Dziesmu svētku karoga pacelšana Dikļos

Palielināt / Enlarge

Dziesmu un Deju svētku karoga pacelšana Dikļos. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Dziesmu un Deju svētku karoga pacelšana Dikļos. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Dziesmu un Deju svētku karoga pacelšana Dikļos. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Koncerts Dikļos. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Koncerts Dikļos. FOTO Anita Mellupe.

Jūnija pēdējā dienā ceļā uz Dikļiem čakla tautu meita varēja saplūkt gan briestošas rudzu, kviešu, miežu un auzu vārpas, gan rudzupuķu actiņas, gan kartupeļu un rapša ziedus, lai, paceļot Dziesmu svētku karogu, appušķotu karoga kātu. Taču šoreiz pirmie ieradās tautu dēli – no visas Latvijas un tālās Čikāgas. Valmieras daiļās meitenes atlīgoja vēlāk, kad Kultūras centra glītā un viesmīlīgā zāle jau bija vīru balsu ieskandināta.

Jā, tie, kas sanāca Dikļos dziedāt pirms 140 gadiem, juta, ka ir jauna ceļa gājēji, tikai nespēja prognozēt, cik neparasts un nozīmīgs tas būs mūsu tautai!

Pamatoti var uzskatīt, ka dziedāt Dikļos ir pagodinājums pats par sevi. Un to šogad izpelnījās 3 kori: Valmieras sieviešu koris Jumara (dib. 1978. g., diriģente – aizrautīgi dzīvespriecīgā Inga Zirne), meža darbinieku vīru koris Silvicola (dib. 1980. g., visneparastākais koris Latvijā, veidots no vairākiem ansambļiem,– līdz ar to arī diriģentu cik rokai pirkstu: Aivars Opincāns, Ilga Radziņa, Ēriks Derums, Jānis Almanis, Romāns Kielbickis) un Čikāgas vīru koris (dib. 1985. g., viņu vadītāja – tautiski sirsnīgā Māra Vārpa).

Kad skatuves podesti dāsni pilni ar vīriem tumšzaļos uzvalkos (kā piedienas mežu speciālistiem), arī dziesmas galvenokārt par mežu, tā iemītniekiem un cilvēku dabas vidū: Mūžam zili, Zaļā dziesma, Kas kaitēja nedzīvot, Bij' man vienas rozes dēļ. Valmierietes atbildēja ar: Visas upes klusu tecēj', Es meitiņa kā smildziņa, Caur sidraba birzi gāju, Rozēm kaisu istabiņu, Ķiršu madrigāls. Koncerta 3. daļā vīri klausītājus pārsteidza ar klasikas darbiem, viņu sniegumu lieliski papildināja solisti Jānis Sproģis (slavenā tenora vārdabrālis, no Silvicolas), Solvita Saule un Aleksandras Dimitrovas.

Mežinieki ar kora himnu Mūsu gods līdz pat pēdējam brīdim – palikt staltiem kā eglēm zaļajām,– sveica korim ilggadīgi uzticīgo, lielisko programmas pieteicēju dzejnieci Mariku Svīķi.

Koncerta noslēgumā apvienotais koris Māras Vārpas vadībā nodimdināja Lokaties mežu gali! Nudien, ap Dikļiem meži locījās! Pat jaunie stārķi ligzdā klausījās knābjus papletuši, arī viņiem tapa skaidrs: Dziesmu svētki ir sākušies!

Bet kā allaž – visjaukākā ir saviesīgā daļa, tajā stiprinājās draudzība, kura starp abiem vīru koriem piedzima jau Milvoku Dziesmu svētkos.

Anita Mellupe
Speciāli laikrakstam „Latvietis“