.

Neziņa par gaidāmo rītdienu, sajukums dažādo vienību un kauju grupu starpā, bailes un nedrošība no Latvijas okupantu atriebšanās un nežēlības, naids un dusmas par līdz pēdējai brīvības stundai loloto cerību sabrukumu bija mūsu 19. divīzijas karavīru, latviešu bēgļu un Kurzemes iedzīvotāju galvenās rūpes un domas. Latvju jaunekļiem un vīriem, kas triju un pat četru gadu laikā bija gājuši caur sīvām, pasaules kara vēsturē vēl nepieredzētām kaujām, lai tikai aizstāvētu savu zemi un glābtu latvju tautu no verdzības, pazemojumiem un iznīcināšanas, 8. maija pēcpusdienā tika dotas divas iespējas: nolikt ieročus iebrucēju priekšā un izvēlēties mums visiem jau labi zināmās verdzības un vergu nometņu ceļus, vai pazust dziļajos Kurzemes mežos un turpināt cīņas, bēguļot no meža uz mežu, no mājas uz māju un no alas uz alu.

Mani ar Kurzemes cietoksnī palikušajiem saista arī ļoti personīgas atmiņas. Personīgas domāju savus vecākus. Tēvs gan ir vidzemnieks, bet viņa vecākais brālis kritis 1945. gadā netālu no Kandavas.

Mātes vecāku mājas atradušās Ciereces pagastā, Saldus-Jelgavas lielceļa malā. Viņu mājās bijis ierīkots vācu štābs. Vācieši solījušies atkāpšanās gadījumā nevienu pie krieviem neatstāt. 1945. gada 10. marta vakarā, krieviem uzbrūkot, pēc īsas pretošanās vācieši pazuduši. Krievu izrēķināšanās bijusi pavisam īsa. Nošauti mātes vecāki, vecāmāte, 19 gadus vecā māsa un 10 gadus vecais brālis. Izbēgusi viņas vecākā māsa ar 8 gadus veco māsiņu. Bēgot gan sašauta plecā un rokā. Iekritušas sniega kupenā, kur palikušas guļot. Krievi neesot pat meklējuši. Tanī naktī nostaigājušas 20 kilometrus līdz radinieku mājām; tā arī palikušas dzīvas. Vēlāk gan bijis jāpavada 10 gadi izsūtījumā. Ziņas par šiem notikumiem māte saņēmusi tieši no savas vecākās māsas.

Mātes krusttēvs, pulkvedis Rusmanis 1945. gada martā ar savu kaujas grupu ieradies Kurzemē no Vācijas. Viņš arī tur palicis pēc 8. maija kopā ar daļu savu karavīru grupu iedams mežos. Krievi viņu saņēmuši un nošāvuši 1947. gada februārī. Šīs ziņas saņemtas no nelaiķa pulkveža Kripēna.

Savu stāstījumu gribu beigt ar pulkveža Silgaiļa vārdiem grāmatā Latviešu Leģions: „Ja latviešu leģionam nebija lemts pasargāt tēvzemi no nokļūšanas komunistu jūgā, tad vaina nav meklējama latviešu karavīros. Latviešu karavīrs cīnījās pašaizliedzīgi līdz pēdējai kara dienai. Šī cīņa nebija kalpošana kādai svešai idejai vai varai, bet vienīgi savas tautas un tēvzemes labā. Ar izmisuma pilnām cīņām leģions ir pierādījis, ka latvju tauta nav brīvprātīgi iekļāvusies Padomju Savienībā, bet gan varmācīgi piespiesta.“

* * *

Noslēgums

Vēlos beigt ar dažām piezīmēm. Manai mātei bija laime, ka nebija ģimenes mājās tad, kad krievi uzbruka. Iemesls būdams, ka viņa jau dažus gadus pirms tam bija iestājusies māsu skolā Rīgā. 1945. gada 10. martā, kas kā jau minēju bija viņas dzimšanas diena, viņa jau darbojās kā medmāsa frontē. Viņa ziņu par to, kas notika savai un manai ģimenei tikai dabūja zināt 1960. gadu sākumā, kad varēja sazināties ar savu māsu Latvijā.

Pagāja vēl ilgi gadi starp to laiku, kad šo referātu nolasīju un Latvijas brīvības atgūšanu. Daudz karavīru, ieskaitot mūsu organizācijas biedrus, manu tēvu tajā starpā, aizgāja mūžībā, nesagaidot Latvijas brīvības atgūšanu. Kaut gan šo referātu sagatavoju kā jauneklis pirms, apmēram, 35 gadiem, manas domas par un cieņa pret latviešu leģionāriem nav nemaz mainījusies, drīzāk respekts ir cēlies. Latvija tagad ir brīva nacionāla un neatkarīga valsts kā rakstīts DV svinīgā solījumā. Tomēr mēs, kas vēl esam dzīvi, nekad nedrīkstam aizmirst Kurzemes cietokšņa varoņus, kā arī visus karavīrus, kas cīnījās par mūsu tautas brīvību. Mūsu pienākums ir ne tik vien to mūžam atcerēties, bet arī to mācīt mūsu pēctečiem un šodienas jauniešiem, lai tas nekad neizdzistu no Latvijas vēstures.

Paldies par uzmanību!

Jānis Kārkliņš



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com