Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Jūras kraukļi arī Latvijā

Zvejnieku nīstākais putns

Laikraksts Latvietis Nr. 260, 2013. g. 6. jūnijā
Aina Gailīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kaņiera laivu bāze. FOTO Aina Gailīte.

Gulbji barojas Kaņiera ezerā. FOTO Aina Gailīte.

Jūras kraukļu kolonijas sala. FOTO Aina Gailīte.

Jūras kraukļu kolonija. FOTO Aina Gailīte.

Kaņieris ir sekls. FOTO Aina Gailīte.

Jūras kraukļu kolonijas ligzdas. FOTO Aina Gailīte.

Jūras krauklis – kormorāns. FOTO Aina Gailīte.

Manam senam paziņam bija vajadzīgas fotogrāfijas informatīvam rakstam. Tad nu paspriedelējot riņķī un apkārt, gatavojos neparastam braucienam, neoficiālai ornitoloģiskai ekspedīcijai (to es tā saucu), mani neatturēja pat tas, ka man nav objektīva putnu fotografēšanai, un arī peldēt es neprotu.

Braucām uz Kaņiera ezeru Lapmežciemā, jo tur ir laivu bāze. Brauciena mērķis – jūras kraukļu fotografēšana. Agra rīta svaigumā laivu bāzes rīkotājs mums norādīja laivu, iedeva spilvenus, airus un man glābšanas vesti un vēl ar roku norādīja, kurā pusē mīt šie nejaukie putni.

Kaņieris ir lagūnas tipa ezers, stipri aizaudzis, augstums virs jūras līmeņa 2,2 m, 11 ha platībā, vidējais dziļums 0,6 m ar 14 salām putnu ligzdošanai ar kopējo platību 15 ha. Ezers atrodas Ķemeru Nacionālā parka teritorijā. Kaņieris ir putnu un zivju krājumu ziņā viens no bagātākajiem ezeriem Latvijā. Ezera zivju krājumi tiek papildināti ne tikai mākslīgi – ielaižot zivju mazuļus, bet ar slūžu palīdzību darbinot zivju ceļu, ļaujot ienākt zivīm no jūras. Pie Kaņiera ir uzbūvēti divi skatu torņi putnu vērotājiem, viens no tiem laivu bāzē.

Tālākais darbs airētājam, es pēc sirds patikas klikšķināju kameras slēdžus. Kursu mums norādīja jūras kraukļu bari, kuri no savas salas devās uz jūru baroties, un pēc kāda brīža arī pamatīga putnu mēslu smaka. Pa ceļam priecājos par gulbjiem, kuri arī barojās – virs ūdens tikai astes un pa kādai melnai pleznai. Niedrēs ļoti skaisti dziedāja niedru strazdi un citi sīki putniņi.

Tuvojāmies jūras kraukļu kolonijām – divas uz mazākām saliņām un trešā uz palielas. Skats ir iespaidīgs. Pavasara košajā zaļumā pret zilajām debesīm slienas pelēki koki ar milzums ligzdām, kurās sēž jūras kraukļu mammas, bet visus kailo koku zarus apsēduši jūras kraukļu tēviņi.

Jūras krauklis (Phalacrocorax carbo) jeb kormorāns ir pelikānveidīgo kārtas, jūraskraukļu dzimtas jūras putns. Barojas ar zivīm, medī ienirstot un nirt var dziļi. Jūras krauklis ir viens no retajiem putniem, kurš spēj grozīt acis, sekojot medījumam. Pēc zvejas jūras kraukļi sildās un žāvējas saulē, izpletuši spārnus viņiem raksturīgajā siluetā. Ligzdo kolonijās, ligzdas būvē kokos, ja to nav, tad uz zemes jūras vai ezeru krastos.

Pēdējos gadu desmitos kormorāni iecienījuši Latvijas ūdeņus, t.i., lucīšus, reņģes, līdaciņas un citas zivis, un to ligzdošana pirmo reizi Latvijā reģistrēta 2005. gadā ar 33 ligzdām kolonijā, bet tagad jau uzskaitītas 1000 ligzdas. Siro baros, pārklājot ūdens virsmu, no attāluma kā melns plankums jūrā. Vidēji kormorāns dienā apēd 2,5 kg zivju. Lielu postu viņi nodara zivjaudzētāju dīķiem. Klimata izmaiņas kormorāniem liek meklēt jaunus medību laukus.

Mūsu ceļa mērķis bija lielākā kolonija, bet uz salas nevar nokļūt sausām kājām. Nācās izkāpt no laivas sandalēs un aizbrist līdz salai. Zem kokiem kā šausmu filmā; viss pelēks, tam pa virsu olu čaumalas (sākusies putnēnu izšķilšanās), no knābjiem izkrituši lucīši, reņģes un kakas... Uz augšu skatīties bīstami, vēl bīstamāk kameras objektīvam – uzkakās. Iztraucētie putni melnā mākonī lido virs kokiem, pamazām nomierinoties, sasēžas koku galotnēs. Ļoti interesanta ir kormorānu sarunāšanās, tik dažādās skaņas, vismaz tās nebija biedējošas. Domāju, ka šī kolonija man paliks atmiņā visu mūžu.

Visu apskatījām, safilmējām un tad ar sabristām smirdīgām tupelēm kāpām laivā. Pieteicos par airētāju atpakaļceļam (nebiju airējusi kādus simt gadus). No sākuma gāja uz riņķi vien, bet tad man deva komandas, labo, kreiso, taisni, un mēs laimīgi nokļuvām laivu bāzē. Makšķernieku laivas vilka lomus citā ezera daļā, tā, ka man bija brīvs ceļš. Atpakaļceļā nefotografēju, tak pie stūres.

Laiks bija ļoti pateicīgs tādam braucienam, baltie gubu mākoņi ik pa brīdim piesedza sauli un nebija karsti. Biju pārliecināta, ka otrā rītā netikšu no gultas ārā un plaukstas būs tulznās no airiem, bet nē, viss kārtībā.

Laivu bāzē pusdienlaikā jau bija daudz mašīnu, skatu tornī čaloja ļaudis, noparkojām laivu, nodevām airus, spilvenus (tie ļoti noderēja), manu glābšanas vesti. Bijām noguruši, iedeguši, bet darbs bija labi padarīts – kameras pilnas ar bildēm. Gribējās jau redzēt ūdensputnu mazuļus, bet pavasaris bija vēls, un labi vien ir, nevienu netraucējām.

Starp citu, melnais jūras krauklis (Phalacrocorax carbo novaehollandiae) dzīvo arī okeāna krastā Austrālijā.

Ceru, ka arī lasītājiem mani piedzīvojumi bija interesanti.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com