„Kalniem pāri“

Palielināt / Enlarge

Brenča Sila „MiLaDeKo“ logo.

Palielināt / Enlarge

Minsteres latviešu dejotāji.

Palielināt / Enlarge

Minsteres latviešu dejotāji.

Man vienmēr patikušas tautas dejas. Atceros, ka Bronksas bērnība man kā mazam knauķim patika tas, kā lielie dižskauti un lielgaidas dejoja Sudmaliņas vai Ačkupu un spēra kājas tā, ka koka grīda pilnīgi locījās. Tur rībēja, bija švunka un enerģija, un tā kā dejoja zāles vidū, un mēs sīkie sēdējām lokā apkārt dejotājiem, tad gandrīz bija bailīgi, ka tik viņi nenesās mums mazajiem virsū, lai tad pēdējā sekundē tomēr pagrieztos otrā virzienā un drāztos uz centru, mums nemaz, par laimi, netrāpot.

Manā atmiņā šī patīkamā, saspringtā nervu galiņu tirināšānās uzpeldēja nesen, jo minsterieši bija sarīkojuši sestdien, 2013. gada 18. maijā deju sarīkojumu Pāri kalniem. Ne jau minsterieši, bet precīzāk MiLaDeKo – Minsteres latviešu deju kolektīvs to mums – pārsvarā minsteriešiem – prezentēja.

Nu jau MiLaDeKo sen vairs nedojo tikai vienu vasaru, kā mūzika, zālē ienākot, skan un vēsta. Taču jau ir pat otrais gads garām, un kas tik viss jau nav piedzīvots!

Laikam tādēļ virsraksts sarīkojumam ir Kalniem pāri. Pelēkus kalnus mēs redzam arī zāles malā, dekorācijās ir iekļauts pat ekrāns, uz kura īsos deju pārtraukumos publika var atskatīties uz liecībām no veciem laikiem. Prieki bijuši no Paduas, Itālijā Europeadē līdz Briseles un Īrijas deju svētkiem vai tepat Minsterē gan valsts svētkos, vai Ziemsvētkos vai kādos internacionālos studentu, vai pilsētas svētkos – mūsu aktīvisti bijuši klāt un lekuši, ko vien spējuši. No tā viedokļa arī tā smuki, ka virs kalnu augstumiem kājas pa debesīm minas, kā izkārtnē, kas laikam arī būs dejotāju karogs dziesmu svētku gājienā šovasar Latvijā. Jā, bez šaubām, arī tur būs klāt, un ar labu punktu skaitu izturēta virtuālā video vērtēšanas skate! Pašsaprotami? Nemaz ne, tas viss ir noticis Ineses Eltavilas (ElTawil) ik svētdienas rūpīgo mēģinājumu ietvaros. Un bez, apmēram, 20 dejotājiem, kas cītīgi mēģina ik svētdienas, nekas nesanāktu. Tur mums ir ļoti laimējies!

Sākās deju sarīkojums – Valda Dundare, ko pazīstam kā Minsteres skoliņas vadītāju, skaisti runā tautas dziesmu tekstos iekļautu deju cildinājumus un aprakstus, ko žiperīgā Zanda Vēvere veikli pārtulko arī vāciski, jo mūsu skatītāji ir visādi; klāt arī tādi, kas latviski nesaprot, bet atbalsta.

Dejotāju grupiņā ir vismaz 8 pāri, sievietes mazliet vairāk nekā vīriešu, kā jau tas šādās lietās mēdz būt. Un apzināti – tie nav puisīši un meitiņas – tie ir tādi 30 gadnieki, lielam vairumam pašiem bērni, kas padara visu šo dejošanas uzņēmību vēl dižāku. Četras dejas piešķir arī nākotnei – bērniņiem, kas dūšīgi pārģērbjas un pin bizes, tad izlaiž matus, tad ir sarkana jostiņa, tad zaļš lakatiņš, tad laumiņu tērps ar zvārgulīšiem – nu ļoti piestrādāts pie visa, visa! Tāpat lielo dejās mainās galvas segas vai vainagi sievietēm, tad parādās priekšauti, tad maisi, viss taču jānoorganizē un pāris sekunžu pārmaiņas laikos jādabū mugurā! Man jāatzīstas, tas viss notika tik gludi, ka es ievēroju, cik daudz to maiņu bijis, tikai skatot fotogrāfijas pēc dejošanas!

Dejas šodien ir savādākas nekā tās manās bērnības džungļu variantu atmiņās – šodienas solis ir stingrs, bet viegls, viss ir ļoti izkopts, jā – baletisks un precīzs, nostiepts. Laiki mainās, stili arī, kas viss ir brīnišķīgi. Sākumā it kā mierīgākas, senatnīgākas dejas, piemēram, Pagriezies, saulīte vai puišiem Prūšu zeme, visiem kopā, turot tautiskas jostas – Iebrauca saulīte, tad arī ziņģiskākas kā meiteņu Viņš bučojis man, puišu Es bij' puika, man bij' vara ar maisu stibīšanu. Dejās izspēlējās teātris – Pieci vilki kazu rāja vai Vecais Taizelis. Vectētiņu polka – jauks, vienam pavisam nevectētiņiskam pārim solo! Un tad vēl Lepna, lepna tā pļaviņa (Jā, tur manas bērnības atmiņas ar zābaku rīboņu, kāju švīkoņu atdzīvojās, pat priekšauti plīvoja!), Kūmas – tāda uz rotaļas pusi, vai sievām Paula mūzikas pavadība Palaid puķīti pa dambi!

Manam naivam dejas priekam tas viss likās ļoti jauki, enerģiski un labi! Smaidoši, priecīgi jauni cilvēki, kas man izskatās, visi zin ko dara. Es vairāk baudu to spēku un izturību rotaļīgi un lunkani uz skatuves parādītu, nekā saprotu, kas man būtu jāpēta, ja es tiesātu kādā skatē. Bez šaubām es nemaz nezinātu, ja kāds tur kaut ko it kā ne tā perfekti nodejotu, un tas man šķiet 90% no publikas arī neliktos svarīgi. Tautai viss labi patīk, un tieši tas priecīgais kustīgums ir tas, kas tik labi parauj līdzi tautas deju koncertos.

Dejas un kustības jau var būt ļoti internacionālas – pilnīgi kas cits, kad mūsu tautu dēli un tautu meitas iznāk uz skatuves melnos tērpos, nopietniem ģīmjiem un nodejo kaislīgu tango! Pat mazie dejo orientālo deju (Ui, kā mazās meitenītes kaifoja par saviem spīguļojošiem princešu tērpiem un izlaistiem matiem!) Laikam arī vācu Šnī, šnā Šnapī pieder pie lietas! Tā kā puišu laikam vienmēr mazāk nekā meiteņu, sevišķi jāizsaka mīļš paldies un cepuri nost divreiz tik garam kā pārējie izstiepušamies Pēcim, ka viņš tik eleganti novadīja savus pakļautos.

Vēl jāpiemin, ka mēs, skatītāji, baudījām sagatavoto video par grupas vēsturi (cik sena jau liekas uzstāšanās pirms tikai diviem gadiem!), guvām mazu ieskatu arī mēģinājumos, ceļojumos. Viss rūpīgi izdarīts, izdomāts, programmā dejotāju foto, plakātā logo, utt... To viens nevarētu, ansamblis darbojās! Starp citu, viņiem ir mājas lapa http://miladeko.wordpress.com/

Pēc dejošanas piedāvā katram glāzi vīna un baudām pašu sanesto cienastu.

Balle turpinās līdz vēlam vakaram ar jautrām pārrunām un pat – brīnums gan! – ar dejošanu.

Zuze Krēsliņa-Sila
Laikrakstam „Latvietis“